Abšāloms rīko sazvērestību
1 Pēc tam Abšāloms sagādāja sev kararatus, zirgus un piecdesmit skrējējus – lai skrien viņam pa priekšu. 2 Abšāloms cēlās agri un nostājās pie ceļa, kas veda uz pilsētu. Ikvienu vīru, kas nāca pie ķēniņa iztiesāt kādu strīdu, Abšāloms pasauca un vaicāja: “No kādas pilsētas tu esi?” Kad tas atbildēja: tavs kalps ir no tādas un tādas Israēla cilts, – 3 Abšāloms tam teica: “Redzi, tava lieta ir taisna un pareiza, bet pie ķēniņa tevi neviens neuzklausīs.” 4 Abšāloms sacīja: “Ja mani ieceltu šai zemei par tiesnesi, tad ikvienam, kas strīdus dēļ nāktu pie manis, es spriestu tiesu pēc taisnības.” 5 Kad kāds pienāca, lai zemotos viņam, viņš izstiepa roku, satvēra to un skūpstīja. 6 Tā Abšāloms rīkojās ar visiem israēliešiem, kas nāca pie ķēniņa uz tiesu – Abšāloms zaga Israēla vīru sirdis.
7 Kad Abšālomam bija apritējuši četrdesmit gadi, viņš teica ķēniņam: “Ļauj jel man doties uz Hebronu un izpildīt solījumu, ko esmu devis Kungam. 8 Dzīvodams Arāma Gešūrā, tavs kalps deva solījumu: ja tiešām Kungs pārvedīs mani Jeruzālemē, tad es viņam kalpošu.” 9 Ķēniņš viņam teica: “Ej ar mieru!” Un viņš cēlās un gāja uz Hebronu. 10 Abšāloms slepus sūtīja visām Israēla ciltīm ziņu: “Tiklīdz izdzirdēsiet raga skaņu, sauciet: Abšāloms ir ķēniņš Hebronā!” 11 Abšālomam līdzi gāja divi simti vīru no Jeruzālemes, kas bija aicināti. Tie gāja bez viltus, neko no tā visa nezinādami. 12 Pa to laiku, kamēr Abšāloms pienesa upurus, viņš sūtīja pēc Dāvida padomdevēja gīlonieša Ahītofela uz viņa pilsētu Gilo. Sazvērestība bija plaša, un aizvien vairāk ļaužu pievienojās Abšālomam.
Dāvids bēg no Jeruzālemes
13 Pie Dāvida ieradās ziņnesis un teica: “Israēla vīru sirdis ir ar Abšālomu.” 14 Dāvids sacīja visiem saviem kalpiem, kas bija pie viņa Jeruzālemē: “Celieties, bēgsim! – jo neviens no mums neizglābsies no Abšāloma. Steidzieties projām, pirms viņš mūs pārsteidz – viņš mums uzgrūdīs postu un pilsētu izkaus ar zobenu!” 15 Ķēniņa kalpi atbildēja ķēniņam: “Lai ko mūsu kungs, ķēniņš, izvēlētos, tavi kalpi ir ar tevi!” 16 Ķēniņš devās prom un viss viņa nams tam pa pēdām, un ķēniņš atstāja desmit blakussievas pieskatīt māju. 17 Ķēniņš gāja un visi ļaudis tam pa pēdām, un pie galējā nama tie apstājās. 18 Visi viņa kalpi nogāja viņam garām – visi krētieši un peletieši , un visi gatieši – seši simti vīru, kas bija nākuši viņam līdzi no Gatas, soļoja garām ķēniņam. 19 Ķēniņš teica gatietim Itajam: “Kāpēc arī tev nākt ar mums? Atgriezies, paliec pie tā ķēniņa, jo tu esi svešinieks un bēglis no savas zemes. 20 Tikai vakar tu esi atnācis, vai jau šodien man likt tev doties mums līdzi bēgļu gaitās? Es eju savu ceļu, bet tu atgriezies un pievienojies saviem brāļiem. Žēlastība un uzticība ar tevi!” 21 Itajs atbildēja ķēniņam: “Dzīvs Kungs un dzīvs mans kungs, ķēniņš! – Lai kur būtu mans kungs, ķēniņš, – vai nāvē, vai dzīvībā, tur būs arī tavs kalps!” 