V.
Ananiass un jō sīva.
1 Ari vīns cylvāks, vōrdā Ananiass, kūpā ar sovu sīvu Safiru pōrdeve sovu īpašumu. 2 Sīvai zynūt, jys sajimtōs naudas daļu aizturēja sev; ūtrū daļu aiznese un nūlyka apostolim pi kōjom. 3 Bet Pīters saceja: Ananias, kai tad ļaunais gors varēja īkārdynōt tovu sirdi, ka tu Svātajam Goram malōtu un sajimtōs par zemes gobolu naudas daļu paturātu sev? 4 Vai tad jei nabyutu palykuse par tova poša īpašumu, jo tu jōs nabyutu pōrdevis? Un ka ari tu pōrdevi, vai tad ar sajimtū naudu navarēji reikōtīs breivi? Kai tu varēji sovā sirdī īlaist šytaidu lītu? Tu tadei na cylvākam, bet Dīvam samalōji! 5 Dzērdādams šytūs vōrdus, Ananiass pakryta un nūmyra. Vysus, kas šytū dzērdēja, pōrjēme lela baile. 6 Pīsacāluši jaunēkli apsedze jū un aiznese uz kopu.
7 Un nūtyka, ka pēc kaidom trejom stuņdem atgōja ari jō sīva. Tō, kas beja nūticis, jei nazynōja. 8 Pīters jai saceja: Soki maņ, vai zemes gobolu jyus par šitik vīn pōrdevet? Jei atbiļdēja: Tai, par šitik. 9 Tad Pīters jai saceja: Kōpēc jyus sasarunōjot kārdynōt Svātū Goru? Raug, tūs kōjas, kas tovu veiru aiznese uz kopu, jau ir pi durovom, lai ari tevi aiznastu. 10 Tei uz reizes pakryta pi jō kōjom un nūmyra. Īgōjuši jaunēkli atroda jū jau nadzeivu. Aiznasuši jī aproka jū suplok jōs veiram. 11 Lelas bailes pōrjēme vysu draudzi un vysus tūs, kas par šytū dzērdēja.
12 Caur apostolu rūkom nūtyka tautas vydā daudz zeim’u un breinumu. Visi vīnprōteigi sasalaseja Salomona siņcēs. 13 Nivīns nu svešinīkim naīsadrūšynōja jim pīsavīnōt, bet ļaudis jūs augsti cīnēja. 14 Ticeigūs ikš Kunga veirīšu un sīvīšu skaits pasalelynōja arvīnu vairōk un vairōk. 15 Pat slymūs nese uz ceļa un lyka jūs uz gultom un krāslim, lai kaut garumejūšō Pītera susātivs krystu uz vīna vai ūtra (un tī palyktu nu sovas slimeibas vasali). 16 Ari nu tim mīstim, kas beja apkōrt ap Jeruzalemu, ļaudis saplyuda, nasdami slymūs un naškeistūs goru mūceitūs, un visi tyka izvasalōti.
Apostolu vojōšona.
17 Tad vērsgoreidznīks un ar jū visi jō un sadduceju sektas pīkritēji, 18 skaudeibas piļni, pacēle pret apostolim rūkas un lyka jūs īslūdzeit kūpejā cītumā. 19 Bet Kunga eņgeļs, nakt attaisejis cītuma vōrtus, izvedis jūs ōrā, saceja: 20 Ejte un, nūstōjuši svētneicā, sludynojit tautai vysu šytōs dzeives mōceibu. 21 Šytū izdzērduši, jī, gaismai austūt, aizgōja uz svētneicu un mōceja.
Atgōjis vērsgoreidznīks ar sovim pīkritējim sasauce augstū padūmi un vysus Izraeļa dālu vacōkūs un aizsyuteja uz cītumu, lai jūs atvastu. 22 Aizgōjuši kolpi (attaiseja cītumu), bet jūs cītumā naatroda. Tad jī grīzēs atpakaļ un paziņōja saceidami: 23 Cītumu mes atrodom aizslāgtu, ari sorgus sovōs vītōs pi durovom; bet atdarejuši, mes īškā naatrodom nikō. 24 Šytū izdzērduši, svētneicas vērsinīks un vērsgoreidznīki navarēja saprast, kai tys varēja nūtikt.
25 Bet kaids īgōjis jim paziņōja: Raug, tī cylvāki, kurus jyus īslūdzejot cītumā, ir svētneicā un mōca ļaudis. 26 Tad vērsinīks ar kolpim aizgōjuši atvede jūs šur, tūmār na ar varu, jo jī beidōs, ka ļaudis nanūmātōtu jūs pošus ar akminim. 27 Atvaduši jī stōdeja tūs augstōs padūmes prīškā. Vērsgoreidznīks jim saceja: 28 Vai tad mes jums styngri nanūlīdzem Tō vōrdā mōceit? Bet raug, jyus ar tū sovu mōceibu pōrpyldot Jeruzalemu un grybat uz mums pagrīzt tō Cylvāka asni.
