Dāvida norādījumi Sālamanam
1 Kad tuvojās Dāvida nāves diena, viņš pavēlēja savam dēlam Sālamanam: 2 “Es aizeju pa ceļu, ko iet visa šī zeme, bet tu turies stiprs kā vīrs – 3 ievēro visu, ko vēlējis Kungs, tavs Dievs, – staigā viņa ceļus, turi viņa likumus, baušļus, tiesas un viņa liecības, kā rakstīts Mozus bauslībā, lai tev sekmējas it visā, ko tu dari, un visur, kurp tu ej. 4 Lai Kungs piepilda savus vārdus, ko viņš man teicis: ja tavi dēli turpinās staigāt savus ceļus manā priekšā patiesībā no visas sirds un dvēseles, tad – viņš sacīja – tev netrūks, kas sēdēs Israēla tronī.
5 Un tu arī zini, ko man ir darījis Joābs, Cerūjas dēls, ko viņš izdarīja ar diviem Israēla karaspēka virspavēlniekiem, Abnēru, Nēra dēlu, un Amāsu, Jetera dēlu, – viņš tos nogalināja, izliedams kara asinis miera laikā, un kara asinis ir pie jostas, kas ir ap viņa gurniem, un pie sandalēm, kas viņam kājās. 6 Bet tu dari pēc savas gudrības un neļauj viņa sirmajai galvai ar mieru noiet šeolā.
7 Un gileādieša Barzilaja dēliem izrādi laipnību, lai viņi ēd pie tava galda, jo viņi bija ar mani, kad es bēgu no tava brāļa Abšāloma.
8 Un, redzi, pie tevis ir benjāminietis Šimī, Gēras dēls, no Bahūrīmas. Viņš mani nolādēja ar stipru lāstu tajā dienā, kad es devos uz Mahanaimu. Pēc tam viņš nāca lejā pie Jardānas man pretī. Un es zvērēju viņam pie Kunga, sacīdams: es tevi nenonāvēšu ar zobenu! 9 Bet tagad – neatstāj viņu nesodītu, jo tu esi gudrs vīrs un zini, ko ar viņu darīt. Liec viņa sirmajai galvai noiet šeolā ar asinīm.”
Dāvida nāve
(1L 3:41L 29:26–28)10 Un Dāvids apgūlās pie saviem tēviem, un viņu apbedīja Dāvida pilsētā. 11 Dāvids kā ķēniņš bija valdījis pār Israēlu četrdesmit gadus. Septiņus gadus viņš bija ķēniņš Hebronā, bet trīsdesmit trīs gadus viņš bija ķēniņš Jeruzālemē. 12 Sālamans sēdās sava tēva Dāvida tronī, un viņa valsts kļuva ļoti stipra.
Sālamans nostiprina savu valdīšanu
13 Tad Adonījāhu, Hagītas dēls, nāca pie Sālamana mātes Batšebas, un viņa jautāja: “Vai tu nāc ar mieru?” Viņš atbildēja: “Ar mieru.” 14 Tad viņš sacīja: “Man ar tevi jārunā.” Viņa teica: “Runā.” 15 Viņš sacīja: “Tu zini, ka man jau piederēja ķēniņvalsts un viss Israēls skatījās uz mani kā ķēniņu, bet ķēniņa vara tika manam brālim, jo tā viņam bija no Kunga. 16 Un tagad man tev ir viens lūgums – neaizraidi mani!” Un viņa sacīja: “Runā.” 17 Adonījāhu teica: “Lūdz ķēniņu Sālamanu, jo tevi viņš neatraidīs, lai dod man par sievu šūnēmieti Abīšagu.” 18 Un Batšeba sacīja: “Labi, es runāšu par tevi ar ķēniņu.”
19 Tad Batšeba gāja pie ķēniņa Sālamana, lai runātu ar viņu par Adonījāhu. Un ķēniņš piecēlās, viņai ienākot, paklanījās, apsēdās tronī un lika ķēniņa mātei apsēsties viņam līdzās, un viņa apsēdās Sālamanam pie labās rokas. 20 Viņa sacīja: “Man ir kāds mazs lūgums, es lūdzu tevi, neatraidi mani.” Ķēniņš sacīja viņai: “Lūdz, mana māte, jo es tevi neatraidīšu.” 21 Viņa sacīja: “Lai šūnēmieti Abīšagu dod par sievu tavam brālim Adonījāhu.” 22 Tad ķēniņš Sālamans atbildēja savai mātei: “Kāpēc tu lūdz Adonījāhu tikai šūnēmieti Abīšagu, tad jau lūdz viņam arī ķēniņvalsti, jo viņš, mans brālis, ir vecāks par mani un viņu atbalsta priesteris Ebjātārs un Joābs, Cerūjas dēls.”
