Naamāna dziedināšana
1 Arāmas ķēniņa karaspēka virspavēlnieks Naamāns bija godājams vīrs savam kungam un baudīja tā labvēlību, jo caur viņu Kungs bija devis Arāmam uzvaru. Viņš bija varonīgs vīrs, taču sirga ar spitālību. 2 Aramieši bija gājuši sirot un sagūstījuši jaunu meiteni no Israēla zemes. Viņa kļuva par Naamāna sievas kalponi. 3 Un viņa teica savai kundzei: “Ak, ja mans kungs tiktu pie pravieša, kurš ir Samarijā, tad tas viņam noņemtu spitālību.” 4 Naamāns gāja un teica savam kungam: “Meitene no Israēla zemes sacīja tā un tā.” 5 Arāmas ķēniņš sacīja: “Dodies ceļā, un es sūtīšu Israēla ķēniņam vēstuli.” Tas ņēma desmit talantus sudraba, sešus tūkstošus zelta naudas, desmit kārtas tērpu un devās ceļā. 6 Viņš aiznesa Israēla ķēniņam vēstuli, kurā bija teikts: “Tagad, kad tu saņem šo vēstuli, redzi, es esmu tev sūtījis savu kalpu Naamānu, lai tu viņam noņem spitālību.” 7 Kad Israēla ķēniņš izlasīja vēstuli, viņš saplēsa drānas un sacīja: “Vai es esmu Dievs, kas nonāvē un dara dzīvu, ka viņš pie manis sūta šo vīru, lai noņemu tam spitālību, – jūs taču zināt un redzat, ka viņš meklē strīdu!”
8 Dieva vīrs Elīša dzirdēja, ka Israēla ķēniņš ir saplēsis drānas, un sūtīja pie viņa, lai teiktu: “Kāpēc tu plēs savas drānas? Lai taču viņš nāk pie manis un zina, ka Israēlā ir pravietis!” 9 Un Naamāns nāca ar saviem zirgiem un ratiem un apstājās pie Elīšas nama durvīm. 10 Tad Elīša izsūtīja pie viņa ziņnesi un lika teikt: “Ej mazgājies Jardānā septiņas reizes, tad tava miesa būs šķīsta!” 11 Bet Naamāns sadusmojās un aizgāja, sacīdams: “Redzi, es domāju – viņš iznāks ārā pie manis, nostāsies, piesauks Kunga, sava Dieva, vārdu, braucīs to vietu ar roku un tā noņems spitālību! 12 Vai tad Damaskas upes Abāna un Parpara nav labākas par visiem Israēla ūdeņiem! Vai es nevarēju mazgāties tajās un kļūt šķīsts?” Un viņš aizgāja dusmīgs. 13 Bet viņa kalpi nāca pie tā un runāja: “Ak, mūsu tēvs, ja pravietis būtu licis tev darīt kādu grūtu lietu, vai tu to nedarītu? Tad klausi jo vairāk, kad viņš tev saka: mazgājies, un tu kļūsi šķīsts!” 14 Tad viņš nokāpa pie upes un iegremdējās Jardānā septiņas reizes, kā Dieva vīrs bija teicis, – un viņa miesa kļuva kā jaunam zēnam, un viņš bija šķīsts.
15 Tad viņš kopā ar pavadoņiem atgriezās pie Dieva vīra. Viņš nāca, nostājās tā priekšā un sacīja: “Ak, tagad es zinu, ka citur visā zemē nav Dieva, kā tikai Israēlā! Un nu, lūdzams, pieņem kādu dāvanu no sava kalpa!” 16 Bet viņš atbildēja: “Dzīvs Kungs, kura priekšā es stāvu! Es neņemšu.” Tas viņu mudināja ņemt, bet viņš atteicās. 17 Naamāns sacīja: “Ja ne, tad lai tavam kalpam dod zemi, cik pāris mūļu var panest, jo tavs kalps vairs nenesīs citiem dieviem sadedzināmos upurus, vienīgi Kungam. 18 Bet lai Kungs piedod tavam kalpam tikai šo – kad mans kungs ieies Rimmona namā, lai tur zemotos, viņš atbalstīsies uz manas rokas, un tad arī es zemošos Rimmona namā. Lai jel Kungs piedod tavam kalpam, ka es zemošos Rimmona namā!” 19 Elīša sacīja: “Ej ar mieru!” Un tas aizgāja no viņa kādu ceļa gabalu.
