XII.
K. Jezus apsvaida ar eleju.
1 Sešas dīnas pyrms Leldines Jezus atgōja uz Betaniju, kur dzeivōja Lazars, kurs beja nūmiris, un kuru Jezus pīcēle nu myrūnim. 2 Tur Jam sataiseja gūda maļteiti. Marta pīkolpōja, un Lazars beja vīns nu tim, kas ar Jū reizē ījēme vītu pi golda. 3 Bet Marija, pajāmuse mōrceņu ļūti dōrga nardu eleja, apsvaideja Jezus kōjas un ar sovim motim jōs nūslauceja, un mōja tyka piļdeita ar tō eleja smaržu.
4 Vīns nu Jō mōceklim, Judass Iskariots, kurs Jū nūdeve, saceja: 5 Kōpēc šytō dōrgō eleja napōrdeve par trejs simti denaru un naizdaleja nabogim? 6 Bet šytū jys saceja na tōpēc, ka jam ryupēja nabogi, bet gon tōpēc, ka beja zaglis un, kai īnōkumu pōrzinis, tū, kas īnōce, lyka sevim. 7 Jezus saceja: Licit jai mīru; jei tū uzglobōja Munas paglobōšonas dīnai. 8 Nabogi vysod byus pi jums, bet Es vysod nabyušu.
K. Jezus svineigi īīt Jeruzalemā.
9 Kad jūdu pyuļs izzynōja, ka Jys tur ir apstōjis, tad jī sagōja na tikai Jezus dēļ, bet ari, lai radzātu Lazari, kuru Jys beja nu myrūnim pīcēlis.
10 Vērsgoreidznīki nūlēme ari Lazari nūnōvēt, 11 jo jō dēļ daudzi jūdu gōja pi Jezus un Jam īticēja.
12 Nōkūšā dīnā lels ļaužu pulks, kas beja uz svineibom sasalasejis, izzynōjis, ka uz Jeruzalemu atīt Jezus, 13 pajēmis paļmu zorus, izgōja Jū satikt un sauce:
Osanna!
Slaveits Tys, kas nōk Kunga vōrdā,
Izraeļa Kēneņš!
14 Jezus, atradis ezelānu, uzsāda uz jō vērsum, kai beja raksteits:
15 Nasabeisti, Siona meita,
Raug, atnōk tovs Kēneņš,
sādādams uz ezelīnes kumeļa.
16 Īsōkumā Jō mōcekli tō nasaprota. Bet, kad Jezu gūdynōja, tad jī īgōdōja, ka tai par Jū ir raksteits, un tai Jam padareja.
17 Tai Jū gūdynōja ļaužu pulks, kas pi Jō beja tūlaik, kad Jys izsauce nu kopa Lazari un jū nu myrūnim pīcēle. 18 Tōdēļ ari ļaužu pulks izgōja Jō satyktu, jo zynōja, ka Jys tū breinumu padareja.
19 Bet farizeji sovā storpā runōja: Redzit, ka nikō navaram padareit. Vyss pasauļs īt Jam pakaļ.
K. Jezus un pogōni.
20 Tūs vydā, kas svātku dīnā beja atgōjuši Dīvam gūda atdūtu, beja daži pogōni. 21 Tī, pīgōjuši klōt pi Filipa, kas beja nu Galilejas Betsaidas, jō lyudze saceidami: Kungs, mes grybam redzēt Jezu. 22 Filips aizgōjis sarunōja ar Andrivi, Andrivs un Filips tū pastōsteja Jezum.
