Jāzeps aiztur Benjāminu
1 Un viņš pavēlēja sava nama pārvaldniekam: “Piepildi to vīru maišeļus ar ēdamo, cik tie spēj nest, un katra sudrabu atliec atpakaļ viņa maišeļa augšpusē. 2 Un manu kausu, sudraba kausu, ieliec maišeļa augšpusē jaunākajam, tāpat arī sudrabu par viņa labību!” – un viņš darīja, kā Jāzeps bija sacījis! 3 Kad ausa rīta gaisma, tos vīrus atlaida mājās, viņus un viņu ēzeļus. 4 Tie nebija vēl pārāk tālu aizgājuši no pilsētas, kad Jāzeps teica sava nama pārvaldniekam: “Celies, dzenies pakaļ tiem vīriem un panācis saki: kāpēc jūs labu atmaksājat ar ļaunu?! 5 Vai šis nav tas, no kā dzer mans kungs? Ar to viņš mēdz pareģot! Ļaunu jūs esat darījuši, tā darīdami!” 6 Un viņš tos panāca un runāja tieši šādiem vārdiem. 7 Bet viņi tam teica: “Kāpēc mans kungs runā šādus vārdus?! Tavi kalpi lai darītu tādu lietu? Lai tas tālu no mums! 8 Redzi – no Kanaāna zemes mēs atvedām tev atpakaļ naudu, ko atradām mūsu maišeļu augšpusē, kā tad lai mēs būtu tavam kungam nozaguši sudrabu vai zeltu?! 9 Pie kā no taviem kalpiem tas atradīsies, tas lai mirst, un arī mēs tad lai topam tavam kungam par vergiem!” 10 Un viņš teica: “Nu tā, lai notiek, kā jūs teicāt: pie kā to atradīs, tas būs mans vergs, bet jūs, pārējie, būsiet bez vainas!” 11 Un viņi steigšus nolaida katrs savu maišeli zemē, un ikviens atvēra savu maišeli. 12 Un viņš meklēja no vecākā līdz jaunākajam, un kauss tika atrasts Benjāmina maišelī! 13 Tad viņi saplēsa savas drānas, ik vīrs apkrāva savu ēzeli, un viņi atgriezās pilsētā. 14 Tad Jūda kopā ar saviem brāļiem devās uz Jāzepa namu – viņš vēl bija tur, un viņi krita viņa priekšā pie zemes. 15 Un Jāzeps tiem teica: “Ko jūs esat izdarījuši?! Vai nezināt, ka tāds vīrs kā es spēj pareģot?” 16 Un Jūda teica: “Ko lai sakām savam kungam? Ko lai runājam? Kā lai attaisnojamies? Dievs ir atklājis tavu kalpu vainu! Re – nu mēs esam mana kunga vergi, gan mēs, gan tas, pie kura atrada kausu!” 17 Un viņš teica: “Pasargi! Lai es tā darītu?! Tas vīrs, pie kura atrada kausu, – tas būs mans vergs, bet jūs ejiet ar mieru pie sava tēva!”
