Dāvids sēro par Abšālomu
1 Tad ķēniņš sāka drebēt un uzkāpa augšistabā virs vārtiem. Viņš gāja un runāja, raudādams: “Dēliņ manu, Abšālom, dēliņ manu, dēliņ manu, Abšālom! Kaut es varētu mirt tavā vietā, Abšālom, manu dēliņ, manu dēliņ!”
2 Joābam pastāstīja: “Redzi, ķēniņš raud un sēro pēc Abšāloma!” 3 Uzvara todien kļuva par sērām visai tautai, jo ļaudis dzirdēja runājam: “Ķēniņš skumst par savu dēlu!” 4 Ļaudis todien pazagšus atgriezās pilsētā, it kā apkaunoti bēgtu no kaujas lauka. 5 Bet ķēniņš bija aizsedzis seju un sauca skaļā balsī: “Dēliņ manu, Abšālom, Abšālom, manu dēliņ, manu dēliņ!”
6 Joābs ieradās pie ķēniņa viņa namā un sacīja: “Nu tu esi iegrūdis kaunā visus savus kalpus, kuri šodien glāba tavu dzīvību, tavu dēlu un meitu dzīvību, tavu sievu dzīvību un tavu blakussievu dzīvību! 7 Tu mīli tos, kas nīst tevi, un nīsti tos, kas mīl tevi, – šodien tu esi parādījis, ka tavi virsnieki un kalpi tev nav nekas! Nu es zinu – ja vien Abšāloms būtu dzīvs, bet mēs visi šodien būtu miruši, tas gan tev patiktu! 8 Tad nu celies, ej ārā un uzrunā savus kalpus, jo – zvēru pie Kunga! – ja tu neiesi, līdz naktij pie tevis vairs nepaliks neviena vīra, un tas būs lielākais posts, kāds pār tevi nācis kopš jaunības līdz šim brīdim!” 9 Un ķēniņš iznāca un apsēdās vārtos. Visiem ļaudīm pavēstīja: “Redzi, ķēniņš sēž vārtos!” – un viss pulks nāca ķēniņa priekšā. Bet israēlieši bēga uz savām teltīm.
Dāvids atgriežas Jeruzālemē
10 Un visās Israēla ciltīs ļaudis strīdējās, sacīdami: “Ķēniņš mūs izrāva no ienaidnieku nagiem, glāba mūs no filistiešu nagiem, bet nu viņš aizbēdzis no šīs zemes Abšāloma dēļ. 11 Bet Abšāloms, ko mēs svaidījām valdīt pār mums, ir kritis kaujā. Ko tad jūs klusējat – jāved nu ķēniņš atpakaļ!”
12 Ķēniņš Dāvids sūtīja pie priesteriem Cādoka un Ebjātāra, sacīdams: “Runājiet ar Jūdas vecajiem un sakiet: kādēļ jums būt pēdējiem, kas ķēniņu aicinās atpakaļ viņa namā? – tas, ko runā viss Israēls, jau sasniedzis ķēniņa mītni. 13 Jūs – mani brāļi, jūs – mans kauls, mana miesa. Kādēļ jums būt pēdējiem, kas aicinās ķēniņu atpakaļ? 14 Un Amāsam sakiet: vai tu neesi mans kauls, mana miesa? Tā lai dara man Dievs un vēl vairāk! – ja tu uz mūžu nekļūsi mana karaspēka virspavēlnieks Joāba vietā!” 15 Un viņš sev par labu noslieca Jūdas vīru sirdis – visas kā vienu. Tie sūtīja ķēniņam ziņu: “Nāc atpakaļ kopā ar visiem saviem kalpiem!” 16 Un ķēniņš griezās atpakaļ un atnāca līdz Jardānai. Jūdas vīri gāja uz Gilgālu, lai dotos pretī ķēniņam un pārceltu ķēniņu pāri Jardānai.
