XVII.
1 Amfipolei un Apolonijai paejūt garum, jī aizgōja uz Tessalonikim, kur jūdim beja synagoga. 2 Pēc sova paroduma Pōvuls gōja svētneicā un trejūs sabatūs pēc kōrtas jim runōja nu Rokstim, 3 paskaidrōdams un pīrōdeidams, ka Kristum vajadzēja cīst un nu myrūnim augšamceļtīs, un ka tys Jezus, kuru es jums sludynōju, ir Kristus. 4 Daži nu jim palyka ticeigi un Pōvulam ar Silasu pīsavīnōja; ari lels ellenu daudzums un na mōz īvārojamu sīvīšu.
5 Bet jūdi, skaudeibas pōrjimti, pīlaseja sev nu pyuļa dažus ļaunus cylvākus un burzmē sacēle mīstā namīru. Tad jī drōzēs uz Jazona mōju un meklēja jūs tur, lai jūs nūdūtu pyuļam. 6 Bet, jūs naatrosdami, uz mīsta pōrvaļdi aizrōve Jazonu kūpā ar dažim brōlim, klīgdami: Tūs, kuri, namīru sādami pasaulī, atgōja šur, 7 Jazons ir vīsmīleigi pījēmis pi sevis. Jī tadei visi dora tū, kas ir pret keizara lykumu; jī tadei sludynoj cytu kēneņu — Jezus. 8 Tai jī uztrauce ļaudis un mīsta pōrvaļdi, kuri tū dzērdēja. 9 Bet tī, sajāmuši nu Jazona un citim pīteikūšu golvōjumu, palaide jūs vaļā. 10 Un brōli tyuleņ tamā pošā naktī Pōvulu un Sylasu izvadeja uz Bereju.
11 Aizgōjuši uz turīni, jī īgōja jūdu synagogā. Šitī beja gūdprōteigōki kai tessalonicīši. Jī labprōteigi pījēme mōceibu un ikdīnas pēteja Rokstus, vai tys tai ir. 12 Daudzejī nu jim, kai ari daudzejī nu ellenīšu gūdōtom sīvītem un veirīšim īticēja.
13 Bet kai tik Tessalonikas jūdi izzynōja, ka Pōvuls Dīva vōrdu sludynoj ari Berejā, jī devēs uz turīni un kārdynōja un cyldynōja ļaudis. 14 Tad brōli tyuleņ izvadeja Pōvulu leidz jyurai. Bet Silass un Timotejs palyka tur pat. 15 Bet Pōvula pavodūni aizgōja leidz Atenom un, sajāmuši nu jō Silasam un Timotejam pīsacejumu, lai tī kai na ōtrōk ītu pi jō, atgōja atpakaļ.
16 Jūs gaideidams Atenōs, Pōvuls beja gorā ļūti satrīkts, jo redzēja, ka mīsts ir pōrpiļdeits ar dīvaklu tālim. 17 Jys tad runōja synagogōs jūdim un dīvbejeigajim un uz tērga laukuma ikdīnas tim, kas vīn tur īsaroda. 18 Bet daži nu stoiku un epikureīšu filozofim uzastōja jam pretim. Jī saceja: Kū tad šytys pļōpa grib mōceit? Ūtrī otkon: Jys, kai līkās, ir jaunu dīveibu sludynōtōjs. Jys tadei sludynōja jim Jezus un augšamceļšonūs. . 19 Tad jī pajēme un nūvede jū uz Areopagu saceidami: Vai mes dreikstam zynōt, kas tei ir par jaunu mōceibu, kuru sludynoj? 20 Tu tadei lic mums dzērdēt naparostas lītas. Tōpēc mes gribim zynōt, kas tys ir. 21 Visi atenīši un svešinīki, kas tur dzeivōja, ni pi kō cyta tik labprōt nasakavēja, kai pi jaunumu stōsteišonas un klauseišonōs.
