XVIII.
Pīleidzeiba par bezdīveigū tīsnesi.
1 Jys pamōceja tūs caur pīleidzeibu, ka vysod vajaga lyugtīs un napōrstōt, 2 saceidams:
Vīnā mīstā beja tīsnesis, kas ni Dīva beidōs, ni cylvāku īvārōja. 3 Tamā pat mīstā dzeivōja atraitne. Jei gōja pi jō un lyudze: Aizstōv mani muna pretinīka prīškā. 4 Jys tūmār kaidu laiku nagribēja. Bet galeigi pats sev saceja: Lai gon es ni Dīva beistūs, ni cylvāku īvāroju, 5 tūmār aizstōvēšu šū atraitni, jo jei ir uzbōzeiga; ka jei golu golā naatītu un maņ par vaigu naīsystu.
6 Klausitēs, saceja Kungs tōļōk, kū nataisneigais tīsnesis soka. 7 Vai tad Dīvs naaizstōvēs tūs izlaseitūs, kas dīnu un nakti uz Jū sauc? Vai tad jim liks gaideit? 8 Es jums soku, ka Jys tūs ōtri pajims sovā apgōdeibā. Bet vai Cylvāka Dāls atgōjis atrass vērs zemes ticeibu?
Pīleidzeiba par farizeju un muitinīku.
9 Dažim, kas sevi skaiteja par taisneigim un cytus nīvōja, Jys pasaceja nōkušū pīleidzeibu: 10 Īgōja svētneicā lyugtūs divi cylvāki: vīns farizejs un utrs muitinīks. 11 Farizejs nūstōjis sevī lyudzēs: Ak, Dīvs, es pateicu Tev, ka es naasmu taids, kai citi ļaudis: laupeitōji, mōneitōji, lauleibas lauzēji, vai ari kai šytys muitinīks. 12 Es divi reizes nedeļā īturu gavēni, nu visim sovim īnōkumim dūdu dasmytū daļu. 13 Bet muitinīks, nu tōlīnes stōvādams, naīsadrūšynōja pat ocu uz dabasim paceļt; jys syta kryutīs saceidams: Dīvs, esi maņ grēcinīkam žēleigs! 14 Es jums soku, ka šytys aizgōja uz sātu attaisnōts, bet tys nē; jo ikvīns, kas sevi augstynoj, tiks pazamynōts, kas sevi zamynoj, tiks paaugstynōts.
15 Pi Jō nese klōtu pat mozus bārnus, lai Jys pi tim pīsaskartu. Tū radzādami, mōcekli tūs bōre. 16 Bet Jezus sauce jūs saceidams: Ļaunit bārnim īt pi manis, un jim tō nalīdzit. Taidim pīdar Dīva vaļsteiba. 17 Patīši, Es jums soku: Kas Dīva vaļsteibas tai napījam, kai bārns, tys jamā naīīs.
Pīleidzeiba par bogōtnīku.
18 Kaids vērsinīks jautōja Jam saceidams: Lobais Mōceitōj, kas maņ jōdora, lai īmontōtu myužeigū dzeivōšonu?
19 Bet Jezus atbiļdēja: Kōpēc Mani sauc par lobu? Tadei nivīns nav lobs, kai vīneigi pats Dīvs. 20 Vai tu zini bausleibas: nanūkauņ, napōrkōp auleibas, nadūd napatīsas līceibas, gūdā turi sovu tāvu un mōti? 21 Tys atbiļdēja: Šytū vysu es piļdeju jau nu sovas jauneibas. 22 Tū dzērdādams, Jezus jam saceja: Vēļ vīnas lītas tev tryukst: izpōrdūd vysu, kas tev ir, izdoli nabogim, un tev byus krōjums dabasūs; tad atgōjis, ej Maņ pakaļ. 23 Šytū dzērdādams, tys ļūti nūskuma, jo jam beja daudzi monta.
24 Jezus, radzādams jū (nūskumušu), saceja: Cik gryuši ir bogōtnīkam īīt Dīva vaļsteibā! 25 Vīgļōk gon ir kameļam izīt caur odotas aci, na bogōtnīkam īīt Dīva vaļsteibā.
