VII.
1 Vērsgoreidznīks vaicōja: Vai tys tai ir?
2 Jys atbiļdēja: Veiri, brōli un tāvi, klausitēs! Dīvs pasarōdeja myusu tāvam Abraamam Mezopotamijā, koleidz vēļ tys nabeja dzeivōjis Charanā 3 un jam saceja: Atstōj sovu molu un sovus radinīkus, un ej uz tū zemi, kuru Es tev parōdeišu. 4 Tad jys atstōja chaldīšu zemi un apsamete Charanā. Nu turīnes (Dīvs) jam lyka pēc tāva nōves pōrīt uz tū zemi, kur jyus tagad dzeivojat. 5 Bet Jys naīdeve tur jam īpašumu ni pāda lelumā. Jys tikai apsūleja jam un jō pēcnōcējim īpašumā dūt vēļōk, lai gon tam nabeja vēļ ni vīna dāla. 6 Tai tad Dīvs (jam) saceja, ka jō pēcnōcēji dzeivōs svešā zemē, kai svešinīki. Četri simti godu jūs kalpynōs un cīši apspīss. 7 Bet tū tautu, kurai jyus kolpōsīt, Es pats tīsōšu, — Dīvs saceja — pēc tam jī aizīs un tamā vītā maņ kolpōs. 8 Jys nūslēdze ar jim apgraizeišonas dereibu. Un, kad pīdzyma Izaaks, jys ostoitā dīnā tū apgraizeja; Izaaks — Jākubu un Jākubs — divpadsmit ciļtstāvus.
9 Ciļtstāvi Jezupam skaude un pōrdeve jū uz Egipti. Bet ar jū beja Dīvs. 10 Jys izglōbe tū nu visim tō spaidim un īdeve jam žēlesteibu un gudreibu Faraona, Egiptes kēneņa, prīškā. Tys jū īcēle par pōrvaļdnīku Egiptē un vysā sovā mōjā. 11 Vysā Egiptē un Chanaanā īsastōja lels bods. Tryukums beja lels, un myusu tāvim nabeja bareibas. 12 Jākubs, izdzērdis, ka Egiptē asūt labeiba, tur aizsyuteja myusu tāvus; šitei beja pyrmō reize. 13 Ūtrajā reizē Jezups ļōve brōlim sevi pazeit, un tai Faraonam kliva zynoma Jezupa ciļts. 14 Tad Jezups, aizsyutejis, lyka atīt sovam tāvam Jākubam un vysai saimei: septeņdesmit pīcom personom. 15 Tai tad Jākubs aizceļōja uz Egipti un tur nūmyra pats, kai ari myusu tāvi. 16 Jūs atvede uz Sychemu un nūlyka tamā kopā, kuru Abraams Sychemā nu Hemora dālim par zynomu naudas sumu beja nūpērcis.
17 Un, kad atgōja apsūleitais laiks, kuru Dīvs Abraamam beja sūlejis, tauta Egiptē pasavairōja un pīauga skaitā. 18 Bet, kad Egiptes vaļdeišonu pajēme cyts kēneņš, kurs par Jezupu nikō nazynōja, 19 tad myusu ciļti pīvyla un myusu tāvus pīspīde, ka izmastu sovus bārnus, ka tī napalyktu dzeivi. 20 Tamā laikā pīdzyma Moizešs. Jys beja Dīvam pateikams. Trejs mēneši jū audzēja tāva sātā, 21 un ka izmete, jū par jēme pi sevis Faraona meita un izaudzēja jū sev padālu. 22 Moizešu īmōceja vysom egiptīšu gudreibom, un jys beja varons sovūs vōrdūs un dorbūs. 23 Četrudesmit godu vacumā jam īgōja prōtā apraudzeit sovus brōļus — Izraeļa bārnus. 24 Te jys īraudzeja, kai vīnam dareja pōresteibu. Jys tū, kas pōresteibu cīte, aizstōvēja nūnōvādams egiptīti. 25 Jys dūmōja, ka jō brōli nūmaneis, ka Dīvs caur jō rūkom dūs jim breiveibu, bet jī tō nasaprota. 26 Nōkūšā dīnā, kad jī cyts ar cytu streidējōs, jys, pīgōjis klōtu, tūs pamūdynōja uz mīru, saceidams: Veiri, jyus tadei asat brōli. 27 Kōpēc jyus vīns ūtram dorot pōri? Bet tys, kas sovam tyvōkajam pōri dareja, atgryude jū nūst, saceidams: Kas tad tevi ir pastatejis mums par vaļdnīku un tīsnesi? 28 Vai tad ari mani gribi nūnōvēt, kai vakar egiptīti nūnōvēji? 29 Šytō vōrda dēļ Moizešs aizbāga prūjom un dzeivōja Madijanu zemē kai svešinīks. Tur jam pīdzyma divi dāli.