29 Pīters kūpā ar citim apostolim atbiļdēja: Dīva vairōk vajag klauseit, na ļaužu. 30 Myusu tāvu Dīvs Jezu, kuru jyus krysta kūkā pakōret un nūnōvējōt, pīcēle augšam. 31 Dīvs Jū pi sovas lobōs rūkas paaugstynōja par Vaļdnīku un Pesteitōju, lai Izraeļam dūtu atsagrīzšonu un grāku atlaisšonu. 32 Un kai mes, tai ari Svātais Gors, kuru Dīvs īdeve tim, kas Jō klausa, asam šytūs nūtykumu līcinīki.
Gamalieļa padūms.
33 Šytūs vōrdus dzērdādami, tī ļūti aizadusmōja un nūlēme jūs nūnōvēt. 34 Tad nu augstōs padūmes vyda pīsacēle vīns farizejs, vōrdā Gamalieļs, vysā tautā īvārojams Rokstim mōceitais. Jys pavēlēja tūs veirus uz moza laiceņa izvest ōrā. 35 Tad jys tim saceja: Jyus, Izraeļa veiri, apdūmojit labi, kū jyus ar tim veirim gribit dareit. 36 Tadei pyrms kaida laika pasacēle Teudas, jys sevi īskaiteja par kaut kū sevišku un īgyva sev pīkritēju ap četrom tyukstūšom cylvāku. Bet jū nūsyta, un visi jō pīkritēji tyka izklaidōti un iznycynōti. 37 Pēc tō, saraksteišonas dīnōs, izacēle Judass nu Galilejas un īgyva daudzi pīkritēju, bet ari jys iznyka, un visi jō pīkritēji tyka izklaidōti. 38 Tōpēc es jums dūdu nōkūšu padūmu: Atsastōjit nūst nu šitim ļaudim un laidit jūs vaļā. Un jo tys nūdūms un līta paīt nu ļaudim, — jys izniks pats, 39 bet jo paīt nu Dīva, tad jyus tōs iznycynōt naspēsit, cytaiž jyus byusit uzskateiti par Dīva pretinīkim. Un jī tam pīkryta. 40 Tad jī pasauce apostolus, lyka jūs nūšausteit un, aizlīguši tim Jezus vōrdā runōt, palaide vaļā. 41 Bet jī nu augstōs padūmes aizgōja prūjom piļni prīcas, jo jī beja atrosti par cīneigim (Jezus) Vōrda dēļ cīst pazamōšonu. 42 Un jī napōrstōja dīn dīnā mōceit kai svētneicā, tai ari mōjōs un sludynōt Jezu Kristu.
Hananja un Safīra
1 Bet kāds vīrs, vārdā Hananja, un viņa sieva Safīra bija pārdevuši savu mantu; 2 ar sievas ziņu Hananja piesavinājās daļu no pārdotā vērtības sev, bet pārējo atnesa un nolika pie apustuļu kājām. 3 Tad Pēteris sacīja: “Hananja, kādēļ sātans ir piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un piesavinājies daļu no zemes gabala vērtības? 4 Vai gan tas nebija tavs, pirms tu to pārdevi, un, kad tu to pārdevi, vai nauda nepalika tavā ziņā? Kā gan tu ieņēmi sirdī tādu nelietību? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.” 5 Šos vārdus dzirdējis, Hananja nokrita un izlaida garu. Visus, kas to dzirdēja, pārņēma lielas bailes. 6 Tad pienāca jaunekļi, ietina viņu un, iznesuši ārā, apglabāja. 7 Trīs stundas vēlāk ienāca arī viņa sieva, nezinādama, kas noticis. 8 Pēteris viņai jautāja: “Saki man, vai par tik vien jūs pārdevāt zemes gabalu?” Viņa atbildēja: “Jā, par tik.” 9 Bet Pēteris sacīja viņai: “Kā jūs tā abi vienojāties izaicināt Kunga Garu? Redzi, pie durvīm jau ir to soļi, kas apglabāja tavu vīru, un viņi iznesīs arī tevi.” 10 Tūdaļ viņa nokrita pie tā kājām un izlaida garu. Jaunekļi ienākuši atrada viņu mirušu. Tie iznesa viņu ārā un apglabāja blakus viņas vīram. 11 Un lielas bailes nāca pār visu draudzi un ikvienu, kas to dzirdēja.