Šimī tiek apžēlots
17 Un benjāminietis Šimī, Gēras dēls, – tas pats no Bahūrīmas – steidzās lejā kopā ar Jūdas vīriem pretī ķēniņam Dāvidam. 18 Ar viņu kopā bija tūkstoš vīru no benjāminiešiem un Ciba, Saula nama puisis ar saviem piecpadsmit dēliem un divdesmit kalpiem – tie traucās pāri Jardānai pretī ķēniņam. 19 Un pārceltuve jau šķērsoja upi, lai celtu pāri ķēniņa saimi – tie steidzās, lai darītu, ko ķēniņš vēlēsies. Šimī, Gēras dēls, krita uz sava vaiga ķēniņa priekšā, kad tas cēlās pāri Jardānai. 20 Viņš teica ķēniņam: “Nepieskaiti, mans kungs, man vainu, nepiemini, ko tavs kalps todien noziedzies, kad mans kungs, ķēniņš, atstāja Jeruzālemi – lai ķēniņš to neņem pie sirds, 21 jo tavs kalps zina, ka grēkojis! Re nu – šodien es steidzos pats pirmais no visas Jāzepa saimes, lai atnācis satiktu savu kungu, ķēniņu.”
22 Abīšajs, Cerūjas dēls, atsaucās: “Vai gan Šimī netiks nonāvēts par to, ka lādēja Kunga svaidīto?” 23 Dāvids sacīja: “Kas man ar jums, Cerūjas dēli, ka šodien kļūstat man par pretiniekiem! Vai šodien Israēlā kādam būtu jāmirst? – Es taču zinu, ka nu esmu ķēniņš pār Israēlu!” 24 Un ķēniņš teica Šimī: “Tu nemirsi!” – un ķēniņš viņam to apzvērēja.
Tikšanās ar Mefībošetu
25 Saula dēls Mefībošets devās ķēniņam pretī. Viņš nebija rūpējies par kājām, kopis ūsas un mazgājis drēbes kopš dienas, kad ķēniņš aizgāja, līdz dienai, kad tas veiksmīgi pārnāca. 26 Kad viņš nāca uz Jeruzālemi satikt ķēniņu, tas viņam jautāja: “Kāpēc tu nenāci ar mani, Mefībošet?” 27 Viņš atbildēja: “Mans kungs, ķēniņ, mans kalps piekrāpa mani. Es, tavs kalps, domāju – apseglošu ēzeli un jāšu pie ķēniņa, jo tavs kalps ir klibs! 28 Taču šis nopulgoja tavu kalpu manam kungam, ķēniņam. Bet tu, mans kungs, ķēniņ, esi kā Dieva eņģelis – dari, kā tev tīk! 29 Viss mana tēva nams bija nāvi vien pelnījis no mana kunga, ķēniņa, bet tu mani iecēli starp tiem, kas ēd pie tava galda. Kādas man tiesības vēl ko prasīt ķēniņam?”
30 Ķēniņš viņam teica: “Ko tik daudz runāt! Esmu nolēmis – tu un Ciba daliet tīrumu savā starpā.” 31 Mefībošets teica ķēniņam: “Lai viņš ņem kaut visu, ja reiz mans kungs, ķēniņš, ir veiksmīgi pārnācis mājās!”
Barzilajs
32 Gileādietis Barzilajs nāca no Roglīmas un devās pār Jardānu ķēniņam pretī, lai pavadītu viņu pāri Jardānai. 33 Barzilajs bija ļoti vecs, viņam bija astoņdesmit gadu. Viņš bija uzturējis ķēniņu, kamēr tas mita Mahanaimā, jo viņš bija ļoti varens vīrs. 34 Ķēniņš teica Barzilajam: “Celies pāri kopā ar mani, un es tevi uzturēšu pie sevis Jeruzālemē.” 35 Barzilajs sacīja ķēniņam: “Cik nu vairs ilgas manas mūža dienas, ka es ietu pie ķēniņa uz Jeruzālemi? 36 Man jau ir astoņdesmit gadu – vai es vairs pratīšu izšķirt labu no slikta, kad tavs kalps baudīs ēdienu un dzērienu vai kad klausīšos dziedātājus un dziedātājas? Kāpēc lai tavs kalps kļūtu par nastu manam kungam, ķēniņam? 37 Tavs kalps tikai pārcelsies pāri Jardānai kopā ar ķēniņu. Kāpēc lai ķēniņš man tā atlīdzina? 38 Ļauj, lai es, tavs kalps, dodos atpakaļ un nomirstu savā pilsētā, kur tuvu mana tēva un mātes kaps. Bet redzi – tavs kalps Kimhāms! Viņš celsies pāri kopā ar manu kungu, ķēniņu, viņam dari, kā uzskati par labu.”
