Prologs
1 Ūca zemē bija kāds vīrs, vārdā Ījabs. Šis vīrs bija krietns un taisns, bijās Dieva un vairījās ļauna. 2 Viņam piedzima septiņi dēli un trīs meitas. 3 Viņam bija septiņi tūkstoši avju, trīs tūkstoši kamieļu, pieci simti jūgu vēršu, pieci simti ēzeļmāšu un ļoti liela saime. Šis vīrs bija varenāks par visiem Austrumpusē. 4 Viņa dēli katrs savā namā pēc kārtas mēdza rīkot dzīres. Tie sūtīja pēc savām trim māsām un sauca tās ēst un dzert kopā ar viņiem. 5 Kad bija apritējušas dzīru dienas, Ījabs sūtīja pēc tiem un svētīja tos. Viņš cēlās agri no rīta un upurēja sadedzināmo upuri, pēc visu skaita. Ījabs sacīja: varbūt grēkojuši mani dēli un Dievu lādējuši savās sirdīs? Tā Ījabs darīja ikreiz.
Ījaba pirmais pārbaudījums
6 Kādu dienu Dieva dēli nāca stāties Kunga priekšā un arī sātans nāca ar tiem. 7 Kungs vaicāja sātanam: “No kurienes tu nāc?” Sātans atbildēja Kungam: “No gaitām un tekām pa zemi.” 8 Kungs vaicāja sātanam: “Vai ievēroji Ījabu, manu kalpu, – tam nav līdzīga virs zemes! – krietnu un taisnu vīru, kas bīstas Dieva un vairās ļauna?”
9 Sātans atbildēja Kungam: “Vai tad Ījabs velti bīstas Dieva? 10 Vai tu neesi apjozis ar žogu viņu un viņa namu, un visu, kas tam pieder? Tu esi svētījis viņa roku darbu, un viņa ganāmpulki piepilda zemi. 11 Nudien, izstiep tik roku un aizskar visu, kas viņam pieder, – vai gan viņš nelādēs tevi tieši vaigā?” 12 Kungs sacīja sātanam: “Lai notiek! Kas viņam pieder, viss tavā rokā, vien pēc viņa paša neizstiep roku!” Tad sātans atkāpās no Kunga vaiga.
13 Kādu dienu Ījaba dēli un meitas ēda un dzēra vīnu pirmdzimtā brāļa namā. 14 Te pie Ījaba nāk ziņnesis un saka: “Vērši ara un ēzeļmātes ganījās blakus, 15 un šebieši nāca un aizdzina tos, jaunekļus kāva ar zobena asmeni – es viens izglābos, lai tev pastāstītu!”
16 Šis vēl runā, jau cits nāk un saka:
“Dieva uguns krita no debesīm,
tā aizdedza avis un jaunekļus
un aprija tos –
es viens izglābos, lai tev pastāstītu!”
17 Šis vēl runā, jau cits nāk un saka:
“Kaldieši sajāja trijos baros,
uzbruka kamieļiem un aizdzina tos –
es viens izglābos, lai tev pastāstītu!”
18 Šis vēl runā, jau cits nāk un saka:
“Tavi dēli un tavas meitas
ēda un vīnu dzēra pirmdzimtā brāļa namā,
19 un redzi –
liels vējš nāca tuksnesim pāri
un satrieca četrus nama stūrus,
un tas sagruva pār jaunekļiem,
nu tie pagalam –
es viens izglābos, lai tev pastāstītu!”
Ījaba otrais pārbaudījums
20 Tad Ījabs cēlās, saplēsa savu svārku, apcirpa galvu, krita pie zemes un zemojās. 21 Viņš sacīja:
“Pliks es nācu no mātes klēpja,
un pliks es turp atgriezīšos!
Kungs deva, un Kungs ņēma –
Kunga vārds slavēts!”
22 Visā, kas notika, Ījabs tik un tā negrēkoja un nenievāja Dievu!
1 Uca zemē mita kāds vīrs, vārdā ījabs. Šis vīrs bija svētbijīgs un taisns, jo viņš bijās Dievu un vairījās no ļauna.
2 Viņam bija dzimuši septiņi dēli un trīs meitas.
3 Un viņam piederēja septiņi tūkstoši sīklopu, trīs tūkstoši kamieļu un pieci simti jūgu vēršu, ari piecisimt ēzeļu mātes tin Joti liels skaits darba roku. Šis virs bija viscildenākais visu austrum-nieku vidū.
