Jēzus dziedina apsēsto
(Mt 8:28–34Lk 8:26–39)1 Viņi nonāca viņpus jūras, Gerasas apgabalā. 2 Kad viņš izkāpa no laivas, tūlīt viņu sastapa kāds nešķīsta gara apsēsts cilvēks, kas nāca no kapiem. 3 Viņa miteklis bija kapos, un neviens viņu pat ar ķēdēm nespēja saistīt. 4 Jo viņš bieži bija važām un ķēdēm saistīts, bet viņš sarāva ķēdes un salauza važas, un neviens nespēja viņu savaldīt. 5 Naktīm un dienām viņš kapos un pakalnos kliedza un dauzīja sevi ar akmeņiem. 6 Jēzu no tālienes ieraudzījis, viņš pieskrēja un metās viņa priekšā zemē, 7 un skaļā balsī kliedza: “Kāda mums daļa vienam gar otru, Jēzu, tu Dieva, Visuaugstā, Dēls? Es zvērinu tevi pie Dieva, nemoki mani!” 8 Jēzus tam sacīja: “Nešķīstais gars, izej no šī cilvēka!” 9 Tad viņš tam jautāja: “Kāds ir tavs vārds?” Un tas atbildēja viņam: “Mans vārds ir leģions, jo mūsu ir daudz.” 10 Un tas sāka viņu ļoti lūgt, lai viņš neaizsūtītu tos prom no šī apvidus. 11 Turpat kalna tuvumā ganījās liels cūku bars. 12 Un visi nešķīstie gari lūdza viņu: “Sūti mūs, lai ieejam cūkās!” 13 Un Jēzus tiem to atļāva, un nešķīstie gari izgāja un iegāja cūkās; un ganāmpulks, skaitā ap divi tūkstoši, metās no kraujas jūrā un tur noslīka. 14 Bet cūku gani aizbēga un izdaudzināja to pilsētā un laukos. Un ļaudis nāca skatīt, kas noticis. 15 Viņi nāca pie Jēzus un ieraudzīja dēmonu apsēsto, to, kurā nupat vēl bija leģions, sēžam apģērbtu un pie pilna prāta, un tie izbijās. 16 Tie, kas to bija redzējuši, izstāstīja viņiem, kas bija noticis ar dēmonu apsēsto un cūkām. 17 Ļaudis ņēmās viņu pierunāt, lai iet prom no šī apvidus. 18 Kad viņš kāpa laivā, tas, kas vēl nesen bija dēmonu apsēsts, lūdza Jēzu, lai atļauj būt kopā ar viņu. 19 Bet Jēzus to neļāva un tam sacīja: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, ko Kungs tev darījis un kā ir tevi apžēlojis.” 20 Un viņš aizgāja un sāka Dekapolē stāstīt, ko Jēzus viņam bija darījis, un visi brīnījās.
Jēzus dodas modināt Jaīra mirušo meitiņu
(Mt 9:18–19Lk 8:40–42)21 Kad Jēzus laivā pārcēlās atpakaļ, liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa, un viņš bija pie jūras. 22 Tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, vārdā Jaīrs, un, ieraudzījis viņu, krita pie viņa kājām 23 un ļoti lūdza viņu: “Mana meitiņa ir tuvu nāvei; nāc un uzliec viņai rokas, ka tā kļūst vesela un dzīvo!” 24 Un Jēzus aizgāja kopā ar viņu. Un liels ļaužu pūlis sekoja un spiedās viņam virsū.
Slimā sieviete pieskaras Jēzus drēbēm
(Mt 9:20–23Lk 8:43–48)25 Kādai sievietei, kas jau divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu 26 un bija daudz cietusi no daudzajiem ārstiem un iztērējusi visu, kas viņai bija, bet nebija guvusi nekādu labumu, kļuva aizvien sliktāk. 27 Viņa, izdzirdējusi par Jēzu, nāca ļaužu burzmā un no mugurpuses pieskārās viņa drēbēm. 28 Viņa domāja: “Ja vien viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela!” 29 Un tūlīt viņas asiņošana apstājās, un viņa juta savā ķermenī, ka no šīs kaites ir dziedināta. 30 Un Jēzus, uzreiz sajutis, ka spēks no viņa izgājis, pagriezās ļaužu pūlī un jautāja: “Kas aizskāra manas drēbes?” 31 Bet viņa mācekļi viņam teica: “Tu redzi, kā ļaudis spiežas tev virsū, un tu jautā: kas mani aizskāra?” 32 Viņš lūkojās apkārt, lai ieraudzītu, kas to bija darījis. 33 Bet sieviete nobijusies un drebēdama, sapratusi, kas ar viņu noticis, nāca un nokrita viņa priekšā un izstāstīja visu taisnību. 34 Viņš tai sacīja: “Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi, ej ar mieru un esi vesela no savas kaites.”
