XIV.
K. Jezus padora vasalu yudiņssērdzeigū.
1 Kad (Jezus) sabatā īgōja vīna īvārojama farizeja mōjā maizes āstu, tī Jū smaļki nūvārōja. 2 Un raug, Jō prīškā beja vīns yudiņssērdzeigs cylvāks. 3 Jezus jautōja nu lykuma zynōtōjim un farizejim saceidams: Vai breivi ir sabatā dareit vasalu, vai nē? 4 Tī klusēja. Tad Jys pajēmis, padareja tū vasalu un aizsyuteja prūjom. 5 Un tim saceja: Jo kuram nu jums vērss vai ezeļs īkrystu okā, vai tad navylktu tō sabata dīnā ōrā? 6 Uz tū jī navarēja nikō atbiļdēt.
Vītas ījimšonas vīseibōs.
7 Radzādams, ka īlyugtī ceņšās ījimt pyrmōs vītas, Jys pasaceja tim nōkušū pīleidzeibu: 8 Jo tevi kas īlyugtu kōzōs, tad nasasēst pyrmajā vītā, ka, laikam, nabyutu īlyugts kaids par tevi cīneigōks. 9 Cytaiž tys, kas jyusus obejus īlyudze, var, pīgōjis pi tevis, pasaceit: Dūd vītu šytam. Tad tev aizkaunātam vajadzēs ījimt pādejū vītu. 10 Jo tevi īlyudz, tad aizgōjis lobōk atsasēst pādejā vītā, lai atgōjis īlyudzējs tev saceitu: Draugs, raunīs augšōk. Tad tev byus gūds pret visim tim, kas ar tevi reizē sēd pi golda. 11 Tadei ikvīns, kas sevi augstynoj, byus pazamōts, kas sevi zamynoj, byus paaugstynōts.
Vīseibōs jōaicynoj nabogi.
12 Tad Jys saceja ari tam, kas Jū beja īlyudzis: Jo tu sareikoj pusdīnas vai vakareņas, tad nalyudz ni sovu draugu, ni sovu brōļu, ni sovu radinīku, ni ari bogōtūs kaimiņu; cytaiž jī īlyugs tevi un tu sajimsi sovu atmoksu. 13 Jo tu sareikoj maļteiti, tod īlyudz nabogus, krūpļus, slymus un oklus, 14 un tu byusi svēteigs, jo tim navā, ar kū tev atleidzēt. Gon tys byus atleidzāts taisneigūs augšamceļšonā.
Pīleidzeiba par maļteiti.
15 Bet vīns nu tim, kas ar Jū reizē beja pi golda, tū izdzērdis, Jam saceja: Svēteigs tys, kas jam daleibu pi maļteites Dīva vaļsteibā. 16 Tad Jys tam saceja: Kaids cylvāks, sareikōjis maļteiti, īlyudze daudzejūs (jimt daleibu). 17 Maļteitei sōcūtīs, izsyuteja sovu sulaini, lai īlyugtajim pasaceitu: Jau vyss ir sagatavōts, ejit. 18 Bet visi cyts pēc cyta sōce atsarunōt. Pyrmais saceja: Es nūpērku dryvu, un maņ jōīt tōs apsavārtu. Lyudzu īskaiteit mani par atvaiņōtu. 19 Ūtrs saceja: Es nūpērku pīcus pōrus vēršu, un jōīt tūs izmēginōtu. Lyudzu tevis īskaiti mani par atvaiņōtu. 20 Cyts otkon saceja: Es pajēmu sīvu, un tōpēc navaru aizīt. 21 Atsagrīzis atpakaļ, kolps tū pastōsteja sovam kungam. Tad saiminīks, aizdusmōts, sovam kolpam saceja: Ej tyuleņ uz piļsātas īlom un gatvem un sasauc šur nabogus, krūpļus, klybūs un oklūs. 22 Kungs, īsasauce kolps, vyss ir izdareits, kai pavēlēji, bet vēļ palīk breivas vītas. 23 Un Kungs kolpam saceja: Izej uz lelcelim un sātmolom un pīspīd tūs atīt, lai muna mōja byutu pylna. 24 Un Es jums soku, ka nivīns, kas beja īlyugts, munas maļteites nabaudeis.
Jezum pakaļ īšona.
25 Jam gōja pakaļ leli ļaužu pulki. Un Jys atsagrīzis uz tim saceja: 26 Jo kas atīt pi Manis, bet sova tāva, mōtes, brōļa, mōsu un ari sovas dvēseles naīneist, tys par Munu mōcekli navar byut. 27 Un kas sova krysta nanas un naīt Maņ pakaļ, tys Muns mōceklis byut navar.
28 Kas tad nu jums, grybādams uzceļt tūrni, pyrmōk nasasāst un naaprēkinoj izdavumu, vai tiks leidzekļu pabeigšonai? 29 Jo tys, īlicis pamatus, navarātu pabeigt, tod visi, kas tū radzātu, sōktu pīsasmīt 30 saceidami: Šytys cylvāks īsōce ceļt, bet navar pabeigt.