23 Jezus atsasauce un jim saceja: Tei stuņde jau atgōja, kad Cylvāka Dāls tiks gūdynōts. 24 Patīši, patīši, Es jums soku: jo kvīšu gryuds naīkriss zemē un nanūmērs, paliks vīns pats; jo nūmērs, — atness daudz augļu. 25 Kas sovu dzeiveibu mīļoj, tys jū pazaudēs, bet kas vērs šōs zemes sovas dzeiveibas naīredz, tys jū izglōbs dēļ myužeigōs dzeives. 26 Kas grib Maņ kolpōt, tys lai īt Maņ pakaļ, un kur Es asmu, tur ari Muns kolps byus; kas Maņ kolpōs, tū gūdynōs Muns Tāvs. 27 Muna dvēsele tagad ir satrīkta. Un kū lai soku? Tāvs, glōb Mani nu šytōs stuņdes? Bet Es tadei šytōs stuņdes dēļ asmu atgōjis. 28 Tāvs, izslavej sovu vōrdu!
Tad nu dabasim atskanēja bolss: Es izslavēju un vēļ izslaveišu.
29 Ļaudis, kas tur stōvēja un tū dzērdēja, dūmōja, ka pārkyuņs graude, citi otkon saceja: Eņgeļs ar Jū runōja.
30 Bet Jezus atbyldādams saceja: Na dēļ Manis šytys bolss atskanēja, bet dēļ jums. 31 Tagad teik izškērts šō pasauļa liktiņs; tagad šō pasauļa vaļdinīks tiks izmasts ōrā. 32 Un, kad Es byušu nu zemes pacalts, pi sevis pīviļkšu vysus. 33 Ar šitim vōrdim Jys izteice, kaidā nōvē Jam byus jōmērst.
34 Ļaudis Jam atbiļdēja: Nu lykumu grōmotas mes dzērdējom, ka Kristus palīk myužam; kai tad Tu soki: Cylvāka Dālam jōbyun pacaltam? Kas tad ir tys Cylvāka Dāls?
35 Jezus tim atbiļdēja: Vēļ nagaru laiceņu jyusu vydā ir Gaisma. Staigojit, koleidz jums Gaisma ir, lai jyusu naapjimtu tymsums; kas tymsumā staigoj, tys nazyna, uz kurīni īt. 36 Koleidz jums ir Gaisma, ticit Gaismai, lai jyus palyktu par Gaismas bārnim. Pēc šytūs vōrdu Jezus aizgōja prūjom un nu jim nūsaslēpe.
Jūdu naticeiba.
37 Lai gon Jys tik lelus breinumus jūs acīs padareja, tūmār Jam naticēja, 38 lai izapiļdeitu pravīša Izaja vōrdi, kurus saceja:
Kungs, kas Munim vōrdim īticēja?
Un kam ir pasludynōta Dīva rūka?
39 Tōpēc jī naticēja, kai Izajas otkon saceja:
40 Jys padareja naredzeigas jūs acis
un jūs sirdis aizcītynōja,
ka ar acim naīraudzeitu,
ar sirdi nasaprostu,
ka naatsagrīztu,
un Es jūs napadareitu vasalu.
41 Šytū izteice Izajass, jo jys redzēja Jō gūdu un par Jū runōja.
42 Tūmār daudzeji pat nu prīkšnīkim Jam īticēja, bet, beidamīs farizeju, atklōti naizzyna, ka jūs naizslāgtu nu synagogas. 43 Jī vairōk nūmīļōja ļaužu gūdu, na kai Dīva gūdu.
K. Jezus ir Dīva syuteits.
44 Jezus styprā bolsā sauce: 45 Kas Maņ tic, tys natic Maņ (vīn), bet Tam, kas Mani syuteja; kas redz Mani, tys redz Tū, kurs Mani syuteja. 46 Es asmu gaisma, kas uz pasauli atgōja, lai ikvīns, kas Maņ tic, nastaigōtu tymsumā. 47 Jo kas Munu vōrdu klausōs, bet jūs nasorgoj, tō Es natīsoju, jo naasmu pasauļa tīsōtu atgōjis, bet gon pasauļa glōbtu. 48 Kas Mani pasmōdej un Munu vōrdu nasaklausa, tam ir sovs tīsōtōjs: mōceiba, kuru sludynōju. Jei tū tīsōs postora dīnā. 49 Es tadei pats nu sevis narunoju. Tāvs, kas Mani syuteja, Tys Maņ pavēlēja, kū jums saceit un sludynōt. 50 Es zynu, ka Jō bausleibā ir myužeiga dzeive. Tai tad, kū Es soku, tū Es soku tai, kai Maņ Tāvs tū pavēlēja.