22 Dāvids teica Itajam: “Nāc un soļo uz priekšu!” Un gatietis Itajs soļoja viņam garām un visi viņa ļaudis, un visi mazie bērni, kas bija kopā ar viņu. 23 Visa zeme raudāja skaļā balsī, kad ļaudis soļoja garām ķēniņam. Ķēniņš šķērsoja Kidronas strautu, un tad pāri gāja visi ļaudis, dodamies ceļā uz tuksnesi. 24 Un, redzi, arī Cādoks līdz ar visiem levītiem, kas nesa Dieva derības šķirstu, – viņi novietoja Dieva šķirstu, un Ebjātārs bija uzkāpis augšā, kamēr visi ļaudis atstāja pilsētu. 25 Ķēniņš teica Cādokam: “Nes Dieva šķirstu atpakaļ uz pilsētu. Ja esmu guvis Kunga vēlību, viņš ļaus man atgriezties un skatīt gan to, gan viņa mājvietu. 26 Bet, ja viņš sacīs: tu esi man netīkams! – tad es esmu šeit, lai viņš man dara, kā uzskata par labu.” 27 Un vēl ķēniņš teica priesterim Cādokam: “Zini, ko, atgriezies pilsētā ar mieru un tāpat tavs dēls Ahīmaacs un Ebjātāra dēls Jonatāns – abi jūsu dēli lai iet jums līdzi. 28 Redziet, es gaidīšu pie tuksneša pārejām, līdz saņemšu ziņu no jums.” 29 Cādoks un Ebjātārs nogādāja Dieva šķirstu atpakaļ Jeruzālemē un arī paši palika tur.
30 Bet Dāvids kāpa augšup pa Olīvkalna nogāzi, kāpa raudādams. Galva tam bija apsegta, un viņš gāja basām kājām. Un visi ļaudis, kas ar viņu, kāpa augšup, galvas apseguši un raudādami. 31 Dāvidam pastāstīja: “Ahītofels ir starp sazvērniekiem kopā ar Abšālomu.” Dāvids teica: “Kungs, jel padari muļķīgu Ahītofela padomu!”
Hūšajs
32 Kad Dāvids sasniedza virsotni, kur viņi zemojās Dievam, redzi, arkietis Hūšajs nāca viņam pretī pārplēstā apģērbā, un pīšļi tam bija uz galvas. 33 Dāvids viņam teica: “Ja tu nāksi man līdzi, tu būsi man par nastu, 34 bet, ja atgriezīsies pilsētā un teiksi Abšālomam: es būšu tavs kalps, ķēniņ! Es kalpoju tavam tēvam līdz šim, un tagad es kalpošu tev, – tu sagrozīsi Ahītofela padomu man par labu. 35 Vai tad tur kopā ar tevi nebūs priesteri Cādoks un Ebjātārs? Visu, ko dzirdēsi runājam ķēniņa namā, tu pastāsti priesteriem Cādokam un Ebjātāram. 36 Redzi, abi viņu dēli tur ir kopā ar viņiem – Cādoka Ahīmaacs un Ebjātāra Jonatāns. Ar viņiem sūtiet man visas ziņas, ko uzzināsiet!” 37 Un Dāvida draugs Hūšajs atgriezās pilsētā tobrīd, kad Abšāloms nāca iekšā Jeruzālemē.
1 Un pēc tam notika, ka Absaloms sev sagādāja ratus un zirgus un piecdesmit miesas sargus, kas skrēja viņam pa priekšu.
2 Un Absaloms mēdza rītos agri celties un nostāties ceļa malā pie vārtiem. Tad nu notika, ka ikvienam cilvēkam, kūpam bija kāda tiesas lieta, kādēļ viņš nāca pie ķēniņa, lai meklētu taisnību, Absaloms uzsauca un jautāja: „No kupas pilsētas tu esi?“ Un kad tas sacīja: „Tavs kalps ir no šīs vai tās Israēla cilts,“
3 Tad Absaloms tam mēdza teikt: „Redzi, tava lieta ir laba un taisna, bet no ķēniņa puses tev nav sagaidāmas dzirdīgas ausis!“
4 Un Absaloms piebilda: „Ak, ja mani kāds ieceltu par šīs zemes soģi, tad gan ikviens cilvēks, kam kāda prāva vai tiesas lieta būtu, varētu nākt pie manis, un es tam spriestu taisnību!“
5 Un kad kāds pie viņa nāca un metās ar savu seju, noliekdamies pie zemes, tad viņš izstiepa savu roku, satvēra to itin stingri, apkampa viņu un skūpstīja.