Gēhazī mantkārība
20 Tad Gēhazī, Dieva vīra Elīšas puisis, nodomāja: “Redzi, mans kungs ir saudzējis Naamānu, šo aramieti, neņemdams neko no tā, ko viņš bija atnesis. Dzīvs Kungs! Es skriešu tam pakaļ un kaut ko no viņa dabūšu.” 21 Gēhazī steidzās pakaļ Naamānam. Kad Naamāns ieraudzīja kādu skrienam pakaļ, viņš izkāpa no ratiem, nāca tam pretī un jautāja: “Vai viss ir kārtībā?” 22 Tas sacīja: “Viss kārtībā! Mans kungs sūta pateikt: redzi, no Efraima kalniem tikko pie manis atnāca divi jaunekļi, praviešu dēli, dod tiem talantu sudraba un divas kārtas tērpu!” 23 Naamāns sacīja: “Ņem jel divus sudraba talantus!” Un viņš spieda viņu tos ņemt un iesēja divus sudraba talantus divos maisos kopā ar divām kārtām tērpu, lika diviem puišiem tos nest tam pa priekšu. 24 Kad viņi sasniedza pakalnu, tas visu no viņiem paņēma un ienesa namā. Viņš atlaida vīrus, un tie aizgāja. 25 Tad viņš nāca un stājās sava kunga priekšā, bet Elīša viņam jautāja: “No kurienes tu nāc, Gēhazī?” Viņš atbildēja: “Nekur tavs kalps nav gājis!”
26 Elīša viņam teica: “Vai es garā negāju tev līdzi, kad tas vīrs nāca no saviem ratiem tev pretī? Vai šis ir laiks ņemt sudrabu un tērpus, olīvkokus un vīnadārzus, avis un vēršus, kalpus un kalpones? 27 Naamāna spitālība pielips tev un taviem pēcnācējiem uz mūžiem!” Un Gēhazī aizgāja no viņa spitālīgs, balts kā sniegs.
1 Un Naāmans bija Aramas ķēniņa kafaspēka virspavēlnieks, un viņš bija liels vīrs sava kunga priekšā, un viņam bija liela slava, jo caur viņu tas Kungs bija devis Aramai uzvaru, un šis vīrs bija drošsirdīgs varonis, bet spitālīgs.
2 No Aramas bija izgājuši sirotāji un no Israēla zemes līdzi atveduši mazu meiteni, tā bija kļuvusi kalpone Naāmana sievai.
3 Viņa sacīja savai pavēlniecei: „Kaut mans kungs būtu nonācis tā pravieša priekšā, kas ir Samarijā, tas viņu atbrīvotu no viņa spitālības!“
4 Tad Naāmans gāja pie sava kunga un to pateica viņam, sacīdams: „Tā un tā ir runājusi šī meitene, kas ir cēlusies no Israēla zemes.“
5 Tad Aramas ķēniņš sacīja: „Tagad ej! Bet es sūtīšu vēstuli Israēla ķēniņam.“ Un tas devās ceļā un paņēma līdz savās rokās desmit talcntus sudraba un seši tūkstoš seķeļus zelta, kā ari desmit kārtas svētku drēbju.
6 Viņš ari nonesa vēstuli Israēla ķēniņam, kuļra skanēja tā: „Kad šī vēstule nonāks pie tevis, tad zini, ka es savu kalpu Naāmanu esmu pie tevis sūtījis, lai tu viņu atbrīvotu no viņa spitālības.“
7 Kad nu Israēla ķēniņš bija šo vēstuli izlasījis, tad viņš saplēsa savas drēbes un izsaucās: „Vai tad es esmu Dievs, ka varu nokaut un atkal atdzīvināt, ka viņš pie manis atsūta kādu vīru, lai es to atbrīvoju no viņa spitālības! Lūdzu uzmaniet un ņemiet vērā, ka tas pie manis meklē kādu strīdus iemeslu!“
8 Bet kad Elīsa, šis Dieva vīrs, to dzirdēja, ka Israēla ķēniņš bija savas drēbes saplēsis, tad tas deva ķēniņam ziņu, sacīdams: „Kāpēc tu esi savas drēbes saplēsis? Ļauj, lai tas vīrs atnāk pie manis, un lai tas atzīst, ka vēl patiesi ir kāds pravietis Israēlā!“
9 Un tā Naāmans ar saviem zirgiem un ar saviem ratiem atbrauca un apstājās Elīsas durvju priekšā.
10 Tad Elīsa sūtīja vēstnesi un lika tam pateikt: „Ej un mazgājies septiņas reizes Jardānā, tad tava miesa kļūs atkal vesela, un tu būsi šķīsts!“
11 Bet Naāmans sadusmojās, un viņš aizgāja un sacīja: „Redzi, es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā, un stāvēs manā priekšā, un piesauks tā Kunga, sava Dieva, vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību.
