XIX.
Lauleibas naškirameiba.
1 Un nūtyka, ka, pabeidzis šūs vōrdus, Jezus laidēs īt nu Galilejas prūjom un atgōja uz Judeas apgobolu viņpus Jordana. 2 Daudz ļaužu gōja Jam pakaļ. Un Jys tur padareja jūs (slymūs) vasalus.
3 Tad pīgōja klōtu farizeji un, Jū kārdynōdami, saceja: Vai cylvākam ir breivi kaut kaida īmesļa dēļ atstōt sovu sīvu? 4 Bet Jys tim atbiļdēja: Vai jyus naasat lasejuši, ka Tys, kurs īsōkumā radeja cylvākus, radeja veirīti un sīvīti? 5 Un saceja: Tōpēc veirs pamess sovu tāvu un mōti un pīsavīnōs sovai sīvai, un obi tops vīna mīsa. Tai tad, jī vairs nava divejas, bet tikai vīna mīsa. 6 Un kū Dīvs ir savīnōjis, tō cylvāks lai naškir.
7 Bet tī Jam saceja: Kōpēc tad Moizešs pavēlēja dūt izaškēršonas rokstu un jū atstōt? 8 Jys tim atbiļdēja: Jyusu cītsirdeibas dēļ Moizešs jums atļōve jyusu sīvas atstōt, bet nu īsōkuma tai nabeja. 9 Un Es jums soku: Kurs atstōj sovu sīvu, jo na lauleibas lauzšonas dēļ, un cytu precej, tys lauž lauleibu. Kas atstōtū precej, tys lauž lauleibu.
Breivprōteiga škeisteiba.
10 Tad saceja Jam Jō mōcekli: Jo tai stōv līta storp veirīti un sīvīti, tad lobōk ir nasaprecēt. 11 Jys tim saceja: Na visi šū saprūt, bet tikai tī, kurim ir dūts. 12 Ir napracātī, kas taidi ir jau nu dzimšonas; ir napracātī, kurus ļaudis par taidim padareja; ir napracātī, kas dabasu vaļsteibas dēļ poši sev tū izlaseja. Kas ir spējeigs saprast, tys lai saprūt.
Jezus un bārni.
13 Tad nese pi Jō bārnus, lai Jys uzlyktu uz jim rūkas un lyugtūs par jim. Bet Jō mōcekli tūs nūrōja. 14 Tad Jezus saceja: Atļaunit bārnim un nalīdzit jim īt pi Manis, jo eistyn taidim pīdar dabasu vaļsteiba. 15 Tad Jys, uzlicis uz tim rūkas, gōja nu turīnes tōļōk.
Bogōtais jaunēklis.
16 Un, raug, pīgōjis kaids pi Jō klōtu saceja: (Lōbū) Mōceitōj! Kas lobs maņ ir jōdora, lai īmontōtu myužeigū dzeivi? 17 Bet Jys tam saceja: Kōpēc tu nu Manis vaicoj par lobu? Vīns ir Lobais (Dīvs). Bet jo tu gribi īīt dzeivē, tad piļdi bausleibas. 18 Tys praseja: Kaidas? Jezus atbiļdēja: Nōkūšōs: Tev nabyus nūkaut, tev nabyus lauleibas pōrlauzt, tev nabyus zagt, tev nabyus nataisneigi līcynōt, 19 tev byus sovu tāvu un mōti gūdā turēt un sovu tyvōkū mīļōt, kai sevi pošu! 20 Jaunēklis atbiļdēja: Šytū vysu (nu bārna dīnom) asu piļdejis. Bet kō maņ vēļ tryukst? 21 Jezus atbiļdēja: Jo gribi byut piļneigs, ej, izpōrdūd sovu montu un izdoli nabogim; tad tev byus krōjums dabasūs. Pēc tam, atgōjis, ej Maņ pakaļ. 22 Izdzērdis šūs vōrdus, jaunēklis nūskuma un aizgōja prūjom, jo tam beja daudz monta.
Bogōteiba un nabadzeiba.
23 Bet Jezus saceja sovim mōceklim: Patīši, Es jums soku: gryuši ir bogōtam īīt dabasu vaļsteibā. 24 Otkon Es jums soku: kameļam vīgļōk ir izīt cauri odotas acei, na bogōtam īīt Dīva vaļsteibā. 25 Dzērdādami tū, mōcekli ļūti nūsabeida un saceja: Kas tad var byut izpesteits? 26 Pasavēris uz jim, Jezus saceja: Cylvākim tys ir navarams, bet Dīvam vyss ir varams.