31 Vai ari kaids kēneņš, grybādams karōt pret ūtru kēneņu, pyrmōk nūsēdis naaprēkinōs, vai jys ar desmit tyukstūšom varēs nūsaturēt pretim tam, kas pret jū īt ar divdesmit tyukstūšom? 32 Jo nē, tad, koleidz tys vēļ ir tōli, syuteidams syutņus lyudz mīra. 33 Taipat ari ni vīns nu jums, kas naatsasoka nu vysa tō, kas jam ir, navar byut Muns mōceklis.
34 Sōļs ir loba līta; bet jo sōļs pazaudātu sovu syurumu, ar kū tad lai tū īsōlej? 35 Jys nader vairs ni zemei, ni māslim, — jū izmat ōrā. Kam auss ir dzērdēšonai, tys lai klausōs.
Jēzus dziedina tūskas slimo
1 Jēzus kādā sabatā iegāja ievērojama farizeja namā maizi ēst, un tie viņu novēroja. 2 Redzi, viņa priekšā bija kāds cilvēks, slims ar tūsku. 3 Jēzus vērsās pie farizejiem un likuma zinātājiem un jautāja: “Vai drīkst sabatā dziedināt vai ne?” 4 Bet tie klusēja. Tad Jēzus ņēma un dziedināja šo vīru un ļāva tam iet. 5 Un tiem viņš sacīja: “Kurš no jums, ja tam dēls vai vērsis sabatā iekritīs akā, to tūdaļ nevilks laukā?” 6 Tie nekā uz to nespēja atbildēt.
Pazemība un viesmīlība
7 Tad viņš, ievērojis, ka mielastā saaicinātie cenšas sev izraudzīties labākās vietas pie galda, stāstīja tiem līdzību: 8 “Kad tevi aicina kāzās, nesēdies goda vietā. Var gadīties, ka ir aicināts kāds cienījamāks par tevi 9 un ka, viņam atnākot, tas, kurš aicinājis jūs abus, tev sacīs: dod vietu viņam. Un tad tev ar kaunu būs jāieņem pēdējā vieta. 10 Bet, kad tevi aicina, ej un apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis tev sacītu: draugs, kāp augstāk. Tad tu būsi pagodināts visu viesu priekšā. 11 Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts un, kas sevi pazemina, tas tiks paaugstināts.” 12 Viņš sacīja arī tam, kas viņu bija aicinājis: “Kad tu rīko pusdienas vai vakariņas, neaicini nedz savus draugus, nedz brāļus, nedz radus, nedz bagātus kaimiņus, ka arī viņi tevi neaicinātu un nenotiktu savstarpēja atlīdzināšana. 13 Bet, kad tu rīko mielastu, aicini nabagus, tizlus, kroplus, aklus. 14 Un tu būsi laimīgs, jo viņiem nav ar ko tev atlīdzināt. Tev tiks atlīdzināts pie taisno augšāmcelšanās.”
Līdzība par lielo mielastu
(Mt 22:1–14)
15 Kad to dzirdēja kāds no tiem, kas sēdēja pie galda, tas sacīja: “Laimīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā.” 16 Jēzus sāka viņam stāstīt: “Kāds cilvēks rīkoja lielu mielastu un daudzus uz to saaicināja. 17 Ap mielasta laiku viņš nosūtīja savu kalpu pie aicinātajiem sacīt: nāciet, viss jau ir gatavs! 18 Tie visi kā viens sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu nopircis lauku, un man ir jāiet to apskatīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos! 19 Un cits sacīja: es esmu nopircis piecus pārus vēršu un eju tos pārbaudīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos! 20 Vēl cits sacīja: es sievu esmu apņēmis un tādēļ nevaru nākt. 21 Kalps ieradies to paziņoja savam kungam. Tad nama saimnieks sadusmojās un sacīja savam kalpam: izej steigšus pilsētas ielās un ieliņās un ved šurp nabagus, tizlus, aklus un kroplus! 22 Kalps teica: kungs, ir noticis, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. 23 Tad kungs sacīja kalpam: dodies pa ceļiem un sētām un piespied nākt visus, lai mans nams būtu pilns! 24 Es jums saku: neviens no aicinātajiem vīriem manu mielastu nebaudīs.”
Ko nozīmē būt māceklim
(Mt 10:34–39)
25 Lieli ļaužu pūļi viņam sekoja, un, pagriezies pret tiem, viņš sacīja: 26 “Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un vēl arī pats savu dzīvību, tas nevar būt mans māceklis. 27 Un, kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis. 28 Kurš no jums, gribēdams celt torni, vispirms apsēdies neaprēķinās izdevumus, vai pietiks līdzekļu darba veikšanai, 29 lai tad, kad viņš pamatus ieliek un nespēj pabeigt, visi, kas to redz, nesāk zoboties, 30 sacīdami: šis cilvēks gan iesāka celt, bet nespēja pabeigt. 31 Vai arī, kurš ķēniņš, gribēdams doties karot ar citu ķēniņu, vispirms apsēdies neapdomās, vai viņš ar desmit tūkstošiem spēs stāties pretī tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem. 32 Bet, ja ne, viņš, kamēr tas vēl tālu, sūtīs vēstnešus, lai lūgtu mieru. 33 Tāpat neviens no jums, kas neatteiksies no visa, kas tam pieder, nevar būt mans māceklis. 34 Sāls ir laba, bet, ja arī sāls kļūst nederīga, kā lai to padara derīgu? 35 Tā vairs neder nedz zemei, nedz mēsliem, bet metama ārā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!”