Gibeoniešu viltība
1 Kad to izdzirdēja visi ķēniņi, kas bija viņpus Jardānas kalnos un līdzenumos un gar visu Lielās jūras piekrasti iepretī Lebanonam, – hetieši, amorieši, kanaānieši, perizieši, hivieši un jebūsieši, – 2 tad tie sapulcējās, lai cīnītos ar Jozuu un Israēlu – visi kā viens!
3 Kad Gibeonas iemītnieki uzzināja, ko Jozua bija izdarījis ar Jēriku un Aju, 4 tie rīkojās ar viltu – gāja, sagādāja iztiku, uzkrāva saviem ēzeļiem izdilušus maisus un apdilušus vīna maisus, kas jau bija cauri un saplīsuši, 5 un kājās tie āva novalkātas un noplēstas sandales, un tiem bija apvalkātas drēbes, un viņu iztikas maize bija sakaltusi un sapelējusi. 6 Tie devās pie Jozuas uz nometni Gilgālā un teica viņam un Israēla vīriem: “Mēs nākam no tālas zemes, slēdziet nu ar mums derību!” 7 Bet Israēla vīri teica hiviešiem: “Varbūt jūs mītat tepat pie mums – kā tad lai slēdzam ar jums derību?” 8 Bet tie teica Jozuam: “Mēs esam tavi kalpi!” Un Jozua tiem sacīja: “Kas jūs tādi? No kurienes jūs esat?” 9 Un tie viņam teica: “Tavi kalpi nāk no ļoti tālas zemes – Kunga, tava Dieva, slavas dēļ! Jo mums ir zināma viņa slava un viss, ko viņš darījis Ēģiptē! 10 Un arī tas, ko viņš izdarījis abiem amoriešu ķēniņiem, kas mita viņpus Jardānas – Hešbonas ķēniņam Sīhonam un Bāšānas ķēniņam Ogam, kas Aštārotā! 11 Un mūsu vecajie un visi, kas dzīvo mūsu zemē, mums teica: ņemiet iztiku ceļam, ejiet tiem pretī un sakiet: mēs esam jūsu kalpi! Slēdziet nu tagad ar mums derību! 12 Te ir mūsu maize! Tā bija silta, kad savās mājās mēs to ņēmām iztikai todien, kad devāmies ceļā pie jums, bet tagad, redzi, tā ir sakaltusi un sapelējusi! 13 Un šie vīna maisi, kad tos piepildījām, bija jauni, bet tagad, redzi, tie ir cauri! Un mūsu drānas un sandales tālajā ceļā ir novalkātas!” 14 Tad vīri dalījās ar tiem iztikā, bet Kungam nepajautāja. 15 Un Jozua ar tiem noslēdza mieru un derību, ka atstās tos dzīvus, un sapulces vadoņi viņiem zvērēja.
16 Bet trīs dienas pēc tam, kad ar tiem bija noslēgta derība, viņi uzzināja, ka tie ir tepat no tuvienes un ka tie mīt tepat viņiem blakus. 17 Un Israēla dēli devās ceļā un trešajā dienā sasniedza viņu pilsētas. Viņu pilsētas bija Gibeona, Kefīra, Beērota un Kirjat-Jeārīma. 18 Israēla dēli viņus nenokāva, jo sapulces vadoņi tiem bija zvērējuši pie Kunga, Israēla Dieva. Bet visa sapulce kurnēja pret saviem vadoņiem. 19 Un vadoņi teica visai sapulcei: “Mēs viņiem esam zvērējuši pie Kunga, Israēla Dieva, tagad mēs viņus nedrīkstam aiztikt! 20 Darīsim tā – atstāsim tos dzīvus, ka pār mums nenāk dusmas zvēresta dēļ, ko esam zvērējuši!” 21 Un vadoņi teica viņiem: “Lai tie paliek dzīvi un kļūst par malkas cirtējiem un ūdens smēlējiem visai sapulcei.” Tā vadoņi par viņiem lēma. 22 Tad Jozua sasauca tos un sacīja tiem: “Kādēļ jūs pievīlāt mūs, sacīdami, ka esat no tālienes, kaut gan bijāt tepat no tuvienes!? 23 Tagad esiet nolādēti un nolemti verdzībai, malkas ciršanai un ūdens smelšanai mūsu Dieva namam!” 24 Bet tie atbildēja Jozuam un sacīja: “Tas tāpēc, ka taviem kalpiem bija daudz stāstīts, ko Kungs, tavs Dievs, pavēlējis savam kalpam Mozum – ka atdos jums visu šo zemi, lai jūsu priekšā iznīcinātu visas šīs zemes tautas. Tad nu mēs jūsu dēļ baidījāmies par savām dzīvībām un tā izdarījām. 25 Tagad, redzi, mēs esam tavās rokās! Kā tev šķiet labi un pareizi, tā ar mums dari!” 26 Un tā viņš tiem darīja – izglāba tos no Israēla dēlu rokas, un tie tos nenokāva. 27 Todien Jozua viņus padarīja par malkas cirtējiem un ūdens smēlējiem visai sapulcei un Kunga altārim, vietā, ko viņš sev izraudzījis, – tā tas ir līdz šai dienai.
