XXIII.
K. Jezus Pilata prīškā.
1 Tad vysa sapuļce cēlēs kōjōs, aizvede Jū uz Pilatu 2 un sōce Jū apsyudzēt saceidami: Mes atrodom, ka šytys cyldynoj myusu ļaudis, ka aizlīdz moksōt keizaram nūdūkļus un sludynoj, ka šys asūt Kristus kēneņš. 3 Tad Pilats vaicōja: Vai Tu esi jūdu kēneņš. Jys atbiļdēja: Pats pasaceji.
4 Tad Pilats vērsgoreidznīkim un ļaužu puļkim pasludynōja: Es pi tō Cylvāka naatrūnu nikaidas vaiņas. 5 Bet jī vēļ vairōk uzastōja, saceidami: Jys ar sovu mōceibu cyldynoj ļaudis pa vysu jūdu zemi, īsōkdams nu Galilejas leidz šenīnei.
6 Tū izdzērdis, Pilats vaicōja, vai tys Cylvāks ir galilejīts. 7 Izzynōjis, ka Jys pīdar pi Eroda pavaļstnīkim, nūsyuteja Jū uz Erodu, kurs tamā laikā ari beja Jeruzalemā.
K. Jezus Eroda prīškā.
8 Īraudzejis Jezu, Erods ļūti prīcōjōs. Jys jau seņ Jū gribēja redzēt, jo beja daudzi par Jū dzērdējis un cerēja īraudzeit nu Jō kaidu breinumu. 9 Tai tad daudz kō vaicōja, bet Jezus tam nikō naatbiļdēja.
10 Vērsgoreidznīki sōce Jū ļūti apvaiņōt. 11 Erods reizē ar sovejim Jū nycynōja un izsmēja, un, izsmīkļa dēļ apviļcis Jam boltu drēbi, nūsyuteja atpakaļ uz Pilatu. 12 Tamā dīnā Erods ar Pilatu palyka draugi, jī tadei beja bejuši sovstarpejā īnaidā.
K. Jezus Pilata prīškā.
13 Pilats, sasaucis kūpā vērsgoreidznīkus, augstōs padūmes lūcekļus un ļaudis, 14 jim saceja: Jyus šytū Cylvāku atvedet pi manis, jo Jys cyldynoj ļaudis, bet raug, es jyusu prīškā Jū nūpratynōju, bet nikaidas vaiņas, kurā Jū apvaiņojat, pi Jō naatrodu. 15 Taipat ari Erods. Jys tadei atsyuteja Jū pi manis atpakaļ. Un raug, Jys nikō navā padarejis, kas peļneitu nōvi. 16 Es tad likšu Jū nūšausteit un palaist vaļā.
17 Uz svātku dīnom vajadzeja vīnu cītumnīku jim vaļā palaist.
18 Bet vyss ļaužu pyuļs brēce: Nūst ar šytū! Laid mums Barabbasu vaļā. 19 Tys beja cītumā īslūdzeits dumpa dēļ, kas piļsātā beja nūticis, un slapkaveibas dēļ.
20 Bet Pilats, grybādams Jezu palaist vaļā, mēginōja vēļ reizi jim runōt. 21 Bet jī klīdze saceidami: Pīkaļ Jū krystā, pīkaļ Jū krystā!
22 Tad jys vēļ trešu reizi jautōja: Kū gon Jys ļaunu ir padarejis? Es pi Jō nikō naatrūnu taida, kas peļneitu nōvi; es likšu Jū nūšausteit un palaisšu vaļā.
23 Bet jī skubynōja ar lelu klīgšonu pīpraseidami, ka Jū pīkoltu krystā, — un jūs klīgšona arvīnu palyka spēceigōka.
24 Tad Pilats nūlēme jūs grybu izpiļdeit. 25 Tai tad palaide vaļā tū, kas cītumā beja īslūdzeits namīra ceļšonas un slapkaveibas dēļ, kurō jī pīpraseja, bet Jezu nūdeve pēc jūs grybas.
Krysta ceļš.
26 Un kad Jū vede, sajēme kaidu Seimani Cyrineīti, kas gōja nu teiruma, un uzlyka jam krystu, ka jys tū nastu Jezum pakaļ.