12 Vai Amana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Israēla ūdeņi, ka es tanīs nevarētu mazgāties, lai kļūtu šķīsts?“ Un tas apgriezās un aizgāja dusmu pilns.
13 Tad viņa kalpi piegāja pie viņa un sacīja viņam, teikdami: „Mans tēvs, ja pravietis tev būtu kādu lielu lietu uzlicis, vai tad tu to nedarītu? Kāpēc nu ne, kad tas tev ir tikai sacījis: Mazgājies, tad to kļūsi šķīsts!“
14 Kad nu viņš nobrauca pie Jardānas un ienira septiņas reizes, kā Dieva vīrs to bija sacījis, tad viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa, un viņš bija šķīsts.
15 Tad viņš griezās atpakaļ ar visu savu pavadoņu pulku pie Dieva vīra, un gāja, nostājās viņa priekšā un sacīja: „Redzi, tagad es gan zinu, ka nav neviena cita Dieva visā pasaulē kā vienīgi Israēlā! Un nu tagad, lūdzu, saņem kādu dāvanu no sava kalpa!“
16 Bet Elīsa atbildēja: „Tik tiešām, ka tas Kungs, kupa priekšā es stāvu, ir dzīvs, es gan neņemšu:“ Un viņš tam uzstājās, lai ņem, bet tas liedzās.
17 Tad Naāmans sacīja: „Ja ne, tad ļauj tavam kalpam ņemt līdzi divu mūļu kjravas zemes, jo tavs kalps vairs turp-māk neupurēs svešiem dieviem nedz dedzināmos, nedz kaujamos upurus kā vienīgi tam Kungam.
18 Un vienā lietā lai tas Kungs piedod tavam kalpam: kad mans ķēnišķīgais kungs ies Rimona templī, lai tur pielūgtu un ar savu vaigu mestos pie zemes, un viņš atbalstīsies uz manu roku, un arī es nometīšos Rimona templi ar savu vaigu pie zemes, tad, ka es metos zemē, to lai tas Kungs piedod tavam kalpam!“
19 Un viņš tam atbildēja: „Ej ar mieru!“
20 Kad nu viņš no tā bija aizgājis mazu ceļa gabalu, tad Gehazis, Dieva vīra Elīsas kalps, domāja: „Redzi, mans kungs ir šo aramieti Naāmanu saudzējis, neko nepieņemot no tā rokas, ko viņš bija atnesis! Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, es skriešu viņam pakaļ un ņemšu kaut ko no viņa!“
21 Tā Gehazis steidzās Naāmanam nopakaļ. Kad nu tas redzēja, ka kāds skrien aiz viņiem, tad viņš nolēca no saviem ratiem, gāja viņam pretī un jautāja: „Vai viss labi?“
22 Viņš atbildēja: „Jā! Ir labi, bet mans kungs ir tikai mani sūtījis un licis tev pateikt: „Redzi, tikko pie manis ir atnākuši divi jaunekļi, praviešu mācekļi, no Ēfraima kalniem; iedod man viņiem par labu talentu sudraba un divas kārtas svētku drēbju!“
23 Un Naemans atbildēja: „Dari man to prieku, lūdzams, un ņem divus talentus!“ Un viņš tam ar varu tos uzspieda un iesaiņoja divus talentus divos maisiņos un turklāt arī divas kārtas svētku drēbju, un lika to visu diviem saviem puišiem panest viņam pa priekšu.
24 Bet kad tas bija nonācis pie pakalna, tad viņš to ņēma no viņu rokām, nolika namā un atlaida tos vīrus, ka tie aizgāja.
25 Bet kad viņš pats aizgāja un nostājās sava kunga priekšā, tad Elīsa tam sacīja: „No kurienes tu nāc, Gehazi?“ Un viņš atbildēja: „Tavs kalps nekur nav bijis.“
26 Tad Elīsa viņam sacīja: „Vai garā es tev negāju līdzi, kad tas virs griezās atpakaļ no saviem ratiem tev pretī? Vai tad tagad ir laiks ņemt sudrabu n drēbes, eļļas kokus un vīna kalnus, sīklopus un liellopus, kalpus un kalpones?
27 Tāpēc Naāmana spitālība pklips tev un taviem pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem!“ Un tad Gehazis aizgāja projām no viņa spitālīgs, balts kā sniegs.