30 Pēc četrudesmit godim jam pasarōdeja Sinai kolna tuksnesī dagūša ēršku kryuma līsmā eņgeļs. 31 Bet Moizešs tū parōdeibu īraudzejis, breinōjōs. Kad jys pīgōja tyvōk tō apskatetitu, uz jū atskanēja Kunga bolss. 32 Es asmu tovu tāvu Dīvs, Abraama, Izaaka un Jākuba Dīvs. Moizešs treisēja un naīsadrūšynōja uz Jō vērtīs. 33 Bet Kungs jam saceja: Auņ zemē sovu kōju apavi, jo tei vīta, uz kuras tu stōvi, ir svāta zeme. 34 Es īraudzeju Egiptē munas tautas apmīgšonu un izdzērdu jōs vaimaņas. Un Es nūkōpu, lai jū atbreivōtu. Tai tad ej, Es tevi grybu syuteit uz Egipti.
35 Tū pošu Moizešu, kuru jī atraideja, saceidami: Kas tad tevi ir īcēlis mums par vaļdnīku un tīsnesi, Dīvs, kas jam ēršku kryumā pasarōdeja, eņgeļa vadeibā syuta kai vodūni un atbreivōtōju. 36 Jys tūs izvede un dareja breinumus un zeimes, kai Egiptes zemē, tai ari Sorkonajā jyurā un tuksnesī četrudesmit godu. 37 Šytys ir tys Moizešs, kurs Izraeļa bārnim saceja: Nu jyusu brōlim izmūdynōs Dīvs pravīti, kai mani, (jō klausit). 38 Šytys ir tys, kurs, draudzei tuksnesī asūt, uz Sinai kolna sarunōja ar eņgeli un beja ar myusu tāvim, kurs sajēme dzeiveibas vōrdus, lai mums jūs nūdūtu. 39 Bet myusu tāvi jō klauseit nagribēja un, jū atmatūt, ar sovu sirdi grīzēs atpakaļ uz Egipti. 40 Jī Aaronam saceja: Pataisi mums dīvaklus, kas ītu mums pa prīšku, jo mes nazynom, kas nūtyka ar Moizešu, kurs myusus nu Egiptes izvede. 41 Tai tad jī tamōs dīnōs pataiseja teļu, dīvaklam salyka upuri un prīcōjōs par sovu rūku dorbim. 42 Bet Dīvs atsagrīze nu jim nūst un nūdeve jūs kolpōt padebešu spākim, kai stōv raksteits pravīša grōmotā:
Vai tad jyus Maņ upurējot kaunamūs un dadzynojamūs upurus
tuksnesī četrudesmit godu laikā, Izraeļa noms?
43 Jyus nosōjot sev leidza Molocha nūmetni
un zvaigžņu biļdi jyusu dīva Rempam,
un gleznas, kuras jyus pagatavōjot, lai jōs pīlyugtu.
Es jyusus aizdzeišu prūjom, pōri par Babilonu.
44 Myusu tāvim tuksnesī beja ari dereibas skreine, kai aizrōdeja Tys, kas Moizešam beja licis jū pagatavōt pēc izskota tōs, kuru beja redzējis. 45 Myusu tāvi jū pajēme un nese leidza ar sevi, kad jī Jezus vadeibā ījēme pogōnu zemi, kurus Dīvs myusu tāvu prīškā padzyna. Tai tys beja leidz Davida dīnom. 46 Tys atroda pi Dīva žēlesteibu un lyudze Jākuba Dīvam uzceļt mitekli. 47 Bet svētneicu Jam uzcēle tikai Salomons. 48 Vysaugstōkais tūmār nadzeivoj nūmetnēs, kas ar cylvāku rūkom ir pagatavōtas. Pravīts tadei soka:
49 Muns gūda krāsls ir dabasūs
un zeme — munu kōju pamēslis.