6 Un šādi Absaloms rīkojās ar ikvienu israēlieti, kupš nāca pie ķēniņa tiesas lietās, un tā Absaloms zaga Israēla vīru sirdis.
7 Bet pēc četriem gadiem Absaloms sacīja ķēniņam: „Lūdzu, es gribu doties ceļā, jo es vēlos izpildīt Hebronā savu īpašo solījumu tam Kungam.
8 Redzi, kad tavs kalps vel dzīvoja Gešūrā, Sirijā, tad tas deva īpašu solījumu, sacīdams: Ja tas Kungs man būs ļāvis atgriezties atpakaļ uz Jeruzā-lemi, tad es kalpošu tam Kungam.“
9 Un ķēniņš viņam atbildēja: „Ej ar mieru!“ Un viņš cēlās un devās uz Hebronu.
10 Bet Absaloms jau iepriekš bija izsūtījis sūtņus pie visām Israēla ciltīm un licis vēstīt: „Tiklīdz jūs dzirdēsit taures skanu, tad sauciet: Absaloms ir kļuvis Hebronā ķēniņš!“
11 Un ceļā no Jeruzālemes uz Hebronu Absalomu pavadīja divi simti vīru, kas bija aicināti, un tie gāja savā vientiesībā viņam līdz un nemaz nezināja visu šo lietu.
12 Un bez tam vēl, Absaloms lika atvest, kad viņš jau upurēja savu kaujamo upuri, gilonieti Ahitofelu, Dāvida padomu devēju, no vina dzimtās pilsētas Gilo. Tā sazvērestība pieauga spēkā un plašumā, jo ļaudis nāca, un daudzi pievienojās Absalomam.
13 Kad nu vēstnesis nāca pie Dāvida un sacīja: „Visu Israēla vīru sirdis ir pieķērušās Absalomam,“
14 Tad Dāvids pavēlēja visiem saviem kalpiem, kuri bija pie viņa Jeruzālemē: „Celieties, mums ir jābēg! Jo citādi mums nav glābiņa no Absaloma! Steidzieties, ka varam doties ceļā, un lai tas mūs nepārsteidz un nepanāk, tā likdams nelaimei nākt pār mums, un ka viņš pilsētu neizposta ar zobena asmeni!“
15 Tad ķēniņa kalpi sacīja ķēniņam: „Lai notiek viss, ko vien mūsu ķēnišķīgais kungs sev izraugās par labu, redzi, te mēs esam, tavi paklausīgie kalpi!“
16 Un ķēniņš izgāja, un tam sekoja visa viņa nama saime; un ķēniņš atstāja desmit blakus sievas, lai tās namu sargātu.
17 Tā ķēniņš izgāja, un viņam kājām sekoja visi galma ļaudis, un viņi apstājās pie pēdējā nama.
18 Un visi viņa kalpi gāja viņam līdzi, un visa viņa miesas sardze—krētieši un plētieši—pie viņa sāniem, un arī visi gāticši no Gātas, seši simti vīru, kas bija viņam sekojuši, tie tagad ķēniņa priekšā aizsoļoja garām.
19 Tad ķēniņš sacīja Itajam no Gātas: „Kādēļ arī tu nāc kopā ar mums? Griezies atpakaļ un paliec pie tā ķēniņa! Jo tu esi svešinieks, un pie tam vēl tāds, kas izdzīts no savas dzimtenes.