18 Un Jūda uzstāja un teica: “Tomēr, mans kungs! Ļauj jel tavam kalpam teikt kādu vārdu savam kungam, neiededzies dusmās pret savu kalpu, jo tu esi kā pats faraons! 19 Mans kungs jautāja saviem kalpiem: vai jums ir tēvs vai vēl kāds brālis? 20 Un mēs teicām savam kungam: mums ir vecs tēvs un vēl mazs bērns, kas viņam vecumā dzimis, un viņa brālis ir miris, un viņš ir palicis viens no savas mātes dēliem, un viņa tēvs mīl viņu. 21 Un tu teici saviem kalpiem: atvediet viņu pie manis, lai es viņu apskatu! 22 Bet mēs teicām manam kungam: zēns nevar atstāt tēvu, ja viņš savu tēvu pametīs – tas nomirs. 23 Un tu teici saviem kalpiem: kamēr jūsu jaunākais brālis neatnāks kopā ar jums, tikmēr manu vaigu jums neredzēt! 24 Un, kad mēs aizgājām pie tava kalpa, mūsu tēva, un pastāstījām viņam, ko mans kungs teicis, 25 tad mūsu tēvs sacīja: dodieties atpakaļ, nopērciet mums mazliet ēdamā! 26 Bet mēs teicām: mēs nevaram iet! Mēs iesim, ja jaunākais brālis nāks kopā ar mums, jo mums neredzēt tā vīra vaigu, kamēr mūsu jaunākais brālis nav kopā ar mums! 27 Un tavs kalps, mūsu tēvs, mums teica: jūs zināt, ka tik divus mana sieva man dzemdējusi! 28 Un viens jau man aizgājis, es domāju – plosīt saplosīts, – un kopš tās reizes es viņu neesmu redzējis. 29 Ja jūs man atņemsiet arī šo, ja viņu ķers kāda nelaime, jūs manu rūpēs nosirmojušo galvu novedīsiet šeolā! 30 Un tagad, kad es aiziešu pie tava kalpa, mana tēva, bez zēna – un viņa dvēsele tam ir pieķērusies! – 31 un viņš ieraudzīs, ka zēna nav, viņš nomirs, un tavi kalpi būs noveduši tava kalpa, mūsu tēva, rūpju dēļ sirmo galvu šeolā! 32 Jo tavs kalps savam tēvam solījās gādāt par zēnu, sacīdams: ja es viņu neatvedīšu atpakaļ pie tevis, tad uz mūžiem es būšu grēkojis pret savu tēvu! 33 Un tagad – paturi jel tavu kalpu zēna vietā par vergu manam kungam, bet zēns lai iet kopā ar saviem brāļiem, 34 jo kā es varu iet pie sava tēva bez zēna – lai man nav jāredz tas ļaunums, kas skars manu tēvu!”
1 Un viņš pavēlēja sava nama pārraugam, sacīdams: „Pildi šo vīru barības maisus ar labību, cik viņi var pacelt, un liec ikviena naudu viņa barības maisa virsū.
2 Bet manu kausu, to sudraba kausu, liec jaunākā vīra maisā kopā ar naudu labībai virsū.“ Un viņš darīja, kā Jāzeps bija sacījis.
3 Rītā, tiklīdz gaisma ausa, viņi tika atlaisti, —viņi paši un viņu ēzeļi.
4 Viņi bija iznākuši no pilsētas, bet vēl nebija tālu aizgājuši, kad Jāzeps savam nama pārraugam sacīja: „Celies un dzenies vīriem pakaļ un panāc tos, un tad saki: Kādēļ jūs esat atmaksājuši labu ar ļaunu un paņēmuši manu sudraba kausu?
5 Tas taču ir tas, no kura mans kungs dzej: un no kā viņš mēdz nākotni pareģot? Jūs gan esat ļaunu darījuši, tā darīdami.“
6 Un viņš tos panāca un tiem sacīja šos vārdus.
7 Bet tie tam sacīja: „Kāpēc mans kungs runā tādus vārdus? Lai neviens nedomā, ka tavi kalpi darītu tādu lietu.
8 Lūk, to naudu, ko mēs bijām atraduši savu barības maisu virsgalā, mēs atkal atnesām atpakaļ no Kānaāna zemes. Un kā gan mēs varētu zagt no mūsu kunga nama sudrabu vai zeltu?
9 Pie kura no taviem kalpiem tas tiks atrasts, tam būs mirt, un mēs būsim mūsu kungam par kalpiem.“
10 Un viņš sacīja: „Lai tagad arī notiek tā, kā jūs sakāt; pie kā tas tiks atrasts, tas lai ir man par kalpu, bet jūs būsit brīvi.“