Kaidu tad mōju jyus lai Maņ ceļat? — Soka Kungs.
50 Un kaidai jōbyun munai atpyutas vītai?
51 Vai tad šytō vysa navā radejuse muna rūka?
Jyus, styurgaļvi, naapgraizeitom sirdim un ausim!
Vysod Svātajam Goram pretojatēs: kai jyusu tāvi, tai ari jyus. 52 Kur tad beja kaids pravīts, kurō jyusu tāvi nabyutu vojōjuši? Jī tūs, kas par Taisneigō atnōkšonu pravītōja, nūnōvēja. 53 Un jyus tū vairōk palykot par Jō nūdevējim un slapkovom; jyus, kas pēc eņgeļu nūrōdejuma sajēmet lykumu, jō napyldot.
54 Šytū dzēržūt, jim īsadyure sirdī, un jī grīze uz jō zūbus. 55 Bet jys, pylns Svātō Gora, pacēle uz dabasim acis un īraudzeja Dīva gūdu un Jezu pa lobajai Dīva rūkai stōvam 56 un īsasauce: Raug, Es radzu atvārtus dabasus un Cylvāka Dālu pa lobajai Dīva rūkai. 57 Tad jī sacēle lelu trūksni un aizlyka sev ausis. Un visi kai vīns kryta jam vērsum, 58 izgryude ōrā nu mīsta un nūmātoja ar akminim. Līcinīki sovas drēbes nūlyka pi vīna jaunēkļa, vōrdā Sauls, kōjom. 59 Tai jī ar akminim nūmātōja Stepōnu, kurs lyudzēs un saceja: Kungs Jezu, pījem munu goru. 60 Tad jys pakryta ceļūs un lelā bolsā sauce: Kungs, naīskaiti jim šytō grākā. Šytū pasacejis jys aizmyga. Sauls jō nūnōvēšonai pīkryta.
Stefana runa
1 Tad augstais priesteris vaicāja: “Vai tas tā ir?” 2 Un viņš atbildēja: “Brāļi un tēvi, klausieties! Godības Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš, pirms apmetās uz dzīvi Hārānā, vēl bija Mezopotāmijā, 3 un sacīja viņam: izej no savas zemes un pamet savus tuviniekus, un dodies uz zemi, kuru es tev rādīšu. – 4 Tad viņš izgāja no kaldiešu zemes un apmetās Hārānā, bet, kad nomira viņa tēvs, Dievs no turienes pārcēla viņu uz dzīvi šajā zemē, kur jūs dzīvojat tagad. 5 Dievs nedeva tam mantojumā ne pēdas šīs zemes, bet apsolīja to dot īpašumā viņam un viņa pēcnācējiem, lai gan bērnu viņam nebija. 6 Dievs sacīja tā: tavi pēcnācēji dzīvos svešā zemē, viņus paverdzinās un vārdzinās četri simti gadu. 7 Un tautu, kurai viņi vergos, es tiesāšu, sacīja Dievs; un pēc tam viņi no turienes izies un kalpos man šajā vietā. – 8 Dievs deva viņam apgraizīšanas derību, un viņš dzemdināja Īzaku un apgraizīja viņu astotajā dienā, un Īzaks dzemdināja Jēkabu un Jēkabs – divpadsmit patriarhus. 9 Un patriarhi greizsirdībā pret Jāzepu pārdeva viņu uz Ēģipti. Bet Dievs bija ar viņu 10 un izglāba viņu no visām grūtībām, un deva viņam žēlastību un gudrību faraona, Ēģiptes valdnieka, priekšā. Tas iecēla viņu par pārvaldnieku pār Ēģipti un visu savu namu. 11 Tad pār visu Ēģipti un Kanaānu nāca bads un liels posts, un mūsu tēvi nevarēja atrast pārtiku. 12 Bet Jēkabs, izdzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, aizsūtīja turp mūsu tēvus pirmoreiz. 13 Bet otrajā reizē Jāzeps atklāja sevi saviem brāļiem, un faraonam kļuva zināma Jāzepa cilts. 14 Nosūtījis tos atpakaļ, Jāzeps aicināja Jēkabu un visu radu saimi, skaitā septiņdesmit piecas dvēseles. 