1 Un kad to dzirdēja visi ķēniņi, kas ir viņpus Jardānas ir kalnos, ir ielejās un gar visu Lielās jūras malu līdz Libanonam, proti: hetieši, kānaānieši, ferisieši, hīvieši un jebusieši,
2 Tad tie visi sapulcējās vienkopus, lai vestu pret Jozuu un Israēlu vienprātīgi karu.
3 Kad nu Gibeonas iedzīvotāji dzirdēja, ko Jozua bija darījis ar Jēriku un ar Aju,
4 Tad ari tie rīkojās ar viltu: viņi nogāja, apgādājās ar pārtiku un ņēma līdz uz saviem ēzeļiem vecus maisus un nodriskātus ādas vīna traukus, kas bija saplaisājuši un salāpīti,
5 Kājas apāvuši ar vecām salāpītām sandalēm un novalkātiem mēteļiem mugurā, un arī visa viņu ceļa maize bija sakaltusi un sapelējusi.
6 Un tie nāca pie Jozuas Gilgalas nometnē un sacīja viņam un Israēla vīriem: „Mēs esam nākuši no tālas zemes, bet tagad slēdziet ar mums derību.“
7 Tad Israēla vīri atbildēja hīviešiem: „Varbūt, ka jūs jau dzīvojat mūsu vidū; kā tad lai mēs slēdzam ar jums derību?“
8 Tad tie apgalvoja Jozuam: „Mēs esam tavi kalpi.“ Kad nu Jozua viņiem jautāja: „Kas jūs esat, un no kurienes jūs nākat?“
9 Tad tie viņam atbildēja: „Mēs, tavi kalpi, nākam no visai tālas zemes tā Kunga, tava Dieva, vārda dēļ, jo mēs esam dzirdējuši Viņa slavu un arī visu to, ko Viņš ir darījis Ēģiptē.
10 Un tāpat arī visu to, ko Viņš ir darījis tiem diviem amoriešu ķēniņiem viņpus Jardānas, Hešbonas ķēniņam Sichonam un Basanas ķēniņam Ogam, kas dzīvoja Aštarotā.
11 Tāpēc mūsu vecaji un visi, kas dzīvo mūsu zemē, mūs skubināja, teik-dami: „Ņemiet savās rokās ceļa maizīti, dodieties tiem ceļā pretī un sakiet viņiem: Mēs esam jūsu kalpi, un tagad slēdziet ar mums derību!
12 Un šeit ir mūsu maize, mēs to siltu paņēmām līdz no savām mājām ceļam tanī dienā, kad mēs izgājām, lai dotos pie jums, bet nu redziet, cik tā ir sakaltusi un sapelējusi.
13 Un šie ādas vīna trauki, ko mēs piepildījām, tie bija pilnīgi jauni, bet tagad tie ir saplaisājuši gabalos, kā jūs to redzat, un mūsu drēbes un mūsu sandales ir galīgi nolietotas pārāk tālajā ceļā.“
14 Tad Israēla vīri ņēma gan no viņu ceļa maizes, bet tie neprasīja tā Kunga gribu.
15 Un Jozua noslēdza ar viņiem mieru un noslēdza ar tiem derību, ka viņš tos atstās dzīvus; un saieta virsaiši nodeva tiem zvērestu.
16 Bet pēc trijām dienām, kad tie bija noslēguši derību ar viņiem, tie dzirdēja, ka viņi esot to kaimiņi, jo dzīvojot to vidū,
17 Un kad Israēla bērni cēlās un devās ceļā, tad viņi trešajā dienā nonāca pie viņu pilsētām. Bet viņu pilsētas bija: Gibeona, Kefīra, Beērota, kā arī Kirjat-Jearima.
18 Tomēr Israēla bērni tos nenokāva, tādēļ ka visas kopas virsaiši, piesaukdami to Kungu, Israēla Dievu, bija tiem zvērējuši; bet kad nu visa draudze kurnēja pret virsaišiem,
19 Tad visi virsaiši teica visai draudzei: „Mēs esam pie tā Kunga, Israēla Dieva, tiem zvērējuši, un mēs tāpēc nevaram tos aiztikt.
20 Bet mēs ar viņiem rīkosimies šādi: labāk lai tie paliek dzīvi, nekā lai tādēļ pār mums nāktu sods, ja mēs būtu tiem devuši viltīgu zvērestu.“
21 Un tad tie virsaiši ļaudīm sacīja: „Lai tie paliek dzīvi, bet tiem jākļūst par malkas cirtējiem un ūdens nesējiem visai mūsu kopai.“ Tā tie virsaiši bija to viņiem nolikuši.
22 Tad Jozua viņus ataicinājā un tiem jautāja, sacīdams: „Kāpēc jūs mūs pievīlāt teikdami: Mēs no jums esam ļoti tālu, kaut gan jūs šeit pat mūsu vidū dzīvojat?
23 Nu tad tagad, —esiet nolādēti, lai no jums neviena netrūktu kalpu, malkas cirtēju un ūdens smēlēju klaušās mūsu Dieva namam!“
24 Un tie atbildēja Jozuam un sacīja: „Taviem kalpiem tika patiesi stāstīts, ko tas Kungs, tavs Dievs, Mozum, savam kalpam, ir apsolījis, ka Viņš visu šo zemi jums nodošot, un ka ienākot jūs iznicināšot visus šīs zemes iedzīvotājus. Tad mēs ļoti bijāmies no jums savas dzīvības dēļ, un tāpēc mēs to tā darījām.
25 Bet nu tagad, redzi, mēs esam tavā rokā, dari ar mums tā, kā tas ir labi un taisnīgi tavās acīs!“
26 Tad viņš arī tiem tā darīja un tos izglāba no Israēla bērnu rokas, ka tie tos nenokāva.
27 Un Jozua tanī dienā viņus padarīja par visas kopas malkas cirtējiem un ūdens nesējiem tā Kunga altāpa vajadzībām līdz šai dienai tai vietā, kuņa tas Kungs bija izraudzījis.