Jēzus svaidīšana Bētanijā
(Mt 26:6–13Mk 14:3–9)1 Sešas dienas pirms Pashas svētkiem Jēzus atnāca uz Bētaniju, kur bija Lācars, ko Jēzus bija uzmodinājis no mirušajiem. 2 Tur viņi Jēzum sagatavoja mielastu. Marta apkalpoja, un Lācars bija viens no tiem, kas sēdēja kopā ar Jēzu pie galda. 3 Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja tās ar saviem matiem, un nams pildījās ar svaidāmās eļļas smaržu. 4 Bet Jūda Iskariots, viens no viņa mācekļiem – tas, kurš viņu vēlāk nodos, – sacīja: 5 “Kādēļ šo svaidāmo eļļu nepārdeva par trīs simti denārijiem un naudu neizdalīja nabagiem?” 6 To viņš nerunāja tādēļ, ka viņam rūpēja nabagi, bet tādēļ, ka viņš bija zaglis; pārraudzīdams kopīgo naudu, viņš piesavinājās saziedoto. 7 Tad Jēzus sacīja: “Liec viņu mierā! Lai viņa to saglabā manai bēru dienai, 8 jo nabagie vienmēr būs pie jums, bet es pie jums nebūšu vienmēr.”
Virspriesteru lēmums nokaut Lācaru
9 Tad liels pūlis jūdu uzzināja, ka viņš ir tur, un nāca ne tikai Jēzus dēļ, bet arī tādēļ, lai redzētu Lācaru, ko viņš bija uzmodinājis no mirušajiem. 10 Bet virspriesteri nosprieda nokaut arī Lācaru, 11 jo viņa dēļ daudzi jūdi aizgāja no tiem un sāka ticēt Jēzum.
Jēzus iejāj Jeruzālemē
(Mt 21:1–11Mk 11:1–11Lk 19:28–40)12 Otrā dienā liels ļaužu pūlis, kas bija sanācis uz svētkiem, izdzirdēja, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi. 13 Paņēmuši palmu zarus, tie izgāja viņam pretim, skaļi saukdami: “Ozianna, svētīts, kas nāk Kunga vārdā – Israēla Ķēniņš!” 14 Bet Jēzus sameklēja ēzelīti un uzsēdās tam mugurā. Jo ir rakstīts: 15 nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa. – 16 To viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus tika pagodināts, tie atcerējās, ka tas par viņu bija rakstīts un tie viņam to bija darījuši. 17 Ļaudis, kas bija bijuši kopā ar viņu toreiz, kad viņš Lācaru izsauca ārā no kapa un uzmodināja no mirušajiem, liecināja par šiem notikumiem. 18 Tādēļ arī ļaužu pūlis iznāca viņam pretim, jo tie bija dzirdējuši, ka viņš šo zīmi bija darījis. 19 Tad farizeji savā starpā runāja: “Vai redzat, ka jūs nekā šeit nevarat padarīt! Skat, visa pasaule aizgājusi viņam līdzi!”
Grieķi meklē Jēzu
20 Starp tiem, kas bija atnākuši uz svētkiem, lai pielūgtu Dievu, bija arī kādi grieķi. 21 Tie nāca pie Filipa, kas bija no Bētsaīdas Galilejā, un lūdza viņu: “Kungs, mēs gribam redzēt Jēzu!” 22 Filips nāca un pateica to Andrejam, un Andrejs un Filips pateica Jēzum. 23 Bet Jēzus tiem atbildēja: “Ir pienākusi stunda, kurā Cilvēka Dēls tiks pagodināts. 24 Patiesi, patiesi es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens, bet, ja mirst, tas nes daudz augļu. 25 Kas mīl savu dzīvību, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību šajā pasaulē nīst, tas to pasargās mūžīgai dzīvībai. 26 Kas man kalpo, lai seko man, un, kur esmu es, tur būs arī mans kalps; kas man kalpos, to mans Tēvs godās.