39 Ķēniņš atbildēja: “Kimhāms celsies pāri kopā ar mani, un es viņam darīšu, kā tu uzskati par labu, – arīdzan visu, ko tu vēlēsies, es tev darīšu!” 40 Visi ļaudis kopā ar ķēniņu pārcēlās Jardānai. Ķēniņš skūpstīja Barzilaju un svētīja viņu, un tas atgriezās mājās. 41 Ķēniņš devās uz Gilgālu, un Kimhāms kopā ar viņu. Ķēniņu pāri cēla visi Jūdas ļaudis un puse israēliešu. 42 Un redzi – visi israēlieši nāca pie ķēniņa un sacīja ķēniņam: “Kādēļ gan mūsu brāļi, Jūdas vīri, ir tevi nozaguši? – Viņi ķēniņu un viņa namu pārcēluši pāri Jardānai un visus Dāvida vīrus kopā ar viņu?” 43 Jūdas vīri atbildēja israēliešiem: “Tāpēc, ka ķēniņš ir rada mums! Un kāpēc tas jūs tā aizkaitinājis? Vai mēs būtu ko noēduši ķēniņam vai aizstiepuši sev?”
44 Bet israēlieši teica Jūdas vīriem: “Mums pienākas desmit daļas no ķēniņa, tātad Dāvids ir vairāk mūsu nekā jūsu. Kādēļ jūs mūs nievājat? – Vai mums pirmajiem nebija doma pārvest atpakaļ mūsu ķēniņu?” Tomēr Jūdas vīru runas bija skarbākas par israēliešu runām.
1 Tad ķēniņš ļoti noskuma, un viņš uzkāpa vārtu augšējā telpā, un raudāja, un sauca: „Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Ak Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!“
2 Kad nu Joābam tika pavēstīts: „Redzi, kēninš raud un sēro Absaloma dēļ,“
3 Tad tanī dienā uzvara pārvērtās sērās visai tautai, jo tanī dienā ikviens dzirdēja: „Ķēniņš ir noskumis sava dēla dēļ.“
4 Un tikai zagšus tanī dienā karaspēks atgriezās pilsētā, tā, kā allaž mēdz zagties iekšā ļaudis, kas kaujās sakauti bēguši un krituši kaunā.
5 Un ķēniņš pats bija aizsedzis savu seju un sauca stiprā balsī: „Ak, mans dēls Absalom! Absalom, mans dēls, manu dēliņ!“
6 Tad Joābs ienāca pie ķēniņa namā un sacīja: „Šodien tu esi apklājis ar kaunu visu savu kalpu vaigus, lai gan tie šodien glābuši tavu dzīvību un tavu dēlu un tavu meitu dzīvību, kā arī tavu sievu un tavu blakus sievu dzīvību,
7 Jo tu mīli tos, kas tevi ienīst, un tu ienīsti tos, kas tevi mīl; tu šodien esi atklāti parādījis, ka tev tavi kaj-a pulku virsnieki un kalpi nav itin nekas; jā, tagad es zinu, ka būtu tikai Absaloms dzīvs, bet mēs visi šodien būtu miruši, tad tas tev, liekas, gan būtu pavisam pa prātam.
8 Bet nu tagad celies, izej ārā un runā sirsnīgu vārdu ar saviem kalpiem! Tik tiešām—pie ta Kunga es ar zvērestu apstiprinu, ka, ja tu neiziesi, tad neviens pats vīrs vairs šo nakti nepaliks pie tevis, un tā tev būs vislielākā nelaime no visām tām nelaimēm, kas tev ir uzbrukušas no tavas jaunības laikiem līdz šai pašai dienai!“
9 Tad ķēniņš cēlās un apsēdās vārtos; un kad tautai tika paziņots: „Lūk, ķēniņš ir apsēdies vārtos,“ —tad visa tauta nāca un ģāja garām ķēniņam, bet Israēls bija nobēdzis, ikviens savā teltī.
10 Un visa tauta ķildojās pa visām Israēla ciltīm, taisīja sev pārmetumus un sacīja: „Ķēniņš mūs ir izglābis no mūsu ienaidnieku rokas, un viņš mūs ir atsvabinājis no filistiešu rokas, un nu viņam bija jābēg Absaloma priekšā projām no šīs zemes!
11 Bet tagad, kur Absaloms, ko mēs svaidījām sev par ķēniņu, ir karā nomiris, kāpēc jūs kavējaties atvest ķēniņu atkal atpakaļ?“
12 Tad ķēniņš Dāvids lika priesteriem Cadokam un Abjatāram pateikt: „Runājiet ar Jūdas vecājiem, sacīdami: Kāpēc jūs gribat būt tie pēdējie, kas lai vestu ķēniņu atpakaļ viņa namā“ —tai brīdī visa Israēla valoda jau bija kļuvusi zināma ķēniņam viņa namā—.