27 Pakaļ pēc Jō gōja lels ļaužu pulks un sīvītes, kuras pēc Jō raudōja un bādōjōs. 28 Jezus atsagrīzis jom saceja: Jeruzalema meitas, naraudit par Mani, bet gon raudit par sevi un sovim bārnim. 29 Jo raug, atīs dīnas, kod saceis: Svēteigas naaugleigōs, kuru mīsas nav dzemdējušas un kryutis nav barōjušas. 30 Tad saceis kolnim: Kreitit uz myusu, — un pakaļnim: Apklōjit myusus! 31 Un jo tai nūteik ar zaļu kūku, kas tad nūtiks ar sakoltušu?
32 Reizē ar Jū vede iznycynōšonai divejus slapkovas.
Krystā pīkaļšona.
33 Un kad jī atgōja uz tū vītu, kura saucās pīres kaula vīta, pīkola Jū krystā, kai ari ļaundarus: vīnu pa lobajai un ūtrū pa kreisajai pusei.
34 Un Jezus lyudzēs: Tāvs, atlaid jim, jī tadei nazyna, kū dora. Drēbes sovstarpeigi sadaleja, masdami kauleņus.
35 Ļaudis stōvēja un skatejōs. Augstōs padūmes lūcekli izsmēja saceidami: Cytus gon izglōbe; jo Jys ir Kristus, Dīva Izvālātais, lai izglōb pats sevi. 36 Ari karaveiri Jam izasmēja. Jī, īdami klōt, deve Jam etiki 37 saceidami: Jo esi jūdu kēneņš, izglōb pats sevi.
38 Vērs Jō beja uzroksts (greku, latiņu un ebreju volūdōs): Šytys ir jūdu kēneņš.
39 Un vīns ļaundars, kas korōjōs krystā, sōce Jū zaimōt saceidams: Jo Tu esi Kristus, tad izglōb pats sevi un myusus.
40 Bet ūtrais Jū rōja saceidams: Tu pat Dīva nasabeisti, lai gon taidu pošu strōpi cīt! 41 Mes gon cīšam taisneigi, jo mes par sovim dorbim sajamam taisneigu strōpi, bet Tys tadei nikō ļauna navā darejis. 42 Tad jys lyudze: Jezu, pīmiņ par mani, kad īnōksi sovā kēnestī.
43 Jys tam saceja: Patīši, Es tev soku: Šudiņ ar Mani byusi rajā.
K. Jezus nōve un paglobōšona.
44 Apmāram beja jau sastō stuņde, un tymsums apklōja vysu zemi leidz pat deveitai stuņdei. 45 Saule aptymsa, svētneicas aizkors pōrpleisa pa pusei. 46 Jezus sōce saukt lelā bolsā saceidams: Tāvs, Tovōs rūkōs Es atdūdu sovu goru. Šytū pasacejis, Jys nūmyra.
47 Vērsinīks, radzūt kas nūteik, slaveja Dīvu saceidams: Patīši, Šytys Cylvāks beja taisneigs. 48 Visi ļaudis, kas beja klōtu sasalasejuši, radzādami, kas nūtyka, sysdami kryutīs, gōja atpakaļ. 49 Nū tōlīnes stōvēja visi Jō pazeistamī un sīvītes, kas reizē beja atgōjušas nu Galilejas, un uz Jō skatejōs.
50 Un raug, vīns cylvāks, vōrdā Jezups, Synedriona padūmnīks nu Arimateas, Judeas mīsta, lobs un taisneigs cylvāks, 51 kas ari pats gaideja Dīva vaļsteibas, jūs sprīdumam un dorbim napīkryta. 52 Jys aizgōja uz Pilatu un lyudze Jezus mīsu. 53 Jys tū nūjēme (nu krysta), ītyna lynu drēbē un īlyka kliņtī izkoltajā kopā, kurā vēļ nikas nabeja gulējis. 54 Un tei beja sasagatavōšonas dīna, un sabats gōja vērsum.