22 Pōvuls tad, nūstōjis Areopaga vydā, saceja: Atenas veiri, es radzu, ka jyus asat pōrōk dīvbejeigi. 23 Apstōjūt un apskotūt vysus jyusu svātumus, es atrodu oltoru, uz kura stōv raksteits: Napazeitam Dīvam. Kū jyus napazeistūt gūdynojat, Tū es jums tagad sludynoju. 24 Dīvs, kas radeja pasauli, un vysu, kas jamā ir, kai dabasu un zemes kungs nadzeivoj ar cylvāku rūkom caltajōs svētneicōs; 25 cylvāka rūkom Jys nav apkolpojams, kai kaids tryukumcītējs, jo Jys pats dūd visim i dzeiveibu, i elpu, i vysu. 26 Un Jys padareja, ka nu vīna caltūs vysas cylvāku ciļtis un apdzeivōtu vysu zemes vērsu. Un Jys nūrōdeja tim nūteiktus laika spreižus un jūs dzeives vītas rūbežus, 27 lai jī maklātu Dīva un mēginōtu Jū sajēgt un atrast, jo Jys tadei ikvīnam nu mums ir tyvu. 28 Mes tadei Jamā dzeivojam, kustamēs un asam. Tū ari vīns nu jyusu dzejnīkim izteice: Mes asam nu Jō ciļts. 29 Nu Dīva ciļts tad byudami, mes nadreikstam dūmōt, ka dīveiba ir leidzeiga zaltam, sudobram vai akmiņam, mōkslas tālam vai ari cylvāku īdūmai. 30 Dīvs gon uz tim naapzineibas laikim leidz šam pacīteigi skatejōs, bet tagad ļaudim sludynoj, ka visi un vysur par grākim vaidātu, 31 jo tei dīna, kurā pēc taisneibas tīsōs pasauli, jau ir nūlykta. Šytam Jys izredzēja veiru, kuru vysu prīškā apstyprynōja, pīceļūt tū nu myrūnim.
32 Dzērdādami par ceļšonūs nu myrūnim, daži gon izzūbōja, bet daži saceja: Mes vēļ nōkūšā reizē tevis par šytū klauseisimēs. 33 Tad Pōvuls nu jūs vyda aizgōja prūjom. 34 Daži tūmār jam pīsavīnōja un īticēja. Storp jim beja Dionizijs Areopagīts, sīvīte, vōrdā Damaris, un vēļ daži citi.
Nemieri Tesalonīkē
1 Izgājuši cauri Amfipolei un Apollonijai, viņi nonāca Tesalonīkē, tur bija jūdu sinagoga. 2 Pāvils, kā parasti, iegāja pie viņiem sinagogā un trīs sabatus pēc kārtas pārrunāja ar viņiem vietas no Rakstiem, 3 atklādams un pierādīdams, ka Kristum tiešām bija jācieš un jāuzceļas no mirušajiem un ka šis ir Kristus – Jēzus, ko es jums sludinu. 4 Daži tika pārliecināti, un tie pievienojās Pāvilam un Sīlam, arī liels pulks dievbijīgu grieķu un ne mazums dižciltīgu sieviešu. 5 Bet jūdi, iedegušies dusmās, savāca tirgus laukumā nelietīgus vīrus. Viņi radīja pilsētā drūzmu un nemieru. Apstājuši Jasona māju, tie gribēja izvilkt viņus tautas priekšā. 6 Viņus neatraduši, tie aizvilka Jasonu un dažus brāļus pie pilsētas varasvīriem, kliegdami: “Tie, kas sadumpojuši pasauli, nu ir ieradušies arī šeit! 7 Jasons viņus ir uzņēmis. Un viņi pretēji cēzara likumiem sludina, ka ir vēl cits Ķēniņš – kāds Jēzus.” 8 Tie musināja ļaužu pūli un pilsētas varasvīrus, kas tos klausījās. 9 Saņēmuši no Jasona un pārējiem drošības naudu, pilsētas varasvīri viņus atlaida.