13 „Jūs taču esat cilts radi, jūs esat mani kauli un jūs esat mana miesa, kāpēc tad jūs gribat būt paši pēdējie, kad tagad ķēniņš vedams atpakaļ?
14 Un Amasam jums ir tā jāsaka: Vai tu neesi no mana kaula un no manas miesas? Lai Dievs mani soda tagad un nākotnē, ja tu nebūsi mans kara pulku virspavēlnieks Joāba vietā uz visu mūžu!“
15 Un viņš noskaņoja visu Jūdas vīru sirdis kā viena vienīga vīra sirdi tā, ka tie atsūtīja vienprātīgi ziņu pie ķēniņa, sacīdami: „Griezies atpakaļ ar visiem saviem kalpiem!“
16 Un tā ķēniņš devās atceļā, un kad viņš nonāca pie Jardānas, tad Jūda gāja uz Gilgalu ar nolūku, lai ietu ķēniņam pretī un lai ķēniņu pārvestu pāri Jardānai.
17 Arī Benjamīna cilts piederīgais Šimejs, Geras dēls, kas bija no Bahurimas, steidzās ķēniņam Dāvidam pretī un nonāca pie viņa kopā ar Jūdas vīriem.
18 Un ar viņu kopā bija tūkstoš vīru no Benjamīna cilts un arī Ciba ar saviem piecpadsmit dēliem un ar saviem divdesmit kalpiem. Jau ķēniņam pa priekšu viņi bija pārcēlušies pāri Jardānai.
19 Kad nu pārceltuve bija pārbraukusi pāri, lai pārvestu ķēniņa nama iedzīvi un lai būtu arī citādi pilnīgi ķēniņa rīcībā, tad Simejs, Geras dēls, nokrita ķēniņa priekšā zemē, viņam ceļoties pāri Jardānai,
20 Un sacīja ķēniņam: „Nepieskaiti man, mans kungs, to par vainu un nepiemini, kā tanī dienā, kad mans kungs un ķēniņš atstāja Jeruzālemi, tavs kalps izdarīja grēku! Bet lai ķēniņš to neuzskata par kaut ko nepiedodamu!
21 Mans kungs jau gan pats to zina, ka tanī dienā es esmu apgrēkojies, bet, redzi, šodien es esmu ieradies pats pirmais no visa Jāzepa nama, lai nāktu šeit lejā un lai sastaptu savu kungu un ķēniņu.“
22 Tad Abišajs, Cerujas dēls, atbil-dēja, sacīdams: „Vai tad Šimejs tiešām nebūtu jau tādēļ vien nonāvējams, ka viņš ir tā Kunga svaidīto lādējis?“
23 Bet Dāvids atbildēja: „Kas gan man daļas ar jums, Cerujas dēli, ka jūs man šodien gribat kļūt par kārdinātāju sātānu? Šodien nevienam nebūs mirt Israēlā, jo es pats zinu, ka es šodien esmu atkal ķēniņš pār Israēlu!“
24 Un ķēniņš sacīja Šimejam: „Tev nebūs mirt!“ Un ķēniņš to viņam apstiprināja ar zvērestu.
25 Arī Mefibošets, Saula mazdēls, nonāca lejā ķēniņam pretī; bet viņš nebija nedz notīrījis savu kāju apavus, nedz apkopis savas ūsas un savu bārdu, nedz savas drēbes mazgājis, sākot ar to dienu, kad ķēniņš bija aizgājis, līdz šai dienai, kad viņš vesels atgriezās.
26 Un kad nu viņš no Jeruzālemes nāca, lai ietu pretī ķēniņam, tad ķēniņš viņam jautāja: „Kādēļ tu, Mefibošet, neesi man līdzi nācis?“
27 Tad viņš atbildēja: „Mans kungs un ķēniņ! Mans kalps mani piekrāpis! Patiesi—es, tavs kalps, sacīju: Es likšu sev apsedlot ēzeli, un uz tā es jāšu un tā jāšus nonākšu pie ķēniņa, jo tavs kalps ir tizls.
28 Bet šis, apkārt klīzdams, ir cēlis neslavu pret tavu kalpu pie mana kunga un ķēniņa. Bet mans kungs un ķēniņš gudrībā līdzinās Dieva eņģelim; tā nu dari, kā tev patīk!