23 Un ķēniņš Sālamans zvērēja pie Kunga, sacīdams: “Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, ja Adonījāhu nav runājis šos vārdus pret savu dzīvību. 24 Tiešām, dzīvs Kungs, kurš mani ir stiprinājis un nosēdinājis mana tēva Dāvida tronī, kurš uzcēlis manu namu, kā bija solījis! Adonījāhu mirs jau šodien!” 25 Un ķēniņš Sālamans sūtīja Benājāhu, Jehojādas dēlu, kurš kāva viņu, ka tas mira.
26 Un priesterim Ebjātāram ķēniņš sacīja: “Ej uz Anātotu, kur tev ir tīrums, jo tu esi nolemts nāvei, bet šodien es tevi nelikšu nonāvēt, jo tu nesi Kunga Dieva šķirstu mana tēva Dāvida priekšā un esi cietis visu, ko izcieta mans tēvs.” 27 Tā Sālamans padzina Ebjātāru no Kunga priesteru amata, lai piepildītos Kunga vārdi, kurus viņš bija sacījis par Ēlī namu Šīlo.
28 Kad šī vēsts sasniedza Joābu, kurš bija atbalstījis Adonījāhu, bet neatbalstīja Abšālomu, Joābs bēga uz Kunga telti un stipri satvēra altāra ragus. 29 Ķēniņam Sālamanam pavēstīja: “Joābs ir aizbēdzis uz Kunga telti, un, redzi, viņš ir pie altāra!” Tad Sālamans sūtīja Benājāhu, Jehojādas dēlu, sacīdams: “Ej nokauj viņu!” 30 Un Benājāhu iegāja Kunga teltī un sacīja Joābam: “Tā saka ķēniņš: nāc ārā!” Bet viņš sacīja: “Nē, es miršu šeit!” Tad Benājāhu atbildēja ķēniņam: “Tā man atbildēja Joābs.” 31 Tad ķēniņš sacīja: “Dari, kā viņš teica, nokauj viņu un apbedī, un tu noņemsi no manis un mana tēva nama tās asinis, kuras Joābs ir velti izlējis. 32 Lai Kungs liek atgriezties asinīm pār viņa galvu, jo viņš nokāva divus vīrus, taisnīgākus un labākus par viņu, un nogalēja tos ar zobenu, bet mans tēvs Dāvids to nezināja – Abnēru, Nēra dēlu, Israēla karaspēka virspavēlnieku, un Amāsu, Jetera dēlu, Jūdas karaspēka virspavēlnieku. 33 Un viņu asinis lai atgriežas pār Joāba un viņa pēcnācēju galvām uz mūžiem, bet Dāvidam, viņa pēcnācējiem un viņa namam un tronim lai ir miers no Kunga uz mūžiem.” 34 Tad Benājāhu, Jehojādas dēls, gāja augšā, kāva viņu un nogalēja. Viņš to apbedīja pie viņa nama tuksnesī. 35 Un ķēniņš iecēla Benājāhu, Jehojādas dēlu, Joāba vietā pār karaspēku, un priesteri Cādoku ķēniņš iecēla Ebjātāra vietā. 36 Tad ķēniņš sūtīja pēc Šimī un sacīja viņam: “Cel Jeruzālemē sev namu un dzīvo tajā, bet nekur projām no turienes nedodies. 37 Tajā dienā, kad tu celsies un iesi pāri Kidronas upes ielejai, tad zini droši – tu tiešām mirsi. Tavas asinis paliks uz tavas galvas.” 38 Tad Šimī sacīja ķēniņam: “Vārdi, ko mans kungs, ķēniņš, runāja, ir labi, viņa kalps tā darīs.” Un Šimī dzīvoja Jeruzālemē ilgu laiku.
