XIX.
K. Jezus Zacheusa mōjā.
1 Un, īgōjis īkšā, Jys gōja pōri par Jericho tōļōk. 2 Un raug, te beja kaids cylvāks, Zacheuss vōrdā. Jys beja muitinīku vērsinīks, bogōts cylvāks. 3 Jys gribēja Jezu redzēt, kas Jys ir, bet ļaužu daudzuma dēļ navarēja, jo beja mozs augumā. 4 Lai Jū īraudzeitu, jys aizasteidze uz prīšku un īkōpe sychomora kūkā, jo tur Jam vajadzēja īt garum. 5 Jezus, pīgōjis pi tōs vītas, īraudzeja jū un saceja: Zacheuss, kōp tyuleņ zemē, jo tovōs mōjōs Maņ šudiņ jōapstōj. 6 Jys steidzeigi nūkōpe zemē un ar prīcu jū pījēme.
7 Tū radzādami, visi kūrnēja un saceja: Jys apstōja pi vīna grēcinīka. 8 Bet Zacheuss, pīgōjis pi Kunga, saceja: Raug, Kungs, es pusi sova monta atdūdu nabogim, un jo es kam asmu izdarejis pōresteibu, tam atdūšu četrkōrteigi. 9 Jezus jam saceja: Šudiņ šytai mōjai atnōce pesteišona, jo ari jys ir Abraama dāls. 10 Cylvāka Dāls tadei atgōja maklātu un izglōbtu tūs, kas beja pazuduši.
Pīleidzeiba par uztycātom menom.
11 Kad jī tō klausejōs, Jys pasaceja vēļ vīnu pīleidzeibu, jo Jys beja jau tyvu pi Jeruzalemas, un jo jī dūmōja, ka tyuleņ pasarōdeis Dīva vaļsteiba. Tai tad Jys saceja:
12 Vīns cylvāks nu augstas ciļts aizgōja uz tōlejū zemi, lai sajimtu sev kēnesti un tad grīztūs atpakaļ. 13 Jys atsauce pi sevis sovus desmit kolpus, uzticēja tim desmit menu un saceja: Peļnejit, cikom atīšu. 14 Bet mīsta ļaudis jū īneida. Jī nūsyuteja jam pakaļ syutņus saceidami: Mes nagrybam, ka tys par mums vaļdeitu. 15 Jys tūmār sajēme kēnesti un atsagrīze atpakaļ. Tad jys lyka pasaukt kolpus, kurim beja uzticējis naudu, lai izzynōtu, cik kurs ir nūpeļnejis. 16 Pyrmais pīgōja klōtu saceidams: Kungs, tova mena nūpeļneja desmit menu. 17 Tad jam saceja: Labi, lobais kolps, tai kai tu beji uzticeigs mozā, tad tu byusi desmit piļsātu pōrvaļdnīks. 18 Ari ūtrais atgōjis saceja: Kungs, tova mena nūpeļneja pīcas menas. 19 Ari jam pasaceja: Tu byusi pīcu piļsātu pōrvaļdnīks. 20 Golā atgōjis cyts saceja: Kungs, raug, te ir tova mena, kura maņ beja globojama svīdru autā, 21 jo es tevis beidūs, ka tu esi borgs cylvāks; jem tū, kō naesi licis, pļauņ, kō naesi sējis. 22 Jys tam atbiļdēja: Ļaunais kolps, nu tovas mutes es tevi nūtīsoju. Tu tadei zynōji, ka asmu borgs cylvāks, ka jamu, kō naasmu licis, pļaunu, kō, naasmu sējis. 23 Kōpēc tad munas naudas naliki bankā, lai es, atsagrīzis mōjōs, sajimtu tū ar procentem? 24 Atjemit nu jō, saceja klōtasūšim, tū menu un atdūdit tam, kam ir desmit menu. 25 Bet kaids saceja: Kungs, jam jau ir desmit menu. 26 Es jums soku: Ikvīnam, kam ir, byus vairōk īdūts (un jam byus pōrpiļneiba); bet kam navā, nu tō tiks atjimts ari tys, kū jys vēļ turātu. 27 Un tūs munus īnaidnīkus, kuri nagribēja, ka es par jim vaļdeitu, atvedit šur un munōs acīs jūs nūnōvejit.
Īīšona Jeruzalemā.