Jēzus uzmodina Jaīra mirušo meitiņu
(Mt 9:23–26Lk 8:49–56)35 Kamēr viņš vēl runāja, nāca kādi no sinagogas priekšnieka nama un viņam sacīja: “Tava meita ir mirusi, kādēļ vēl apgrūtini Skolotāju?” 36 Bet Jēzus, viņu runāto dzirdēdams, sacīja sinagogas priekšniekam: “Nebīsties, tikai tici!” 37 Un viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. 38 Viņi nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud un vaimanā. 39 Un iegājis viņš tiem sacīja: “Ko ceļat kņadu un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.” 40 Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, izdzinis visus ārā, ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. 41 Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Talitā kūmi!” – tulkojumā: “Meitiņ, es tev saku, celies!” 42 Un meitiņa tūlīt piecēlās un staigāja; viņai bija divpadsmit gadu. Un tos pārņēma liels satraukums, 43 un viņš tiem stingri piekodināja, ka neviens neko neuzzinātu, un lika viņai dot ēst.
1 Un tie nonāca viņpus jūj-as, Geraziešu zemē.
2 Un viņam no laivas izkāpjot, tūdaļ nāca pretim no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu,
3 Kam bija sava mītne kapos, un ko neviens nevarēja ne ķēdēm saistīt.
4 Jo tas pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja savaldīt.
5 Un tas bija vienumēr naktīm un dienām kapos un kalnos, brēca un sita sevi akmeņiem.
6 Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās viņa priekšā zemē
7 Un brēca ar stipru balsi un sacīja: „Kas man ar tevi, Jēzu, tu Dieva, Visaugstākā, Dēls? No Dieva puses lūdzu, nemoki mani!“
8 Jo viņš uz to sacīja: „Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka!“
9 Un viņš tam jautāja: „Kāds tev vārds?“ Un tas viņam saka: „Vārds man leģions, jo mūsu ir daudz.“
10 Un tas viņu ļoti lūdza, lai viņš neizdzītu tos no tā apgabala.
11 Bet tur pie kalna liels cūku pulks bija ganos.
12 Un tie viņu lūdza, sacīdami: „Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam.“
13 Un viņš tiem to atļāva, un nešķistie gari, izgājuši, ieskrēja cūkās; un cūku pulks no krasta iegāzās jūfā. To bija ap divi tūkstoši, un tās noslīka jūjrā.
14 Un viņu gani bēga un stāstīja to pilsētā un uz laukiem; un tie izgāja raudzīt, kas noticis.
15 Un tie nāk pie Jēzus un ierauga ļauna gara apsēsto tur sēžam apģērbtu un pilnā prātā, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās.
16 Un tie, kas to bija redzējuši, vi-ņiem stāstīja, kā ļaunā gara apsēstam bija noticis, un par tām cūkām.
17 Un tie sāka viņu lūgt, lai no viņu robežām izejot.
18 Un, kad viņš kāpa laivā, tad ļaunā gara apsēstais viņu lūdza, lai tas varētu palikt pie viņa.
19 Bet viņš tam to neļāva, bet tam saka: „Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas tas Kungs tev darījis un kā viņš par tevi apžēlojies.“
20 Un tas nogāja un sāka sludināt visā desmit pilsētu apgabalā, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās.
21 Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz laužu sapulcējās pie viņa, un viņš bija jūrmalā.
22 Un redzi, nāk viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un viņu redzēdams, tas krīt viņam pie kājām
23 Un viņu loti lūdz, sacīdams: „Mana meitiņa mirst, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.“
24 Un viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu viņam gāja pakaļ un drūzmējās ap viņu.
25 Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu.
26 Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka.
27 Šī par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizkāra no muguras puses viņa drēbes,
28 Jo tā sacīja: „Ja vien viņa drēbes aizkaršu, tad tapšu vesela.“
29 Un tūdaļ viņas asins avots izsīka, un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta.
30 Un Jēzus tūdaļ sevī nomanīdams, ka spēks no viņa izgājis, apgriezās ļaudīs un sacīja: „Kas manas drēbes aizkāris?“
31 Un viņa mācekļi uz viņu sacīja: „Tu redzi, ka ļaudis tev spiežas virsū, un tu saki: Kas mani aizkāris?“
32 Un viņš skatījās un gribēja to ieraudzīt, kas to bija darījusi.
33 Bet sieva, izbijusies un drebēdama, zinādama, kas ar viņu bija noticis, nāca un krita viņa priekšā pie zemes un pateica viņam visu patiesību.
34 Bet viņš uz to sacīja: „Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.“
35 Viņam tā vēl runājot, kādi no sinagogas priekšnieka nāk un saka: „Tava meita jau nomirusi, ko tu vēl apgrūtini mācītāju.“
36 Bet Jēzus, šo vārdu neievērodams, sacīja uz sinagogas priekšnieku: „Nebīsties, tici vien!“
37 Un viņš neļāva nevienam sev līdzi ieiet, kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.
38 Un viņi ienāk sinagogas priekšnieka namā un dzird troksni un redz daudzus raudam un vaimanājam.
39 Un iegājis namā, viņš tiem saka: „Ko jūs trokšņojat un raudat? Tas bērns nav miris, bet gul.“
40 Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, visus izdzinis, ņem sev līdz bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar viņu bija, un ieiet, kur bērns gulēja.
41 Un viņš satvēra bērna roku un saka uz to: „Talita, kūmi!“ Tas ir tulkots: „Meitiņa, es tev saku, celies augšā!“
42 Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos tūliņ pārņēma liels uztraukums.
43 Un viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.