20 Tikai vēl vakar tu esi atnācis, un jau šodien es tev liku iet tālāk kopā ar mums! Es jau arī pats eju tikai tur, kur man vēl ir iespējams nokļūt; griezies atpakaļ un ņem līdzi savus radus! Tas Kungs lai tev parāda žēlastību un mieru!“
21 Bet Itajs atbildēja ķēniņam un sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs un ka mans kungs un ķēniņš ir dzīvs, —nē! Tai vietā, kur mans kungs un ķēniņš būs, vai nu lai tas būtu uz nāvi, vai uz dzīvību, tieši tur atradīsies arī tavs kalps!“
22 Un Dāvids sacīja Itajam: „Ej!“ —Tad Itajs no Gātas ar visiem saviem vīriem un tāpat arī sievas un visi mazie bērni, kas bija pie viņa, nosoļoja garām ķēniņam.
23 Bet visa zeme raudāja lielām vaimanām, un kad karaspēks bija aizgājis garām, tad ķēniņš pārgāja pāri Kidronas upei, un arī visa tauta devās pāri virzienā uz tuksnesi.
24 Un redzi, tur bija arī Cadoks un visi Ievīti kopā ar viņu, kas nesa Dieva derības šķirstu; viņi tad nolika Dieva derības šķirstu zeme, bet Abjatārs turpat upurēja, kamēr visa tauta pilnā skaitā bija no pilsētas izgājusi.
25 Tad ķēniņš sacīja Cadokam: „Nes Dieva šķirstu atpakaļ pilsētā! Ja jau es atradīšu žēlastību tā Kunga acīs, tad Viņš arī mani atvedīs atpakaļ un man ļaus redzēt Viņu pašu ar Viņa mājokli.
26 Bet ja Viņš man tā sacīs: Man nav nekādas patikas pie tevis, —tad, redzi, še es esmu, lai Viņš man dara tā, kā tas Viņam pašam labi patīk!“
27 Un ķēniņš sacīja priesterim Cadokam: „Atgriezies vien pilsētā ar mieru, ir tu pats, ir Abjatārs, ir Ahimaācs, tavs dēls, ir Jonatāns, Abjatāra dēls, abi jūsu dēli kopā ar jums.
28 Redziet, es gribu nogaidīt, uzkavēdamies tuksnesī, kamēr no jums pienāks kāds vēstījums, kas man sniegs kādas sīkākas ziņas.“
29 Un tā Cadoks un Abjatārs aiznesa Dieva šķirstu atpakaļ Jeruzālemē un palika tur.
30 Bet Dāvids devās uz Eļļas kalnu un, kalnup iedams, viņš raudāja, un savu galvu viņš bija ietinis, un viņš gāja basām kājām; tāpat arī visa tauta, kas gāja viņam līdzi: ikviens bija ietinis savu galvu, un, kalnup dodamies, tie nepārtraukti raudāja.
31 Kad pēc tam Dāvidam tika paziņots, ka Ahitofels ir kopā ar dumpi-niekiem pie Absaloma, tad Dāvids sacīja: „Ak, Kungs, dari Ahitofela padomu par ģeķību!“
32 Kad nu Dāvids nonāca kalna galā, kur mēdza Dievu pielūgt, redzi, tad viņam pretī iznāca Hušajs no Arkas, un tā drēbes bija saplēstas, un zeme bija uz tā galvas.
33 Un Dāvids viņam sacīja: „Ja tu nāksi man līdz, tad tu man būsi par nastu,
34 Bet ja tu atgriezīsies atpakaļ, pilsētā un teiksi Absalomam: Ak, ķēniņ, es taču būšu tavs kalps! Un kā citkārt es esmu bijis tava tēva kalps, tā nu es būšu tavs kalps, —tad tu manā labā varētu locīt Ahitofela padomu.
35 Un vai tur pie tevis nebūs priesteri Cadoks un Abjatārs? Tāpēc visu, ko tu vien dzirdēsi ķēniņa namā, to saki priesteriem Cadokam un Abjatāram!
36 Redzi, tur kopā ar viņiem ir viņu abu dēli, Ahimaācs, Cadoka, un Jonatāns, Abjatāra dēls, un ar viņu starpniecību jūs visu, ko vien jūs dzirdēsit, man ziņojiet.“
37 Un tā Hušajs, Dāvida draugs, nonāca pilsētā tieši tanī brīdī, kad Absaloms ienāca Jeruzālemē.