28 Pēc šytūs vōrdu Jys laidēs īt tōļōk uz Jeruzalemas pusi.
29 Kad Jys atgōja natōli nu Betfage un Betanijas uz tai saucamū Eleja kalnu, tad nūsyuteja divejus nu mōceklim saceidams: 30 Ejte uz tū sadžu, kas ir jyusu prīškā. Īgōjuši jyus atrassit pīsītu ezelānu, uz kurō vēļ nivīns nu cylvākim navā sēdējis. Raisit tū vaļā un atvedit šur. 31 Jo kas jyusu vaicōtu, kōpēc jyus tū raisat vaļā, tim atbiļdit: jys ir vajadzeigs Kungam.
32 Syuteitī atgōja un atroda tai, kai jim beja teikts. 33 Kad jī raiseja vaļā ezelānu, viņa īpašnīks vaicōja: Kōpēc jyus raisat vaļā ezelānu? 34 Jī atbiļdēja: Jys ir vajadzeigs Kungam.
35 Atvaduši pi Jezus, jī salyka uz ezelāna vērsā sovas drēbes un vērsum uzsādynōja Jezu. 36 Kad jī devēs uz prīšku, ļaudis klōja uz ceļa sovas drēbes. 37 Tyvojūtīs Eleju kolna molai, vyss mōcekļu pulks sōce prīceigā un styprā bolsā slaveit Dīvu vysu tūs breinumdorbu dēļ, kurus jī beja redzējuši, 38 saceidami:
Svēteigs Kēneņš,
kas īt Kunga vōrdā.
Mīrs dabasūs,
gūds augstumūs.
39 Daži farizeji, kas beja ļaužu pulka vydā, Jam saceja: Mōceitōj, nūmīrej sovus mōcekļus. 40 Bet Jys tim atbiļdēja: Es jums soku, jo šitī klūsēs, tad akmini sauks.
41 Kad pīgōja tyvōk, Jys, īraudzejis mīstu, raudōja 42 saceidams: Ak, ka un tu pazeitu šytamā sovā dīnā tū, kas tev nas mīru! Bet tys ir dēļ tovom acim nūslāpums. 43 Tai tad tev atnōks dīnas, un tovi īnaidnīki ap tevi apmess vaļni, tevi aplenks un nu vysom pusem tevi apspīss. 44 Jī tevi un tovus bārnus, kas tevī ir, pagōzs pi zemes, un akmiņa uz akmiņa naatstōs, jo tu sovas apraudzeišonas laika napazini.
Svētneicas teireišona.
45 Tad Jys īgōja svētneicā un sōce dzeit ōrā vysus pōrdevējus (un pērcējūs) 46 tim saceidams: Stōv raksteits: Muns noms ir lyugšonas noms, bet jyus jū padarejot par slapkovu bedri.
47 Un Jys mōceja svētneicā ikdīnas. Bet vērsgoreidznīki, Rokstim mōceitī un tautas vacōkī meklēja Jū nūnōvēt, 48 bet nazynōja, kai tū padareit, jo visi ļaudis ar uzmaneibu Jō klausejōs.
Zakhajs
1 Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai. 2 Un, redzi, tur bija kāds vīrs, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts. 3 Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu, kāds viņš ir, bet nevarēja ļaužu pūļa dēļ, jo augumā bija mazs. 4 Paskrējis tālāk uz priekšu, tas uzkāpa sikomores kokā, lai viņu ieraudzītu, jo viņam vajadzēja tur iet garām. 5 Kad Jēzus nonāca tajā vietā, paskatījies uz augšu, viņš sacīja tam: “Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.” 6 Tas steigšus nokāpa un ar prieku viņu uzņēma. 7 To ieraudzījuši, visi kurnēja, teikdami: “Pie grēcīga vīra viņš apmeties.” 8 Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.” 9 Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls. 10 Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.”