Apustuļi Berojā
10 Vēl naktī brāļi aizsūtīja Pāvilu un Sīlu uz Beroju. Tur ieradušies, viņi iegāja jūdu sinagogā. 11 Šie bija labvēlīgāki nekā Tesalonīkes jūdi. Viņi vārdu uzņēma ar lielu labprātību, ik dienas pētīdami Rakstos, vai tiešām tā ir. 12 Daudzi no viņiem kļuva ticīgi – gan dižciltīgas grieķu sievietes, gan ne mazums vīru. 13 Kad Tesalonīkes jūdi uzzināja, ka Pāvils sludina Dieva vārdu arī Berojā, viņi devās turp, satraukdami un musinādami ļaužu pūli. 14 Tad brāļi nekavējoties sūtīja Pāvilu prom, lai viņš dodas līdz jūrai, bet Sīla un Timotejs palika turpat. 15 Pavadoņi aizveda Pāvilu uz Atēnām un atgriezās, saņēmuši pavēli Sīlam un Timotejam pēc iespējas ātrāk doties pie viņa.
Pāvils Atēnās
16 Pāvils gaidīja viņu ierašanos Atēnās. Un, redzot, ka pilsēta ir pilna elku tēliem, viņu pārņēma dziļš sašutums. 17 Viņš sarunājās sinagogā ar jūdiem un dievbijīgajiem grieķiem un tirgus laukumā runāja ar ļaudīm, ko ik dienas tur sastapa. 18 Daži epikūriešu un stoiķu filozofi ar viņu strīdējās, bet daži teica: “Ko šis niekkalbis grib sacīt?” – vēl citi runāja: “Šķiet, viņš sludina svešas dievības,” – jo Pāvils pauda prieka vēsti par Jēzus augšāmcelšanos. 19 Tādēļ tie viņu aizveda uz areopagu un jautāja: “Vai mēs drīkstam zināt, kas ir šī jaunā mācība, ko tu sludini? 20 Tu liec klausīties mums svešas lietas. Tādēļ gribam zināt, kas tās ir.” 21 Visi atēnieši un tur apmetušies svešinieki vislabprātāk laiku vadīja, stāstot vai klausoties jaunumus. 22 Bet Pāvils, nostājies areopaga vidū, sacīja: “Atēnieši, es redzu, ka, pēc visa spriežot, jūs esat visnotaļ dievbijīgi. 23 Apstaigādams un aplūkodams jūsu svētvietas, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamajam Dievam. Tad, redzi, – ko jūs nepazīdami pielūdzat, to es jums sludinu. 24 Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tajā, viņš, debesu un zemes Kungs, nemājo cilvēku celtos tempļos, 25 un viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā viņam kā trūktu, viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu. 26 No viena cilvēka viņš radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, 27 lai tie meklētu Dievu un kaut taustoties censtos viņu atrast, lai gan viņš nav tālu nevienam no mums. 28 Jo viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam, kā jau daži jūsu dzejnieki ir sacījuši: mēs arī esam viņa dzimums. 29 Mums, kas esam Dieva dzimums, nav jāuzskata, ka dievišķais ir līdzīgs zelta vai sudraba, vai akmens veidojumam, ko cilvēks ar savu izdomu un prasmi darinājis. 30 Dievs, neņemdams vērā pagājušos nezināšanas laikus, tagad visur aicina visus cilvēkus atgriezties no grēkiem. 31 Dievs ir nolicis dienu, kurā viņš taisnīgumā tiesās pasauli caur vīru, ko viņš izredzējis, un visiem ir devis ticības pierādījumu, uzmodinādams viņu no mirušajiem.” 32 Dzirdēdami pieminam mirušo augšāmcelšanos, vieni ņirgājās, bet citi sacīja: “Par to mēs tevi gribam dzirdēt vēl citreiz.” 33 Tā Pāvils aizgāja no viņu vidus. 34 Bet daži vīri viņam pievienojās un sāka ticēt; starp tiem Dionīsijs, areopagits , un kāda sieviete, vārdā Damarida, un vēl daži citi līdz ar viņiem.