4 Viņa dēli bija paraduši ikviens savā namā pēc kārtas kopā sanākt un rikot dzīres. Tie mēdza aicināt un ielūgt arī savas trīs māsas, lai tās kopā ar viņiem ēstu un dzertu.
5 Kad kārtējo dzīru laiks bija apkārt, tad ījabs sūtīja viņiem savu atgādinājumu un ieteica pašiem svētīties. Viņš svētīja viņus arī pats. Viņš cēlās nākamajā dienā agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus, atbilstot viņu skaitam, jo Ijabs mēdza spriest tā: „Varbūt mani dēli ir grēku darījuši un savā sirdsprātā zaimojuši Dievu.“ Tā ījabs darīja allažiņ.
6 Kādu dienu notikās, kad patreiz Dieva dēli nāca, lai nostātos tā Kunga priekšā, tad arīdzan Sātans atnāca viņu vidū.
7 Un tas Kungs sacīja Sātanam: „No kurienes tad tu nākdams?“ Un Sātans tam Kungam atbildēja un sacīja: „No ceļojuma un no klejojuma pa visu zemes virsu.“
8 Un tas Kungs sacīja Sātanam: „Vai tu esi ievērojis manu kalpu ījabu, ka nav virs zemes neviena tāda kā viņš? Šis vīrs ir svētbijīgs, sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dievu un vairās no ļauna.“
9 Tad Sātans atbildēja tam Kungam un sacīja: „Vai ījabs Dievu par velti un bez kāda apsvēruma bīstas?
10 Un vai Tu pats arī neesi ir ap viņu, ir ap viņa namu, ir ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsargu žogu? Tu esi viņa roku pūliņu svētījis, un viņa ganāmpulki ir izplētušies pāri visai zemei.
11 Bet izstiep savu roku un pieskaries ar ļaunumu visam tam, kas viņam pieder, tiešām, saderam, ka viņš atklāti no Tevis atsacīsies.“
12 Tad tas Kungs sacīja Sātanam: „Labi, viss, kas tam pieder, lai ir tavā varā, tikai neizstiep savu roku pret viņu pašu.“ Un Sātans aizgāja projām no tā Kunga vaiga.
13 Un notika kādreiz tai pašā dienā, kad viņa dēli un viņa meitas ēda un dzēra sava pirmdzimušā brāļa namā,
14 Tad kāds vēstnesis atsteidzās pie ījaba un sacīja: „Patlaban vērši vilka tīrumā arklus, bet ēzeļu mātes atradās līdzās viņiem ganos.
15 Pēkšņi lopiem uzbruka sabieši un tos paņēma, bet jaunos kalpus viņi nokāva ar zobena asmeni; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.“
16 Un kamēr tas vēl skaidroja, ieradās kāds cits un sacīja: „Dieva uguns krita no debesīm un sadedzināja gan sīklopus, gan arī jaunos ganu zēnus, tos pilnīgi aprīdama; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.“
17 Un kamēr šis vēl stāstīja, nāca kāds cits un sacīja: „Kaldeji izvirzījās trijos pulkos, un tie uzbruka kamieļiem un tos aizveda, bet kalpus tie nogalināja ar zobena asmeni. Es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.“
18 Kamēr tas vēl runāja, atnāca kāds cits un teica: „Tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimušā brāļa namā.
19 Un redzi, liela vētra nāca no tuksneša un sagrāba namu aiz visiem tā četriem stūriem; tas sagruva uz jaunie-šiem, un tie bija pagalam. Es vienīgais izglābos, lai tev to ziņotu.“
20 Tad ījabs piecēlās un saplēsa savu virsvalku, viņš noskuva kailu savu galvu, nometās zemē un noliecās ar savu seju pie zemes
21 Un sacīja: „Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, tas Kungs ir ņēmis, tā Kunga vārds lai ir slavēts!“
22 Pie visa tā ījabs nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu.