26 Tī, kas tū dzērdēja, vaicōja: Kas tad var byut izpesteits? 27 Bet Jys atbiļdēja: Tys, kas navarams ļaudim, varams Dīvam.
Breivprōteiga nabadzeiba.
28 Tad Pīters saceja: Raug, mes asam pamatuši vysu sovu montu un ejam Tev pakaļ. 29 Jys tim atbiļdēja: Patīši, Es jums soku: Kas Dīva vaļsteibas dēļ atstōs sātu, vai dzymdynōtōjus, vai brōļus, vai sīvu, vai bārnus, 30 tys sajims daudz vairōk šamā pasaulī un myužeigū dzeivi nōkūšajā myužeibā.
K. Jezus īprīkš pasludynoj sovas cīsšonas un padora vasalu naredzeigū.
31 Tad pajēmis tūs divpadsmit pi sevis, jim saceja: Raug, mes ejam uz Jeruzalemu, un izapiļdeis vyss, kū pravīši ir rakstejuši par Cylvāka Dālu. 32 Jū nūdūs pogōnim, un Jys tiks izsmīts un apspļauts. 33 Un pēc nūšausteišonas Jū nūnōvēs, bet trešā dīnā pīsaceļs nu myrūnim.
34 Bet jī nikō nu tō nasaprota; tei volūda dēļ jim beja naskaidra, un tō, kas beja saceits, jī navarēja saprast.
35 Un nūtyka, kad Jys tyvōjōs pi Jericho, kaids oklais sēdēja ceļa molā un ubogōja. 36 Izdzērdis garum ejam ļaudis, jys vaicōja, kū tys nūzeimōtu. 37 Jam pastōsteja, ka Jezus nu Nazaretes īt garum. 38 Tad jys sōce saukt saceidams: Jezu, Davida Dāls, apsažāloj par mani. 39 Tī, kas gōja īprīkš jim, pīdraudēja, ka jys klusātu. Jys tūmār vēļ cīšōk sauce: Davida Dāls, apsažāloj par mani.
40 Jezus nūstōja un pavēlēja tū atvest pi sevis. 41 Kad jys pīgōja klōt, (Jezus) vaicōja: Kō gribi, lai Es tev dareitu? Jys atbiļdēja: Kungs, lai es palyktu redzeigs. 42 Jezus jam saceja: Esi redzeigs! Tova ticeiba tevi glōbe. 43 Un jys tyuleņ palyka redzeigs, un, slaveidams Dīvu, gōja Jam pakaļ. Ari ļaudis, kas tū redzēja, slaveja Dīvu.
Līdzība par atraitni un netaisno tiesnesi
1 Tad viņš stāstīja tiem līdzību par to, ka vienmēr vajag Dievu lūgt un nezaudēt drosmi. 2 “Kādā pilsētā bija tiesnesis, kas Dieva nebijās un cilvēkus necienīja. 3 Vēl tajā pilsētā bija kāda atraitne, un tā nāca pie viņa, sacīdama: iztiesā manu lietu pret manu pretinieku. 4 Viņš ilgu laiku negribēja to darīt, bet pēc tam tomēr sacīja pie sevis: es Dieva nebīstos un cilvēkus necienu, 5 taču šī atraitne mani nomoka, tādēļ iztiesāšu viņai par labu, ka beigās viņa nenāk un nesit mani vaigā. 6 Kungs sacīja: ieklausieties, ko netaisnais tiesnesis saka! 7 Vai tad Dievs lai neiztiesātu par labu saviem izredzētajiem, kas viņu piesauc dienu un nakti? Vai viņš vilcināsies? 8 Es jums saku: viņš viņu lietu iztiesās ātri. Bet vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs uz zemes ticību?”
Līdzība par farizeju un muitnieku
9 Un dažiem, kas sevi uzskatīja par taisniem, bet pārējos nicināja, viņš stāstīja šādu līdzību: 10 “Divi cilvēki ienāca templī Dievu lūgt, viens bija farizejs un otrs – muitnieks. 11 Farizejs, nostājies savrup, lūdza tā: Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji vai arī kā šis te muitnieks; 12 es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu. 13 Bet muitnieks, attālāk stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet, sitot sev pie krūtīm, sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! 14 Es jums saku: šis nogāja savās mājās attaisnots, bet tas otrs ne, jo katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.”