55 Sīvītes, kas nu Galilejas reizē beja atgōjušas, gōja leidza un redzēja kopu un mīsas paglobōšonu. 56 Atgōjušas atpakaļ, sataiseja smōrdeigas zōles, bet sabata dīnu, saskaņā ar bausleibu, pavadeja klusumā.
Jēzus Pilāta priekšā
(Mt 27:1–2, Mt 11–14Mk 15:1–5Jņ 18:28–38)1 Tad viss viņu pulks cēlās un veda Jēzu pie Pilāta. 2 Tie sāka viņu apsūdzēt: “Mēs atradām, ka viņš kūda mūsu tautu un aizliedz maksāt nodokļus cēzaram, un apgalvo, ka ir Kristus, Ķēniņš.” 3 Pilāts viņam jautāja: “Vai tu esi jūdu Ķēniņš?” Un viņš atbildēja: “Tu to saki.” 4 Tad Pilāts sacīja virspriesteriem un ļaudīm: “Es nekādas vainas neatrodu šajā cilvēkā.” 5 Bet tie neatlaidās: “Viņš musina tautu, mācīdams pa visu Jūdeju, no Galilejas līdz šejienei.”
Jēzu sūta pie Hēroda
6 To izdzirdējis, Pilāts jautāja, vai šis cilvēks ir galilejietis, 7 un, uzzinājis, ka viņš ir pakļauts Hērodam, tas nosūtīja viņu pie Hēroda, kas tanīs dienās arī bija Jeruzālemē. 8 Ieraudzījis Jēzu, Hērods ļoti nopriecājās, jo jau labu laiku vēlējās viņu redzēt, tādēļ ka bija dzirdējis par viņu un cerēja kādu zīmi no viņa ieraudzīt. 9 Tas viņu visādi iztaujāja, bet viņš neko tam neatbildēja. 10 Virspriesteri un rakstu mācītāji tur stāvēja un neatlaidīgi viņu apsūdzēja. 11 Hērods kopā ar saviem karavīriem izturējās nicinoši pret viņu un ņirgājās, tad ieģērba viņu krāšņās drānās un aizsūtīja atpakaļ pie Pilāta. 12 Todien Hērods un Pilāts kļuva draugi; pirms tam viņi bija naidā viens ar otru.
Jēzum piespriež nāves sodu
(Mt 27:15–26Mk 15:6–15Jņ 18:39–19:16)13 Bet Pilāts, sasaucis virspriesterus, vadoņus un tautu, 14 tiem sacīja: “Jūs esat atveduši pie manis šo cilvēku, kurš it kā musinot tautu uz atkrišanu, un, redzi, jūsu priekšā viņu nopratinājis, es neatradu šajā cilvēkā nekādu vainu, par ko jūs viņu apsūdzat. 15 Arī Hērods nekā nav atradis, jo tas atsūtīja viņu atpakaļ pie mums; redzi, viņš neko nav darījis, par ko būtu pelnījis nāvi, 16 tādēļ es pārmācīšu viņu un atlaidīšu.” 18 Bet viss pūlis sāka kliegt, saukdams: “Nost ar šo! Atlaid mums Barabu!” 19 Tas bija iemests cietumā nemieru un slepkavības dēļ, kas notikusi pilsētā. 20 Pilāts vēlreiz viņus uzrunāja, gribēdams Jēzu atlaist. 21 Bet tie kliedza: “Sit viņu krustā! Sit viņu krustā!” 22 Tad viņš trešo reizi tiem sacīja: “Ko sliktu tad viņš ir izdarījis? Neredzu nekāda iemesla, kādēļ viņš būtu pelnījis nāvi, tādēļ pārmācīšu viņu un atlaidīšu.” 23 Bet tie neatlaidās, ar skaļu kliegšanu prasīdami sist viņu krustā, un viņu kliegšana kļuva arvien skaļāka. 24 Tad Pilāts nolēma izpildīt viņu prasību. 25 Viņš atlaida to, kas bija iemests cietumā par nemieru celšanu un slepkavību, to, kuru viņi lūdza, bet Jēzu nodeva viņu gribai.