39 Bet trešā gada beigās divi Šimī vergi aizbēga pie Ahīša, Maahas dēla, Gatas ķēniņa. Un Šimī stāstīja: “Redzi, tavi vergi ir Gatā!” 40 Tad Šimī cēlās, apsegloja savu ēzeli un devās uz Gatu pie Ahīša meklēt savus vergus. Un Šimī atveda savus vergus no Gatas. 41 Sālamanam tika stāstīts, ka Šimī gājis no Jeruzālemes uz Gatu un ir atgriezies. 42 Tad ķēniņš sūtīja pēc Šimī un sacīja: “Vai es tevi nenozvērināju pie Kunga, vai neapliecināju tev, sacīdams: tajā dienā, kad tu iesi un dosies vienalga, kur, tad zini droši, ka tu tiešām mirsi! Un tu man sacīji: tie ir labi vārdi, kurus es dzirdēju. 43 Kādēļ tu neturēji Kunga zvērestu un pavēli, ko es tev devu?” 44 Ķēniņš sacīja Šimī: “Tu zini visu ļaunumu, kas tev bija sirdī, – to tu darīji manam tēvam Dāvidam, un Kungs nu atgriež tavu ļaunumu pār tavu galvu, 45 bet ķēniņš Sālamans būs svētīts, un Dāvida tronis būs stiprs Kunga priekšā līdz mūžībai.” 46 Un ķēniņš pavēlēja Benājāhu, Jehojādas dēlam, un tas izgāja ārā, kāva to, un Šimī mira.
Bet valsts nostiprinājās Sālamana rokās.
1 Kad Dāvidam pienāca miršanas bridis, tad viņš pavēlēja savam dēlam Salamanam, sacīdams:
2 „Es eju tagad visas radības ceļu, esi stiprs un parādi sevi kā vīru.
3 Ievēro visus tā Kunga, sava Dieva, nolikumus, lai tu staigātu pa Viņa ceļiem, glabātu stingri Viņa likumus un Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa liecības, kā tās ir uzrakstītas Mozus bauslībā, lai tev tādēļ labi klātos itin visos tavos pasākumos un visur, kurp vien tu grieztos.
4 Lai Dievs apstiprina savu apsolījumu, kādu Viņš, zīmējoties uz mani, ir izteicis, sacīdams: „Ja vien tavi dēli ieturēs paši savas gaitas tā, ka tie ar visu savu sirdsprātu un ar visu savu dvēseli centīsies staigāt pilnā patiesībā,“ un kad Viņš sacīja: „Tad tev neviens pats arī netiks atrauts no tiem, kas var mantot Israēla troni.“
5 Un tāpat tu jau zini, ko man ir nodarījis Joābs, Cerujas dēls, proti, kā tas ir rīkojies ar diviem Israēla kapa pulku virspavēlniekiem: ar Abneru, Nera dēlu, un ar Amasu, Jetera dēlu, kupus viņš ir nogalinājis, tādā kārtā kapa asinis izliedams miera laikā un aptraipīdams ar izlietām asinīm savu jostu, kāda tam pašam ap gurniem jāvalkā, un savas kurpes, kas tam kājās.
6 Tādēļ rīkojies tu pats savā gudrībā, bet viņš gan lai neaiziet mierā sava mūža vakarā mirušo valstībā.
7 Bet ar gileādieša Barsilaja dēliem apejies žēlsirdīgi: tie lai atrodas starp tiem, kas pastāvīgi ēd pie tava galda, jo tie tāpat cieši turējās kopā ar mani tolaik, kad es bēgu no tava brāļa Absaloma.
8 Un, lūk, pie tevis vēl ir arī benjamīnietis Šimejs, Geras dēls, no Bahurimas pilsētas, kas ar iznīcības lāstiem mani ir nolādējis tad, kad es biju ceļā uz Mahanajimu. Bet tad viņš bija arī atnācis man pretī pie Jardānas, un es ar zvērestu pie tā Kunga esmu apņēmies, solīdamies: Ar zobenu es tevi gan nenonāvēšu.
9 Bet tu viņu neturi vis par tik nevainīgu, jo tu esi gudrs vīrs, bet tu pats zini, kā ar viņu rīkoties, lai tas savās vecuma dienās nonāk ar asinīm aptraipītiem sirmiem matiem mirušo valstībā.“
10 Un Dāvids apgūlās pie saviem tēviem, un viņi to apraka Dāvida pilsētā.
11 Bet laiks, cik ilgi Dāvids bija ķēniņš pār Israēlu, bija četrdesmit gadi: Hebronā septiņi gadi un Jeruzālemē trīsdesmit un trīs gadi.
