Lūgšana pēc žēlastības
1 Atceries, Kungs, kas noticis mums,
lūko un redzi mūsu kaunu!
2 Mūsu mantojums kritis svešiem,
svešiniekiem mūsu mājas.
3 Bāreņi kļuvām, kam tēva nav, atraitnes – mūsu mātes.
4 Savu ūdeni dzeram par naudu,
par saviem kokiem maksājam.
5 Jūgu kaklā mums dzen, bez mitas pūlamies.
6 Pret Ēģipti stiepām roku, pret Asīriju,
lai paēstos maizes.
7 Mūsu tēvi grēkoja – viņu vairs nav,
mēs nesam viņu vainas.
8 Vergi valda pār mums – nav, kas izrauj no viņu rokām.
9 Dzīvības briesmās gādājam maizi tuksnesī zobena priekšā.
10 Mūsu āda kvēlo kā krāsns bada karsonī.
11 Sievas izvaro Ciānā un jaunavas Jūdas pilsētās.
12 Tie augstmaņus pakar, pazemo vecos.
13 Jaunekļi dzirnu akmeņus griež,
zēni zem koku nastas klūp.
14 Vecie vairs nenāk pie pilsētas vārtiem,
jaunie nespēlē stīgas.
15 Mūsu sirdsprieks ir prom, mūsu deja vērtusies sērās.
16 Vainags mums kritis no galvas,
vai! mums, ka grēkojām!
17 Tādēļ sirgst mūsu sirds, tādēļ acis mums tumst.
18 Pār izdeldēto Ciānas kalnu klīst lapsas.
19 Tu, Kungs, mūžīgi valdi, tavs tronis uz audžu audzēm.
20 Kādēļ gribi mūs aizmirst uz mūžiem,
pamest uz laiku laikiem?
21 Atved mūs, Kungs, pie sevis, mēs pārnāksim,
atjauno mūsu dienas kā senāk.
22 Jo, ja tu mūs mestin atmetīsi,
tu būsi pārlieku dusmojies.
1 Piemini, Kungs, kas mums noticis, skaties un uzlūko mūsu negodu!
2 Mūsu mantojuma tiesa kritusi svešinieku rokās, mūsu nami pieder ārzemniekiem.
3 Mēs esam kļuvuši bāriņi bez tēva, mūsu mātes ir kā atraitnes.
4 Savu ūdeni mēs dzejām par naudu, savu malku saņemam par maksu.
5 Mūs izdzen kā suņus, un kad mēs esam noguruši, mums tomēr nedod miera.
6 Mēs bijām spiesti pakļauties Ēģiptei un Asirijai, lai dabūtu maizes paēst.
7 Mūsu tēvi ir grēkojuši, viņu vairs nav, bet mums jācieš par viņu noziegumiem.
8 Kalpi valda pār mums, nav neviena, kas mūs atsvabinātu no viņu rokas.
9 Sava maize mums jāsagādā bailēs par mūsu dzīvību no zobena tuksnesī.
10 Mūsu āda ir apdegusi melna bada šausmās kā krāsnī.
11 Sievas Ciānā ir apsmietas un jaunavas Jūdas pilsētās.
12 Dižciltīgos valdniekus tie ir pakāruši, vecajo vaigs nav turēts cieņā.
13 Jaunekļiem bija jānes dzirnavu akmeņi, zēniem jāklūp zem malkas nastām.
14 Vecie nesēd vairs pavārtē, un jaunie neskandina vairs savas dziesmas.
15 Mūsu sirds līksmība ir zudusi, mūsu rotaļas pārvērtušās par vaimanām.
16 Mūsu vainags mums nokritis no galvas: bēdas mums, ka esam grēkojuši!
17 Tādēļ ari mūsu sirds gurdena, un mūsu acis kļuvušas tumšas
18 Ciānas kalna dēļ, ka tas nopostīts, un ka lapsas skraida pa to.
19 Bet Tu, Kungs, valdi mūžīgi, tavs tronis paliek uz radu radiem!
20 Kādēļ Tu gribi mūs pavisam aizmirst, mūs atstāt uz visu mūžu?
21 Atgriez mūs, Kungs, pie sevis, lai mēs atkal nākam atpakaļ mājās! Atjauno mūsu dienas kā vecos laikos!
22 Vai tad Tu mūs esi pavisam pametis, vai tad tavas dusmas tiešām ir tik bargas?