11 Un viņi steidzīgi nolaida ikviens savu barības maisu zemē un atvēra ikviens savu maisu.
12 Bet viņš iesāka pārmeklēt; pie vecākā tas sāka un pie jaunākā tas beidza. Un kauss atradās Benjamīna barības maisā.
13 Un tie saplēsa savas drēbes, uzkrāva maisus katrs savam ēzelim un atgriezās pilsētā.
14 Un Jūda un viņa brāļi gāja Jāzepa namā, jo tas vēl tur bija, un krita viņa priekšā pie zemes.
15 Un Jāzeps sacīja tiem: „Kas tā par lietu, ko jūs esat darījuši? Vai jūs nevarējāt iedomāties, ka tāds vīrs kā es to paredzēdams neparedzēšu?“
16 Tad Jūda sacīja: „Kā lai mēs runājam uz savu kungu, kā lai mēs izskaidrojamies, kā lai mēs taisnojamies? Dievs tavu kalpu grēka darbu ir atklājis, un mēs tagad esam savam kungam kalpi, kā arī tas, pie kura kauss tika atrasts.“
17 Tad viņš sacīja: „Lai nedomā neviens, ka es tā darīšu; tikai tas, pie kura atrasts kauss, būs man par kalpu, bet jūs ejiet ar mieru pie sava tēva.“
18 Tad Jūda piegāja pie viņa un sacīja: „Ak, mans kungs! Kaut tavs kalps drīkstētu runāt tagad kādu vārdu, un mans kungs neiekaistu dusmās par savu kalpu, jo tu taču esi līdzīgs faraonam.
19 Mans kungs vaicāja saviem kalpiem: Vai jums vēl ir tēvs vai brālis?
20 Tad mēs teicām savam kungam: Mums ir tēvs sirmgalvis un jaunākais brālis, kas tam ir dzimis vecumā, bet viņa brālis ir miris; tas vienīgais ir atlicies no viņa mātes, un viņa tēvs to mīl.
21 Tad tu sacīji uz saviem kalpiem: Atvediet to pie manis, un es gribu savām acīm to redzēt.
22 Tad mēs sacījām savam kungam: Zēns nevar atstāt savu tēvu; un ja tas atstāj savu tēvu, tad tas mirs.
23 Un tu sacīji saviem kalpiem: Ja jaunākais neatnāks kopā ar jums, tad jūs turpmāk vairs neredzēsit manu vaigu.
24 Un notika, kad mēs bijām nonākuši pie tava kalpa, mūsu tēva, un bijām izstāstījuši mūsu kunga vārdus,
25 Mūsu tēvs sacīja: Ejiet un pērciet mums labību, mazliet, lai būtu ko ēst.
26 Tad mēs sacījām: Mēs nevaram noiet, ja mūsu jaunākais brālis nav ar mums. Tikai ar viņu mēs iesim. Jo kamēr mūsu jaunākā brāļa nav ar mums, tikmēr mēs nevaram rādīties tā vīra acīs.
27 Tad tavs kalps, mans tēvs, sacīja mums: Jūs zināt, ka mana sieva man divus dēlus dzemdējusi.
28 Un tas pirmais man zudis; un es domāju: tas droši ir ticis saplosīts. Un es to neesmu redzējis līdz šai dienai.
29 Un ja tad jūs arī šo vēl paņemsit projām no manis, un viņam kaut kas notiktu, tad jūs manu sirmo galvu ar sāpēm novestu kapā.
30 Bet tagad, ja es atgriezīšos pie tava kalpa, sava tēva, un tas zēns nebūs kopā ar mums, jo tēva dvēsele ir sietiņ piesieta pie tā,
31 Tad notiks gan, kad tas redzēs, ka zēna nav, ka viņš nomirs, un tavi kalpi būs tie, kas viņa sirmo galvu ar sāpēm noveduši kapā.
32 Jo tavs kalps ir galvojis par šo zēnu, sava tēva priekšā sacīdams: Ja es neatvedīšu to pie tevis, es visu savu mūžu nesīšu vainu sava tēva priekšā.
33 Tad nu lai tavs kalps paliek zēna vietā tev par kalpu pie tevis, mana kunga. Bet zēns lai dodas ar saviem brāļiem mājup.
34 Jo kā gan es varētu aiziet pie sava tēva, zēnam līdzi neesot? Es nevarētu noskatīties bēdās, kādas uzietu manam tēvam.“