12 Un Salamans mantoja sava tēva Dāvida troni, un viņa ķēniņa valsts vara nostiprinājās jo lielā mērā.
13 Tad Adonja, Hagitas dēls, nāca pie Batsebas, Salamana mātes, un viņa tam jautāja: „Vai tu nāc miermīlīgos no-lūkos?“ Un viņš atbildēja: „Ar mieru gan.“
14 Un viņš sacīja: „Man tev kas sakāms,“ un viņa teica: „Saki.“
15 Un viņš sacīja: „Tu zini gan, ka man jau piederēja visa ķēniņa vara un uz mani sāka jau visi Israēlā celt savas acis, bet tad tā tika manam brālim, jo no tā Kunga tā viņam bija nolemta.
16 Bet tagad es izlūdzos tikai vienu vienīgu lūgumu no tevis, neaizliedz to man.“ Un viņa tam sacīja: „Runā.“
17 Un viņš sacīja: „Runā, lūdzu, ar ķēniņu Salamanu, jo tevi viņš droši vien nenoraidīs, lai viņš man dod sunamieti Abišagu par sievu.“
18 Un Batseba sacīja: „Labi, es tevis labad parunāšu ar ķēniņu.“
19 Batseba nogāja pie ķēniņa Salamana, lai ar viņu parunātu Adonjas labad. Un ķēniņš piecēlās, lai dotos tai pretī, un viņš nolieca savu seju viņas priekšā pie zemes un atsēdās atkal uz sava troņa, un viņš atsēdināja goda krēslā arī ķēniņa māti, un tā sēdēja viņa labajā pusē.
20 Un viņa sacīja: „Man ir pie tevis lūgums, un, lūdzams, nenoraidi man to.“ Tad ķēniņš sacīja viņai: „Lūdzi, mana māte, un es tev to nenoraidīšu.“
21 Un tā sacīja: „Pavēli, lai sunamiete Abišaga top dota Adonjam par sievu.“
22 Bet ķēniņš Salamans atbildēja un teica savai mātei: „Kādēļ tu lūdz Adonjam tikai sunamieti Abišagu? Prasi tad jau pie viena viņam arī ķēniņa varu, jo viņš ir mans brālis, vecāks nekā es, un viņa pusē ir tiklab priesteris Abjatārs, kā ari Joābs, Cerujas dēls!“
23 Un ķēniņš Salamans nozvērējās pats tā Kunga priekšā, sacīdams: „Lai man tas Kungs dara šādi vai arī vēl citādi, vai arī pieliek vēl ko vairāk klāt, ja šis Adonjas lūgums nemaksātu viņam dzīvību.
24 Bet tagad: tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, kas pats mani ir apstiprinājis, kas mani ir sēdinājis uz mana tēva Dāvida troņa un kas man namu ir uzcēlis, kā Viņš pats ir apsolījis: Adonjam šodien ir jāmirst!“
25 Un ķēniņš Salamans deva pavēli Benajam, Jojadas dēlam, un tas nodūra Adonju, un viņš nomira.
26 Bet priesterim Abjatāram, ķēniņš pavēlēja: „Ej uz Anatotu, uz savu tīrumu, jo tu esi nāvei nolemts vīrs, bet šodien es vēl tevi nenonāvēšu, jo tu esi tā Kunga Dieva šķirsta nesējs mana tēva Dāvida priekšā un ari tādēļ ne, ka tu esi dalījies ar manu tēvu visās tais ciešanās, kādas viņam nācās pārdzīvot.
27 Tā Salamans izraidīja Abjatāru, ka tas nevarēja vairs būt priesteris tam Kungam, lai piepildītos Dieva vārds, kādu Viņš pār Ēja namu Šilo bija runājis.
28 Kad šī vēsts nonāca pie Joāba, kas gan bija atbalstījis Adonju, kaut arī Absalomam viņš nebija piebiedrojies, tad Joābs bēga tā Kunga teltī un tur jo stipri satvēra altāra ragus.
