XXII.
Pōvuls runoj ļaudim.
1 Veiri, brōli un tāvi, pasaklausit munas atsataisnōšonas runas, ar kuru es tagad pi jums grīžūs. 2 Tī, izdzērduši, ka uz jim runoj ebreju volūdā, palyka vēļ klusōki. Un jys runōja: 3 Es asmu jūdu veirs, pēc dzimšonas nu Cilicijas Tarsim, šeit šytamā piļsātā izaudzāts un pi Gamalieļa kōjom bōrgajūs tāvu lykumūs mōceits. Es beju centeigs Dīva (lykuma) aizstōvātōjs, kai jyus visi vēļ šudiņ esit. 4 Kai taids es šytū ticeibu vojōju leidz nōvei un es lyku veirīšus un sīvītes sasīt un slūdzeit cītumūs. 5 Šytū maņ var aplīcynōt vērsgoreidznīks un vysa augstō padūme. Nu jim es sajēmu vēstules uz Damaska brōlim un devūs uz turīni, lai ari tūs, kas tur beja, sasītus vastu uz Jeruzalemu nūstrōpēšonai.
6 Bet kad es, braukdams uz turīni, beju natōli nu Damaska, ap pusdīnas laiku mani umai nu dabasim apjēme lela gaisma. 7 Pakritis uz zemes, es izdzēržu maņ saucūšu bolsu: Saul, Saul, kōpēc tu mani vojoj? 8 Tad es atbiļdēju: Kungs, kas Tu esi? Un Jys maņ saceja: Es asmu Jezus Nazareīts, kuru tu vojoj. 9 Muni ceļa bīdri gaismu gon redzēja, bet tō bolsa, kurs maņ sauce, nadzērdēja. 10 Tad es vaicōju: Kungs, kas maņ doroms? Un Kungs maņ atbiļdēja: Celīs augšā un ej uz Damasku, tur tev vysu, kas doroms, pasaceis.
11 Un tai, kai es gaismas spūžuma dēļ navarēju nikō redzēt, uz Damasku mani aiz rūkom aizvede muni ceļa bīdri. 12 Tur pi manis atgōja kaids lykumam uzticeigs cylvāks Ananiass, kuram pi visim turīnes jūdim ir loba slava. 13 Jys, pīgōjis pi manis klōtu, saceja: Saul, brōļ, esi redzeigs, un es tamā pat breidī jū īraudzeju. 14 Tad jys saceja tōļōk: Myusu tāvu Dīvs tevi izlaseja, ka tu pazeitu Jō grybu, ka radzātu Taisneigū un ka nu Jō lyupom izdzērstu bolsu, 15 jo tev byus vysu ļaužu prīškā jōlīcynoj tū, kū tu esi redzējis un dzērdējis. 16 Un kōpēc vēļ tagad vylcynojīs? Celīs augšā, pījem kristeibu, un, pīsaucis Jō vōrda, apmozgoj sovus grākus. 17 Un kad es, atsagrīzis atpakaļ uz Jeruzalemu, svētneicā lyudžūs, es īkrytu ekstazē. 18 Es īraudzeju Jū, un Jys maņ saceja: Steidzīs un nu Jeruzalemas ej prūjom, jo te tovas līceibas par Mani napījims. 19 Bet es atbiļdēju: Kungs, jī tadei zyna, ka es tūs lyku slūdzeit cītumā un svētneicā dauzeit tūs, kas Tev ticēja. 20 Un kad Tōva līcinīka Stepōna asnis tyka līts, es ar patikšonu stōvēju klōt un apsorgōju beņžu drēbes. 21 Bet Jys maņ teice: Ej, jo Es tevi tōli, pat uz pogōnim, syuteišu.
Jūdi pīprosa Pōvulam nōves.
22 Leidz šam jī jō klausejōs. Bet tagad pacēle sovu bolsu un klīdze: Nūst ar taidu nu zemes vērsa! Jys ilgōk dzeivōt nadreikst! 23 Un kad jī tai klīdze, sovas drēbes nūsvīduši zemē, gaisā svīde putekli. 24 Tad vērsinīks pavēlēja jū īvest karaveiru nūmetnē un šaustūt nūpratynōt, kōdēļ tī tai pret jū uzastōj. 25 Kad jū izstīpe zam syksnu peickom, Pōvuls uz klōtasūšū simtnīku atsasauce: Vai tad jums ir breivi Romas piļsōni šausteit un pi tam vēļ bez tīsas sprīduma? 26 Šytū izdzērdis, simtnīks aizgōja pi vērsinīka un jam paziņōja saceidams: Kū tu dori? Šytys cylvāks ir tadei Romas piļsōņs. 27 Tad pīgōjis klōtu vērsinīks saceja: Pasoki maņ, vai tu esi Romas piļsōņs? Un tys atbiļdēja: Jā. 28 Tad vērsinīks saceja: Es tū piļsōneibu īmontōju par lelu naudas sumu. Pōvuls tam atbiļdēja: Bet es nu dzimšonas. 29 Tad tī, kas gribēja jū nūpratynōt, tyuleņ atsastōja nūst. Tū zynūt, vērsinīku pōrjēme baile, ka jys Romas piļsōni beja licis šausteit.
Pōvuls augstōs padūmes prīškā.
30 Nōkūšā dīnā, grybādams zynōt nūteikti, kōpēc jūdi jū apvaiņōja, atraisejis jū vaļā, jys saaicynōja kūpā vērsgoreidznīkus un augstū padūmi, lyka atvest Pōvulu un stōdeit tū jūs vydā.