Jēzus krustā sišana
(Mt 27:32–44Mk 15:21–32Jņ 19:17–27)26 Kad viņu veda prom, tie sagrāba kādu kirēnieti Sīmani, kurš nāca no lauka, un piespieda, lai tas nes krustu aiz Jēzus. 27 Viņam sekoja liels ļaužu pulks un sievietes, kas vaimanāja un apraudāja viņu. 28 Pagriezies pret tām, Jēzus sacīja: “Jeruzālemes meitas, neraudiet par mani, raudiet par sevi un saviem bērniem, 29 jo, redzi, nāks dienas, kad teiks: laimīgas ir neauglīgās un klēpji, kas nav dzemdējuši, un krūtis, kas nav zīdījušas. 30 Tad kalniem sacīs: krītiet uz mums! – un pakalniem: apklājiet mūs! 31 Ja reiz tā notiek ar zaļoksnu koku, kas tad notiks ar nokaltušu?” 32 Viņi atveda arī divus ļaundarus, lai tos nonāvētu kopā ar viņu. 33 Kad viņi nonāca vietā, ko sauc par Galvaskausu, tie sita viņu krustā un arī abus ļaundarus, vienu pa labo, otru pa kreiso roku. 34 Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!” Bet tie meta kauliņus, lai sadalītu viņa drēbes. 35 Ļaudis stāvēja un skatījās. Un arī vadoņi viņu izsmēja: “Citus viņš glāba, lai izglābj pats sevi, ja viņš ir Kristus, Dieva izredzētais.” 36 Arī kareivji nāca klāt un deva viņam etiķi un par viņu ņirgājās: 37 “Ja tu esi jūdu Ķēniņš, izglāb pats sevi!” 38 Virs viņa bija uzraksts : “Šis ir jūdu Ķēniņš.” 39 Viens no pakārtajiem noziedzniekiem viņu zaimoja, sacīdams: “Vai tad tu neesi Kristus? Izglāb pats sevi un arī mūs!” 40 Bet otrs viņu aprāja: “Vai tu nebīsties Dieva? Tev taču ir tāds pats sods. 41 Mēs ciešam taisnīgi, saņemdami pelnīto par saviem darbiem, bet viņš nav darījis nekā ļauna.” 42 Un viņš sacīja: “Jēzu, atceries mani, kad nāksi savā Valstībā.” 43 Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē.”
Jēzus nāve
(Mt 27:45–56Mk 15:33–41Jņ 19:28–30)44 Tas bija ap sesto stundu, un tumsa pārklāja visu zemi līdz devītajai stundai, 45 jo saule aptumšojās. Un tempļa priekškars tika pārplēsts vidū pušu. 46 Jēzus skaļā balsī iesaucās: “Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās. ” To pateicis, viņš nomira. 47 Centurions, to redzēdams, slavēja Dievu un teica: “Patiesi šis bija taisns cilvēks.” 48 Visi ļaužu pūļi, kas bija ieradušies, lai redzētu, kas notiek, izklīda, sizdami sev pa krūtīm. 49 Visi tie, kas viņu pazina, arī sievietes, kas ar viņu bija atnākušas no Galilejas, stāvēja attālāk un redzēja visu, kas notiek.
Jēzus guldīšana kapā
(Mt 27:57–61Mk 15:42–47Jņ 19:38–42)50 Un, redzi, kāds sinedrija loceklis, labs un taisnīgs vīrs, vārdā Jāzeps, nepiekrita sinedrija lēmumam un rīcībai. 51 Viņš nāca no jūdu pilsētas Arimatejas un gaidīja Dieva valstību. 52 Viņš aizgāja pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. 53 Noņēmis tās no krusta, viņš tās ietina smalkā linu audeklā un ielika klintī izcirstā kapā, kur neviens vēl nebija guldīts. 54 Tā bija sagatavošanās diena, un tuvojās sabats. 55 Sievietes, kas ar viņu bija atnākušas no Galilejas, gāja nopakaļ un redzēja kapu un kā tika noliktas viņa miesas. 56 Atgriezušās mājās, tās sagatavoja smaržīgas zāles un svaidāmo eļļu un sabatu pavadīja mierā pēc bauslības.