29 Kad ķēniņam Salamanam arī tas tika paziņots, ka Joābs iebēdzis tā Kunga teltī un stāvot tur blakus altārim, tad Salamans deva rīkojumu Benajam, Jojadas dēlam, sacīdams: „Ej un nodur viņu.“
30 Un Benaja ienāca tā Kunga teltī un teica Joābam: „Tā saka ķēniņš: Ej ārā.“ Bet viņš sacīja: „Nē, es šeit pat gribu mirt.“ Un Benaja nonesa ķēniņam atbildi atpakaļ, sacīdams: „Tā runāja Joābs, un tā es viņam atbildēju.“
31 Un ķēniņš sacīja viņam: „Dari tā, kā viņš pats tev teica“ nogalini viņu un aproc viņu, lai es un mans tēva nams tiktu atbrīvoti no veltīgi izlietām asinīm, kuras Joābs ir izlējis.
32 Un tas Kungs lai uzliek viņa asins darbus uz viņa paša galvas, jo viņš uzbrucis un ar zobenu nokāvis divus labus un taisnīgus vīrus no mūsu pašu vidus, kaut gan mans tēvs Dāvids to nemaz nezināja, proti: Abneru, Nera dēlu, kas bija Israēla kara pulku virs-pavēlnieks, un Amasu, Jetera dēlu, Jūdas kara pulku virspavēlnieku.
33 Tagad viņu izlietās asinis lai nāk atpakaļ uz Joāba galvu un uz tā pēcnācēju galvām uz mūžīgiem laikiem, bet Dāvidam, viņa pēcnācējiem, viņa namam un viņa tronim lai no tā Kunga tiek mūžīga labklājība.“
34 Un Benaja, Jojadas dēls, gāja un uzbruka ar zobenu viņam un to nonāvēja. Un viņš to apraka viņa namā tuksnesī.
35 Un ķēniņš iecēla Benaju, Jojadas dēlu, viņa vietā par karaspēka augstāko vadoni, bet priesteri Cadoku ķēniņš iecēla Abjatāra vietā.
36 Un ķēniņš nosūtīja vēsti un ataicināja Šimeju un sacīja viņam: „Uzcel sev pats namu Jeruzālemē un apmeties tur, bet neizej no turienes ne šur, ne tur
37 Un zini, ka tanī; dienā, kad tu iziesi un dosies pāri Kidronas upei, tu mirdams mirsi, un tavas asinis nāks pār tavu paša galvu.“
38 Tad Šimejs sacīja ķēniņam: „Ko tu esi runājis, tas ir labi, mans kungs un ķēniņ: kā tu sacīji, tā arī tavs kalps to darīs.“ Un Šimejs nodzīvoja Jeruzālemē labu laiku.
39 Un notika, ka divi Šimeja kalpi pēc trim gadiem aizbēga pie Gātas ķēniņa Achija, Maāchas dēla, un Šimejam tika paziņots: „Redzi, tavi kalpi ir Gātā.“
40 Un Šimejs cēlās, pavēlēja apsedlot savu ēzeli un devās uz Gātu pie Achija, lai uzmeklētu savus kalpus. Un Šimejs turp nonāca un atveda savus kalpus no Gātas.
41 Un Salamanam tika paziņots, ka Šimejs esot bijis prom no Jeruzālemes un atkal atgriezies.
42 Tad ķēniņš lika atnākt Šimejam un sacīja viņam: „Vai es tev ar zvērestu pie tā Kunga nesolījos un neliecināju tev, ka tanī pat dienā, kad tu, māju atstājis, noiesi vienā vai otrā vietā, ka tad tev pašam ir jāzina, ka tu tad mirdams mirsi. Un tu piebildi: Ko tu saki, tas ir labi, es klausīšu.
43 Un kādēļ tu tagad neesi klausījis to, kas bija ar zvērestu tā Kunga priekšā apstiprināts? Tā taču bija arī pavēle, kādu es tev biju devis.“
44 Un ķēniņš sacīja Šimejam: „Tu pats pazīsti savu sirdi, tos ļaunos darbus, kādus tu manam tēvam Dāvidam biji nodarījis, un tas Kungs lai liek taviem ļaunajiem darbiem atgriezties uz tavu paša galvu.
45 Bet ķēniņš Salamans lai ir svētīts, un Dāvida tronim jābūt stipri pamatotam tā Kunga priekšā uz mūžīgiem laikiem.“
46 Un ķēniņš deva pavēli Benajam, Jojadas dēlam, un tas viņam ar zobenu uzbruka, un viņš nomira. Bet ķēniņa valsts vara bija nostiprināta ar Salamana roku.