29 Kaut ari visam mana tēva namam nekā cita nebija ko gaidīt no mana kunga un ķēniņa kā vienīgi nāvi, taču tu savu kalpu novietoji starp tiem, kufi ēd pie tava galda; kāda tiesība tad vēl man ir, vai par ko tad man vēl būs brēkt uz ķēniņu?“
30 Tad ķēniņš tam sacīja: „Ko tu te vēl tālāk par velti šķied vārdus? Es esmu nospriedis: Tu un Ciba sadaliet tīrumu!“
31 Tad Mefibošets sacīja ķēniņam: „Ak, lai taču viņš ņem visu, pēc tam kad mans kungs un ķēniņš ir vesels pārnācis savā namā!“
32 Arī gileādietis Barsilajs bija atnācis no Rogelimas un cēlās ar ķēniņu pāri Jardānai, lai viņu pavadītu.
33 Un Barsilajs bija ļoti vecs vīrs ap astoņdesmit gadiem, un viņš bija apgādājis ķēniņu ar pārtiku, kad tas bija mitis Mahanaimā, jo viņš bija ļoti bagāts vīrs.
34 Un ķēniņš sacīja Barsilajam: „Tu nāc kopā ar mani, celsimies pāri upei, jo es gribu tevi pie sevis Jeruzālemē uzņemt, apgādāt un par tevi rūpēties tavās vecuma dienās.“
35 Bet Barsilajs atbildēja ķēniņam: „Cik dzīvības dienu vēl gan ir atlicis maniem mūža gadiem, lai es kopā ar ķēniņu dotos augšup uz Jeruzālemi?
36 Es šodien jau esmu astoņdesmit gadus vecs, vai es vēl varētu izšķirt, kas ir labs un kas ir ļauns? Un vai tad tavs kalps vēl varētu kaut cik sagaršot, ko es ēdīšu vai arī ko dzeršu? Vai tad es vēl varētu sadzirdēt, ko dzied dziedātāji un dziedātājas? Un kādēļ tad vēl man piedevām ir jākļūst par nastu manam kungam un ķēniņam?
37 Tavs kalps ies tev līdzi mazu gabaliņu pāri Jardānai, bet kādēļ tu, ķēniņ, gribi man rādīt tik daudz žēla-stības?
38 Lūdzu, ļauj savam kalpam griezties atpakaļ, lai es varu savā dzimtajā pilsētā pie sava tēva un pie savas mātes kapa mirt! Bet redzi, še ir tavs kalps Kimhams, lai viņš kopā ceļas pāri līdz ar manu kungu un ķēniņu, dari tam, kas vien tev labpatīk!“
39 Tad ķēniņš atbildēja: „Jā, Kimhamam būs kopā ar mani celties pāri upei, un es tam darīšu visu, kas ir labs tavās acīs, un visu, ko tu vien no manis vēlēsies, to es tavā labā darīšu!“
40 Kad nu viss karaspēks bija pārcēlies pāri, tad ķēniņš pārcēlās pāri, skūpstīja Barsilaju, atvadījās no viņa un viņu svētīja, un tas griezās atpakaļ savā dzīves vietā.
41 Un ķēniņš gāja tālāk uz Gilgalu, un Kimhams viņu pavadīja. Un kopā ar ķēniņu bija pāri pārcēlusies visa Jūdas karavīru saime un puse no Israēla vīriem.
42 Tad pēkšņi nāca visi Israēla vīri pie ķēniņa un jautāja ķēniņam: „Kāpēc mūsu brāļi, Jūdas vīri, ir tevi zaguši un ķēniņu līdz ar viņa ģimeni un ar visu viņa galmu pārveduši pāri Jardānai?“
43 Tad visi Jūdas vīri atbildēja Israēla vīriem: „Tādēļ, ka ķēniņš ir mums tuvs radinieks! Bet kādēļ tad jūs uztraucaties šī notikuma dēļ? Vai tad viņš mūs ir ēdinājis no ķēniņa galda? Mēs arī neesam nekādas dāvanas saņēmuši!“
44 Bet Israēla vīri atbildēja Jūdas vīriem, sacīdami: „Mums ir desmit daļas pie ķēniņa, un ari uz Dāvidu mums ir vairāk tiesību nekā jums; kādēļ tad jūs esat mūs tā noniecinājuši? Un vai mēs kā pirmie neizteicām vēlēšanos vest savu ķēniņu atpakaļ?“ Bet Jūdas vīru vārdi bija vēl asāki nekā Israēla vīru vārdi.