27 Tūlaik Pīters, Jam atbyldādams, saceja: Raug, mes pametem vysu un ejam Tev pakaļ: kas mums par tū byus? 28 Jezus jim atbiļdēja: Patīši, Es jums soku: Jyus, kas Maņ pakaļ ejat pi atdzimšonas, kad Cylvāka Dāls sēdēs sovā gūda krāslā, sēdēsit ari jyus divpadsmit krāslūs un tīsōsit divpadsmit Izraeļa ciļtis. 29 Un ikvīns, kas Manis dēļ pamat sātu, brōli, mōsu, tāvu, mōti, (sīvu), bārnus un teirumus, symtkōrteigi sajems atpakaļ un montōs myužeigū dzeivi. 30 Un daudzejī nu pyrmajim byus pādejī, un nu pādejim pirmī.
Par laulības šķiršanu
(Mk 10:1–12)1 Un notika, kad Jēzus bija beidzis runāt šos vārdus, viņš devās projām no Galilejas un, iedams pa Aizjardānu, nonāca Jūdejas zemē. 2 Liels ļaužu pūlis gāja viņam līdzi, un viņš tos dziedināja. 3 Pienāca kādi farizeji un, viņu izaicinādami, jautāja: “Vai ir atļauts vīram atlaist sievu kura katra iemesla dēļ?” 4 Jēzus tiem atbildēja: “Vai jūs neesat lasījuši, ka Radītājs jau no iesākuma viņus radīja kā vīrieti un sievieti 5 un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie divi būs viena miesa. – 6 Tā ka tie vairs nav divi, bet viena miesa. Tādēļ, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” 7 Tie viņam jautāja: “Kādēļ tad Mozus ir atļāvis dot šķiršanās rakstu un atlaist? ” 8 Jēzus tiem sacīja: “Viņš ir atļāvis jums šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet pašā sākumā tas tā nebija. 9 Es jums saku: ja kāds savu sievu atlaiž ne viņas netiklības dēļ un apprec citu, tas pārkāpj laulību.” 10 Mācekļi viņam sacīja: “Ja vīrs un sieva ir tā saistīti, tad jau labāk neprecēties.” 11 Jēzus atbildēja: “Ne visi var pieņemt šo vārdu, bet tikai tie, kam ir dots. 12 Ir einuhi, kas tādi piedzimuši no mātes miesām. Ir citi, kurus par tādiem padarījuši cilvēki; un ir tādi, kas paši sevi lēmuši bezlaulībai Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saprast, lai saprot.”
Jēzus svētī bērniņus
(Mk 10:13–16Lk 18:15–17)13 Tad ļaudis atnesa bērniņus pie Jēzus, ka viņš tiem rokas uzliktu un par tiem aizlūgtu, bet mācekļi viņus norāja. 14 Taču Jēzus sacīja: “Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Debesu valstība.” 15 Un, uzlicis tiem rokas, viņš devās projām no turienes.
Par bagāto jaunekli
(Mk 10:17–31Lk 18:18–30)16 Un, redzi, kāds jauneklis, pienācis klāt, jautāja: “Skolotāj, ko labu man darīt, lai man būtu mūžīgā dzīvība?” 17 Jēzus tam atbildēja: “Ko tu man jautā par to, kas labs? Viens vienīgais ir labs! Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad ievēro baušļus.” 18 Tas jautāja: “Kurus?” Viņš atbildēja: “Nenogalini; nepārkāp laulību; nezodz; nedod nepatiesu liecību; 19 godā savu tēvu un māti un mīli savu tuvāko kā sevi pašu. ” 20 Jauneklis viņam sacīja: “To visu es esmu pildījis, kā man vēl pietrūkst?” 21 Jēzus tam sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, ej pārdod visu, kas tev pieder, un izdāvā nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un nāc, seko man.” 22 Bet jauneklis, šos vārdus dzirdēdams, aizgāja bēdīgs, jo tam piederēja lieli īpašumi. 23 Tad Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Patiesi es jums saku: bagātam būs grūti ieiet Debesu valstībā. 24 Vēl es jums saku: vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” 25 To dzirdēdami, mācekļi ļoti brīnījās un jautāja: “Kas tad var tikt glābts?” 26 Jēzus, tos uzlūkojis, sacīja: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam viss ir iespējams.” 27 Tad Pēteris viņam par to jautāja: “Redzi, mēs esam visu atstājuši un esam tev sekojuši; kas mums būs par to?” 28 Jēzus tiem teica: “Patiesi es jums saku: jūs, kas man esat sekojuši, tad, kad viss būs atjaunots un Cilvēka Dēls sēdēs savā godības tronī, arī sēdēsiet uz divpadsmit troņiem un tiesāsiet divpadsmit Israēla ciltis. 29 Ikviens, kas atstājis māju vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus mana vārda dēļ, saņems simtkārtīgi un iemantos mūžīgo dzīvību. 30 Daudzi pirmie būs pēdējie un pēdējie – pirmie.”