Līdzība par uzticēto naudu
(Mt 25:14–30)11 Viņiem klausoties, viņš stāstīja vēl vienu līdzību, tādēļ ka viņš bija jau tuvu Jeruzālemei, un viņi domāja, ka Dieva valstība tūlīt parādīsies. 12 Tad viņš stāstīja: “Kāds dižciltīgs cilvēks aizceļoja uz tālu zemi, lai saņemtu ķēniņa varu un tad atgrieztos. 13 Sasaucis desmit savus kalpus, viņš iedeva tiem desmit naudas gabalus un sacīja tiem: saimniekojiet, kamēr es pārnāku. 14 Līdzpilsoņi viņu neieredzēja un sūtīja nopakaļ sūtņus, likdami sacīt: mēs negribam, ka viņš valdītu pār mums. 15 Kļuvis par ķēniņu, viņš atgriezās un lika sasaukt kalpus, kuriem bija iedevis naudu, lai uzzinātu, ko tie bija nopelnījuši. 16 Pirmais kalps ieradās, teikdams: kungs, tavs naudas gabals nopelnījis desmitkārt. 17 Tam viņš sacīja: lieliski, krietnais kalp! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, tad valdi pār desmit pilsētām! 18 Tad nāca otrais, sacīdams: tavs naudas gabals, kungs, nopelnījis pieckārt. 19 Un tam viņš sacīja: valdi tu pār piecām pilsētām! 20 Tad nāca vēl cits kalps, sacīdams: kungs, redzi, tavs naudas gabals, ko turēju noglabātu sviedrautā. 21 Es baidījos no tevis, jo tu esi bargs vīrs. Tu ņem, ko neesi nolicis, un pļauj, ko neesi sējis. 22 Tam viņš sacīja: pēc taviem paša vārdiem es tevi tiesāšu, nelietīgais kalps! Tu zināji, ka esmu bargs cilvēks un ka es ņemu, ko neesmu nolicis, un pļauju, ko neesmu sējis. 23 Kādēļ tad tu nedevi manu naudu augļotājam? Pārnācis es to atgūtu ar peļņu. 24 Un tiem klātesošajiem viņš sacīja: atņemiet viņam šo naudas gabalu un atdodiet tam, kam ir desmit. 25 Un tie sacīja viņam: kungs, viņam jau ir desmit. 26 Es jums saku: ikvienam, kam ir, tiks dots, bet, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas tam ir. 27 Bet manus ienaidniekus, kuri negribēja, ka es valdītu pār tiem, atvediet šurp un nokaujiet manā priekšā!”
Jēzus iejāj Jeruzālemē
(Mt 21:1–11Mk 11:1–11Jņ 12:12–19)28 To pateicis, viņš turpināja ceļu uz Jeruzālemi. 29 Kad viņš tuvojās Bētfagei un Bētanijai, pie tā sauktā Olīvkalna, viņš sūtīja divus savus mācekļus, 30 tiem sacīdams: “Noejiet uz šo ciemu, kas pretī. Tur iegājuši, jūs atradīsiet piesietu ēzelīti, uz kura neviens cilvēks nekad vēl nav sēdējis. To atsieniet un atvediet! 31 Ja kāds jums jautā: kādēļ jūs to atraisāt? – tad sakiet: tas ir vajadzīgs Kungam.” 32 Un tie, kas bija sūtīti, aizgāja un atrada visu, kā viņš bija sacījis. 33 Viņiem atraisot ēzelīti, saimnieki tiem jautāja: “Kādēļ jūs atraisāt ēzelīti?” 34 Viņi sacīja: “Kungam tas vajadzīgs.” 35 Un viņi atveda to pie Jēzus un, uzmetuši ēzelītim savas drēbes, uzsēdināja Jēzu tam virsū. 36 Viņam jājot, tie klāja savas drēbes uz ceļa. 37 Kad viņš tuvojās vietai, kur ceļš ved lejup no Olīvkalna, viss mācekļu pulks priecādamies skaļā balsī sāka slavēt Dievu par visiem brīnumiem, ko bija redzējuši. 38 Tie sauca: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā ; miers debesīs un gods augstībā!” 39 Daži farizeji no pūļa viņam sacīja: “Skolotāj, apsauc savus mācekļus!” 40 Bet viņš atbildēja: “Es jums saku: ja viņi klusēs, tad akmeņi brēks.”
Jēzus raud par Jeruzālemi
41 Kad viņš pienāca tuvāk pilsētai, uzlūkojis to, viņš sāka raudāt, 42 sacīdams: “Ak, kaut tu šodien būtu sapratusi, kas nes tev mieru. Bet tas vēl ir apslēpts tavām acīm. 43 Nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki cels ap tevi nocietinājumus, tevi ielenks un spiedīsies uz tevi no visām pusēm. 44 Tie notrieks tevi zemē un tavus bērnus, kas ir tevī, un neatstās akmeni uz akmens, tādēļ ka tu neapzinājies laiku, kad Dievs tevi apmeklēja.”
Jēzus izdzen tirgotājus no tempļa
(Mt 21:12–17Mk 11:15–19Jņ 2:13–22)45 Iegājis templī, viņš sāka dzīt ārā tos, kas templī tirgojās, 46 tiem sacīdams: “Ir rakstīts: mans nams būs lūgšanas nams, bet jūs to esat padarījuši par laupītāju midzeni.” 47 Viņš mācīja templī ik dienas. Bet virspriesteri un rakstu mācītāji, tāpat arī ievērojamākie no tautas meklēja, kā viņu nonāvēt, 48 bet nesaprata, kā to izdarīt, jo visa tauta viņam bija pieķērusies un viņā klausījās.