Zīmes un brīnumi
12 Caur apustuļu rokām tautā notika zīmes un daudz brīnumu. Viņi visi vienprātībā bija kopā Sālamana kolonādē. 13 Neviens cits neuzdrīkstējās viņiem piebiedroties, bet tauta viņus slavēja. 14 Aizvien vairāk to, kas ticēja, piepulcējās Kunga draudzei – daudz vīru un sievu. 15 Pat slimos iznesa uz ielām un lika uz gultām un nestuvēm, lai, Pēterim garām ejot, kaut tikai viņa ēna skartu kādu no tiem. 16 Sanāca arī daudzi no Jeruzālemes apkārtnes ciemiem, nesdami slimus un nešķīstu garu apsēstus, un tie visi tika dziedināti.
Apustuļu vajāšanas
17 Tad augsto priesteri un visus, kas bija ar viņu saduķeju kopībā, pārņēma skaudība. 18 Viņi lika apcietināt apustuļus un iemest viņus pilsētas cietumā. 19 Bet naktī Kunga eņģelis atvēra cietuma durvis un, viņus ārā izvedis, sacīja: 20 “Ejiet, nostājieties templī un vēstiet tautai visus šīs dzīvības vārdus.” 21 To dzirdējuši, viņi rīta agrumā aizgāja uz templi un mācīja. Kad ieradās augstais priesteris ar saviem pavadoņiem, viņš sasauca sinedriju un visus Israēla vecajos un aizsūtīja uz cietumu atvest apcietinātos. 22 Bet sargi, ieradušies cietumā, viņus tur neatrada un atgriezušies ziņoja: 23 “Mēs atradām cietumu pilnīgi droši aizslēgtu un cietumsargus stāvam pie durvīm; tās atvēruši, iekšā nevienu neatradām.” 24 Kad tempļa sardzes priekšnieks un virspriesteri šos vārdus dzirdēja, viņi bija nesaprašanā, kas tad ir noticis. 25 Tad kāds atnācējs viņiem pavēstīja: “Tie vīri, kurus jūs ielikāt cietumā, redzi, stāv templī un māca tautu.” 26 Tempļa sardzes priekšnieks ar sargiem aizgāja, lai viņus atvestu, bet ne ar varu, jo baidījās no tautas, ka tos nenomētā akmeņiem. 27 Atveduši tie nostādīja viņus sinedrija priekšā, un augstais priesteris viņus pratināja: 28 “Vai tad mēs jums stingri nepavēlējām nemācīt šajā vārdā? Bet jūs, redzi, esat piepildījuši Jeruzālemi ar savu mācību, un jūs gribat, lai šī Cilvēka asinis nāk pār mums.” 29 Atbildot Pēteris un apustuļi sacīja: “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem. 30 Mūsu tēvu Dievs uzmodināja Jēzu, ko jūs nonāvējāt, pakārdami pie krusta koka. 31 Dievs ar savu labo roku viņu ir paaugstinājis par Valdnieku un Glābēju, lai Israēlam dotu atgriešanos un grēku piedošanu. 32 To apliecinām mēs un arī Svētais Gars, ko Dievs ir devis tiem, kas viņu paklausa.” 33 Dzirdētais tos satracināja, un tie gribēja viņus nogalināt. 34 Tad sinedrijā piecēlās kāds farizejs, vārdā Gamaliēls, visā tautā cienīts bauslības mācītājs, un pavēlēja izvest šos cilvēkus uz brīdi ārā. 35 Viņš teica: “Israēlieši, apdomājiet labi, pirms jūs ko darāt ar šiem cilvēkiem. 36 Jo vēl pirms kāda laika sacēlās Teuds, uzdodamies par nezin ko. Viņam pieslējās ap četri simti vīru; bet, kad viņu nogalināja, visi, kas viņam ticēja, izklīda, un iznākumā nekā nebija. 37 Pēc šī sadumpojās galilejietis Jūda tautas skaitīšanas dienās un sacēla tautu sev līdzi; arī tas gāja bojā, un visi viņa piekritēji tika izklīdināti. 38 Un tagad, es jums saku, atstājieties no šiem cilvēkiem un atlaidiet viņus. Ja šis viņu nolūks vai darbs nāk no cilvēkiem, tas izjuks. 39 Bet, ja tas ir no Dieva, jūs nespēsiet viņus apturēt. Ka tik jūs nekļūstat par Dieva apkarotājiem.” Un tie viņu paklausīja. 40 Viņi pasauca apustuļus, tos šaustīja un, piekodinājuši Jēzus vārdā vairs nerunāt, atlaida. 41 Viņi aizgāja no sinedrija priecīgi, jo bija atzīti par cienīgiem ciest negodu viņa vārda dēļ. 42 Dienu no dienas viņi nemitīgi mācīja un sludināja Kristu Jēzu gan templī, gan mājās.