Pāvila aizstāvības runa
1 “Vīri, brāļi un tēvi, tagad uzklausiet, ko sacīšu sevis aizstāvībai.” 2 Kad ļaudis dzirdēja, ka viņš runā aramiešu valodā, iestājās pilnīgs klusums. Pāvils turpināja: 3 “Es esmu jūds, dzimis Kilikijas Tarsā, bet uzaudzināts šeit, šajā pilsētā , izglītots stingri sentēvu bauslībā pie Gamaliēla kājām, dedzīgs Dievam, kādi jūs šodien visi esat. 4 Pārliecības dēļ es līdz nāvei vajāju šīs ticības vīrus un sievas, tos ķēdēs kaldams un mezdams cietumā. 5 Augstais priesteris un visa vecajo sapulce var liecināt par mani, ka es saņēmu no viņiem vēstules pret brāļiem Damaskā un devos turp, lai saistītu tos, kas tur atradās, un vestu uz Jeruzālemi sodīt.
Pāvils stāsta par notikumu uz Damaskas ceļa
(Apd 9:1–19Apd 26:12–18)6 Kad es biju ceļā un jau tuvojos Damaskai, ap dienas vidu man visapkārt pēkšņi atmirdzēja spilgta gaisma no debesīm. 7 Es nokritu zemē un dzirdēju balsi man sakām: Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā? 8 Bet es atbildēju: kas tu esi, Kungs? Viņš man sacīja: es esmu Jēzus, Nācarietis, ko tu vajā. 9 Mani ceļabiedri gaismu gan redzēja, bet balsi, kas ar mani runāja, nedzirdēja. 10 Es jautāju: Kungs, ko lai es daru? Tad Kungs man sacīja: celies, ej uz Damasku, un tur tev pateiks visu, kas tev jādara. 11 Tad ceļabiedri mani, aiz rokām turēdami, ieveda Damaskā, jo, gaismas apžilbināts, es neko nevarēju redzēt. 12 Tur pie manis ieradās kāds dievbijīgs vīrs, vārdā Hananja, kas bija uzticīgs bauslībai un par ko visi turienes jūdi liecināja labu. 13 Viņš, pienācis man klāt, sacīja: brāli Saul, topi atkal redzīgs! Tajā pašā brīdī es viņu ieraudzīju. 14 Hananja man sacīja: mūsu tēvu Dievs ir tevi izredzējis, lai tu izprastu viņa gribu un ieraudzītu Taisno, un dzirdētu balsi no viņa mutes, 15 jo tu būsi liecinieks visu cilvēku priekšā par to, ko esi redzējis un dzirdējis. 16 Un tagad, ko tu vēl vilcinies? Celies, topi kristīts un nomazgā savus grēkus, piesaukdams viņa vārdu!
Pāvils stāsta par savu uzdevumu sludināt pagāniem
17 Tad es atgriezos Jeruzālemē. Reiz, Dievu lūdzot, es, gara aizrauts, 18 ieraudzīju viņu, un viņš mani uzrunāja: steigšus ej prom no Jeruzālemes, tādēļ ka tava liecība par mani netiks pieņemta. 19 Es sacīju: Kungs, viņi zina, ka es sinagogās gūstīju un situ tos, kas tev uzticīgi. 20 Kad tika izlietas tava liecinieka Stefana asinis, es arī stāvēju klāt un biju vienis prātis ar tiem, kas viņu nogalināja, un sargāju viņu drēbes. 21 Bet Kungs uz mani sacīja: dodies ceļā, jo es gribu tevi sūtīt tālu prom pie pagāniem.”
Pāvils un romiešu tribūns
22 Pūlis līdz šiem vārdiem viņā klausījās, bet tad sāka kliegt: “Nost tādu no zemes, tāds nedrīkst palikt dzīvs!” 23 Pūlis klaigāja, plēsa drēbes un svieda zemi gaisā, 24 tādēļ tribūns pavēlēja Pāvilu ievest karaspēka mītnē, lika pērt ar pletnēm un pratināt, lai uzzinātu, kādēļ pūlis tā kliedz pret viņu. 25 Kad tie viņu sēja ar siksnām, Pāvils jautāja centurionam, kas stāvēja klāt: “Vai jums ir ļauts pērt Romas pilsoni, kas nav notiesāts?” 26 To dzirdējis, centurions gāja pie tribūna un jautāja: “Ko darīsim? Šis cilvēks taču ir romietis.” 27 Tribūns pienāca klāt un viņam jautāja: “Saki man – vai tu esi romietis?” Viņš atbildēja: “Jā.” 28 Tad tribūns teica: “Es pilsonību esmu nopircis par lielu naudu.” Bet Pāvils sacīja: “Es tāds esmu piedzimis.” 29 Tie, kas gribēja viņu pratināt, tūlīt pat no viņa atstājās; arī tribūns bija nobijies, uzzinājis, ka Pāvils, kuru viņš bija sagūstījis, ir romietis.
Pāvils sinedrija priekšā
30 Nākamajā dienā, gribēdams skaidri zināt, par ko jūdi Pāvilu apsūdz, tribūns viņu atraisīja no važām un pavēlēja virspriesteriem un visam sinedrijam sapulcēties. Tad viņš atveda Pāvilu un lika tam nostāties viņu priekšā.