Jēzus svētī bērniņus
(Mt 19:13–15Mk 10:13–16)15 Ļaudis nesa pie viņa bērniņus, lai viņš tiem pieskartos, bet mācekļi, to redzēdami, viņus norāja. 16 Bet Jēzus sauca viņus klāt, sacīdams: “Ļaujiet bērniņiem pie manis nākt un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. 17 Patiesi es jums saku: kas Dieva valstību nesaņems kā bērniņš, tas neieies tajā.”
Par bagāto vīru
(Mt 19:16–30Mk 10:17–31)18 Kāds augsts vīrs viņam jautāja: “Labais Skolotāj, kas man būtu jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” 19 Bet Jēzus tam sacīja: “Kādēļ tu mani sauc par labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. 20 Vai baušļus tu zini? Nepārkāp laulību; nenogalini; nezodz; nedod nepatiesu liecību; godā savu tēvu un māti! ” 21 Bet tas sacīja: “To visu es esmu pildījis kopš jaunības.” 22 To dzirdējis, Jēzus viņam sacīja: “Vienas lietas tev vēl trūkst. Pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un nāc, seko man.” 23 Bet viņš, to dzirdējis, kļuva gauži bēdīgs, jo bija ļoti bagāts. 24 Redzot viņu nobēdājušos , Jēzus sacīja: “Cik grūti tiem, kam daudz mantas, ieiet Debesu valstībā. 25 Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” 26 Tie, kas to dzirdēja, jautāja: “Kas tad var tikt izglābts?” 27 Viņš sacīja: “Kas nav iespējams cilvēkiem, ir iespējams Dievam.” 28 Bet Pēteris sacīja: “Redzi, mēs esam atstājuši visu un tev sekojām.” 29 Viņš tiem sacīja: “Patiesi es jums saku: nav neviena, kas, Dieva valstības dēļ atstājis māju vai sievu, vai brāļus, vai vecākus, vai bērnus, 30 nesaņemtu daudz vairāk jau šajā laikā un nākamajā laikā – mūžīgo dzīvību.”
Jēzus trešo reizi māca par savu nāvi un augšāmcelšanos
(Mt 20:17–19Mk 10:32–34)31 Ņēmis pie sevis tos divpadsmit, viņš tiem sacīja: “Redzi, mēs dodamies uz Jeruzālemi, un piepildīsies viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. 32 Viņš tiks nodots pagāniem un apsmiets, un mocīts, un apspļaudīts. 33 Un tie šaustīs viņu pātagām un nonāvēs, un trešajā dienā viņš augšāmcelsies.” 34 Viņi no tā neko nesaprata – sacītais viņiem palika apslēpts, un viņi nespēja teikto izprast.
Jēzus dziedina aklo ubagu pie Jērikas
(Mt 20:29–34Mk 10:46–52)35 Kad viņš tuvojās Jērikai, kāds akls sēdēja ceļmalā un ubagoja. 36 Izdzirdējis, ka ļaužu pūlis iet garām, viņš taujāja, kas tur ir. 37 Viņam pavēstīja: “Jēzus, Nācarietis, iet garām.” 38 Un viņš iesaucās: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 39 Un tie, kas gāja pa priekšu, apsauca viņu, lai viņš apklust, bet viņš kliedza vēl skaļāk: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 40 Jēzus apstājies lika viņu atvest pie sevis. Kad tas pienāca tuvāk, viņš tam jautāja: 41 “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Viņš atbildēja: “Kungs, lai es redzētu!” 42 Un Jēzus viņam sacīja: “Topi redzīgs! Tava ticība tevi ir dziedinājusi.” 43 Un tūlīt viņš kļuva redzīgs un, Dievu slavēdams, gāja viņam līdzi. Un visi ļaudis, kas to redzēja, godināja Dievu.