Cilvēka Dēlam jātop paaugstinātam
27 Tagad mana dvēsele ir satraukta. Ko lai es saku? Tēvs, glāb mani no šīs stundas? Šīs stundas dēļ taču es esmu nācis. 28 Tēvs, pagodini savu vārdu!” Tad atskanēja balss no debesīm: “Es to esmu pagodinājis un pagodināšu atkal!” 29 Ļaužu pūlis, kas tur stāvēja un bija to dzirdējuši, sacīja: “Tas bija pērkons,” – citi teica: “Uz viņu runājis eņģelis!” 30 Jēzus sacīja: “Ne manis dēļ šī balss atskanējusi, bet jūsu dēļ. 31 Tagad šī pasaule tiek tiesāta. Nu šīs pasaules valdnieks tiks padzīts. 32 Kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.” 33 To viņš sacīja, norādot uz savu nāvi, kādā viņam būs mirt. 34 Tad ļaudis jautāja: “Mēs bauslībā esam dzirdējuši, ka Kristus paliek mūžīgi. Kā tad tu saki, ka Cilvēka Dēlam jātop paaugstinātam? Kas ir šis Cilvēka Dēls?” 35 Jēzus viņiem sacīja: “Vēl mazu brīdi gaisma ir jūsu vidū. Staigājiet, kamēr gaisma ir ar jums, lai jūs nepārņem tumsa. Kas tumsā staigā, tas nezina, kurp viņš iet. 36 Kamēr gaisma ir ar jums, ticiet uz gaismu, lai jūs topat gaismas dēli!”
Jūdu neticība
37 Lai gan viņš tik daudz zīmju to priekšā bija darījis, tie viņam neticēja, 38 lai tā piepildītos vārds, kuru sacījis pravietis Jesaja: “Kungs, kurš ir ticējis mūsu vēstij; un kam Kunga elkonis ir atklājies? ” 39 Tie nespēja ticēt, tādēļ Jesaja cituviet sacījis:
40 “Viņš ir darījis aklas to acis
un nocietinājis to sirdis,
lai tie ar acīm neredz
un sirdī nesaprot, un neatgriežas,
ka es tos dziedinātu. ”
41 Tā Jesaja sacīja, jo bija redzējis viņa godību un runāja par viņu. 42 Tomēr arī daudzi varasvīri bija sākuši viņam ticēt, bet farizeju dēļ to neapliecināja, lai tos neizslēgtu no sinagogas. 43 Jo cilvēcisko godību tie mīlēja vairāk nekā dievišķo.
Jēzus – Pestītājs un Tiesātājs
44 Tad Jēzus sauca: “Kas man tic, tas tic nevis man, bet tam, kas mani sūtījis. 45 Un, kas mani redz, tas redz to, kas mani sūtījis. 46 Es esmu gaisma un esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas tic man, nepaliktu tumsā. 47 Ja kāds manus vārdus dzird, bet nepatur, es viņu netiesāju. Es neesmu nācis, lai pasauli tiesātu, bet lai pasauli atpestītu. 48 Kas mani atraida un manus vārdus nepieņem, tam jau ir tiesātājs: mans vārds, ko es esmu runājis, tiesās viņu pastarā dienā. 49 Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtījis, man ir pavēlējis, ko lai saku un ko lai runāju. 50 Un es zinu, ka viņa pavēle ir mūžīgā dzīvība. Visu, ko es runāju, es runāju, kā mans Tēvs man ir sacījis.”
