Jūdas uzvaras dziesma
1 Šo dziesmu todien dziedās Jūdas zemē:
stipra mums pilsēta,
viņš devis glābiņu –
mūrus un vaļņus!
2 Atveriet vārtus,
lai ienāk taisnīga tauta,
kas ticību sarga,
3 kam domas rimtas –
to sargi mierā, tik mierā,
jo uz tevi tā paļaujas!
4 Paļaujieties uz Kungu mūžam,
tik uz Kungu –
Kungs ir mūžīga klints!
5 Viņš augstieņu ļaudis nolicis zemu,
vareno pilsētu noliecis līdz pašai zemei,
nometis pīšļos!
6 Nu mīda to kājas –
gan nabaga pēda,
gan sērdieņa solis! –
7 Taisnajam ir gluda taka,
taisnajam takas gludas tu nolīdzinājis!
8 Tik uz tavas tiesas taku, Kungs, mēs ceram,
piesaukt tavu vārdu kāro dvēsele,
9 mana dvēsele kāro tevis naktī,
mans gars alkst tevis,
jo tu tiesā zemi tā,
ka pasaules ļaudis mācās taisnību.
10 Gan ļaundaris apžēlots,
taču nemācās taisnību,
tas darīs nekrietnību taisnības zemē
un Kunga dižuma neredzēs!
11 Kungs, tava roka jau pacelta,
taču viņi to nemana,
liec tiem manīt –
lai paliek kaunā tautas degsme,
lai tavu naidnieku uguns rij viņus pašus!
12 Kungs, tu pietiesāsi mums mieru,
jo visus mūsu darbus tu esi izdarījis.
13 Kungs, mūsu Dievs,
mūs valdījuši arī citi kungi bez tevis,
taču mēs pieminam vienīgi tavu vārdu!
14 Mirušie vairs dzīvi netaps,
ēnas vairs necelsies,
jo tu viņus sodīji un iznīcināji,
tu izdeldēji viņu piemiņu!
15 Tu vairoji tautu, Kungs,
tu vairoji tautu, tu godājams,
tu pleti plašumā zemes robežas!
16 Kungs, nelaimē tie meklēja tevi,
tie izlija lūgsnās,
kad tiem tava pārmācība.
17 Kā grūtniece, kam laiks klāt,
kas lokās un sāpēs kauc –
tādus tu darīji mūs, Kungs!
18 Mēs bijām grūsni, mēs locījāmies,
bet dzemdējām tikai vēju,
zemei līdzēt mēs nespējām,
neradās iemītnieki uz zemes!
19 Dzīvos tavi miroņi, līķi celsies!
Mostiet un līksmojiet, kas pīšļos mītat,
jo tava rasa ir gaismas rasa,
un zeme atlaidīs mirušo ēnas.
20 Nāc, mana tauta,
ej savās istabās un aizslēdz durvis,
slēpies, jo vēl tik mirklis,
līdz niknums būs garām.
21 Jo, redzi, Kungs nāk no sava mājokļa
piemeklēt zemes iemītnieku vainu –
tad zeme atklās asinis, kas pār to,
nesegs vairs nokautos, kas tajā!
1 Tanī dienā dziedās šo dziesmu Jūdas zemē: „Mums ir stipra pilsēta; aizsardzībai tai Dieva izveidots ir tās mūris un ārējais valnis.
2 Atveriet vārtus, lai ieiet taisna tauta, kas tur ticību!
3 Kam stipra ticība, tam Tu dodi mieru, tiešām—mieru, jo viņš paļaujas uz Tevi!
4 Paļaujieties uz to Kungu vienmēr, jo Dievs tas Kungs jums ir mūžīga klints!
5 Jo Viņš pazemojis tos, kas lepnībā dzīvoja, lepno pilsētu, to Viņš nogāzis pie zemes pīšļos.
6 To samin ar saviem soļiem vienkāršu nabagu ļaužu kājas.“
7 Taisnā ceļš ir līdzens, Tu līdzini un dari taisnu taisnā teku.
8 Ari tavu tiesu ceļā mēs gaidām, Kungs, uz Tevi; pēc Tevis ilgojas mums dvēsele.
9 Mana dvēsele meklē Tevi arī naktī, mans gars ilgojas pēc Tevis; kad Tu sodi pasauli, tad tās iedzīvotāji mācās taisnību.
10 Bet kad bezdievim notiek žēlastība, viņš nemācās taisnīgi un godīgi dzīvot; zemē, kur valda goda prāts, viņš paliek bezdievis un neredz tā Kunga godību.
11 Tava roka, Kungs, ir pacelta, bet viņi to neredz; parādi, tos apkaunodams, ka Tu rūpējies par savu tautu! Tavs pret ienaidniekiem vērstais dusmu uguns karstums lai tos aprij!
12 Kungs, Tu mums dosi mieru, jo Tu mums esi visus mūsu darbus pašķīris.
13 Kungs, mūsu Dievs, bez Tevis vēl citi kungi ir valdījuši pār mums, bet mēs slavējam Tevi, tavu vārdu.
14 Nedzīvie vairs netaps dzīvi, mirušie vairs necelsies, tādēļ jau Tu viņus arī piemeklēji, iznicināji un izdeldēji viņu piemiņu.
15 Un taču Tu arī vairoji, Kungs, tautu, Tu tai liki pieaugt; Tu parādīji savu godību, Tu paplašināji zemes robe-žas.
16 Bēdās viņi Tevi, Kungs, meklēja; kad Tu viņus piemeklēji, viņi skaitīja steidzīgi lūgšanas.
17 Kā dzemdētāja, kad tai pienāk viņas stunda, mokās un brēc savās sāpēs, tā mums, Kungs, gāja tava vaiga priekšā, —
18 Mēs bijām kā dzemdētājas, mēs mocījāmies sāpēs, bet mēs dzemdējām tikai vēju; zemei mēs nevarējām palīdzēt, nepiedzima arī jauni zemes iedzīvotāji.
19 Vai tavi mirušie dzīvos, ari manējo mirušās miesas? Jā, tie celsies augšā! Mostieties un gavilējiet jūs, kas dusat pīšļos! Jo tava rasa ir kā zaļojoša lauka rasa; zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai.
20 Ej, mana tauta, savās mītnēs un aizslēdz savas durvis aiz sevis, —paslēpies mazu brīdi, kamēr pāries dusmas!
21 Jo tas Kungs drīzi izies no sava mājokļa, lai sodītu zemes iedzīvotājus viņu grēku dēļ. Tad būs redzamas zemē izlietās asinis, un tā vairs neaizsegs tos nokautos, kas tajā aprakti.