15 Tad Jēkabs aizgāja uz Ēģipti un nomira, viņš un mūsu tēvi, 16 un viņus pārveda uz Šehemu un guldīja kapenē, ko Ābrahāms par sudrabu bija nopircis no Hamora dēliem Šehemā. 17 Tuvojās laiks, kad Dievam vajadzēja piepildīt Ābrahāmam doto solījumu, un tauta auga un vairojās Ēģiptē, 18 taču Ēģiptē cēlās cits ķēniņš, kas Jāzepu nepazina. 19 Viņš izgudroja viltību pret mūsu tautu, lai darītu ļaunu mūsu tēviem, un spieda viņus izlikt savus jaundzimušos, ka tie nevarētu izdzīvot. 20 Tajā laikā piedzima Mozus, un viņš bija tīkams Dievam. Trīs mēnešus viņu zīdīja tēva mājās. 21 Kad viņš tika izlikts, viņu pieņēma faraona meita un uzaudzināja sev par dēlu. 22 Un Mozu uzaudzināja visā ēģiptiešu gudrībā, un viņš bija varens savos vārdos un darbos. 23 Kad Mozum bija četrdesmit gadu, viņam sirdī radās doma apraudzīt savus brāļus, Israēla dēlus. 24 Un, redzēdams vienu, kam dara netaisnību, viņš to aizstāvēja un atriebās par pārestību, nosizdams ēģiptieti. 25 Viņš domāja, ka viņa brāļi sapratīs, ka Dievs caur viņa roku tos izglābs, bet viņi nesaprata. 26 Un nākamajā dienā viņš parādījās, kad divi no tiem kāvās, un mēģināja tos samierināt, uzrunādams: vīri, jūs taču esat brāļi. Kādēļ jūs viens otram darāt ļaunu? 27 Bet tas, kurš bija darījis pāri savam tuvākajam, atgrūda viņu un sacīja: kas tevi ir iecēlis mums par valdnieku un tiesnesi? 28 Vai arī mani gribi nosist tāpat kā to ēģiptieti vakar? 29 Kad Mozus to dzirdēja, viņš aizbēga un kā svešinieks dzīvoja Midjānas zemē, un tur dzemdināja divus dēlus. 30 Pēc četrdesmit gadiem Sīnaja kalna tuksnesī viņam parādījās eņģelis degoša ērkšķu krūma liesmā. 31 To ieraudzījis, Mozus izbrīnījās par šo parādību, bet, kad viņš tuvojās, lai to tuvāk aplūkotu, atskanēja Kunga balss: 32 es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs. – Drebēdams bailēs, Mozus neuzdrošinājās to uzlūkot. 33 Bet Kungs viņam sacīja: noauj sandales no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme. 34 Es esmu redzējis savas tautas ciešanas Ēģiptē un esmu dzirdējis viņu vaidus, un esmu atnācis, lai viņus atbrīvotu. Un nu ej, es sūtu tevi uz Ēģipti. – 35 Šo Mozu tie noliedza, sacīdami: kas tevi ir iecēlis par valdnieku un tiesnesi? Bet Dievs ar tā eņģeļa roku, kas Mozum bija parādījies ērkšķu krūmā, ir sūtījis viņu par valdnieku un atbrīvotāju. 36 Viņš tos izveda no Ēģiptes un rādīja brīnumus un zīmes Ēģiptes zemē un Sarkanajā jūrā, un tuksnesī četrdesmit gadus. 37 Šis ir tas Mozus, kas Israēla dēliem sacīja: Dievs iecels jums Pravieti, tādu kā es, no jūsu brāļu vidus – tam paklausiet! 38 Šis ir tas Mozus, kas bija tuksnesī draudzes vidū. Viņš bija kopā ar mūsu tēviem un ar eņģeli, kas runāja ar viņu Sīnaja kalnā, un viņš saņēma dzīvu vēsti, lai to tālāk nodotu mums. 39 Viņam mūsu tēvi negribēja paklausīt, tie atgrūda viņu un savās sirdīs atgriezās Ēģiptē, 40 sacīdami Āronam: taisi mums dievus, kas mums ietu pa priekšu, jo par šo Mozu, kas mūs ir izvedis no Ēģiptes zemes, mēs nezinām, kas ar viņu ir noticis. – 41 Tajās dienās viņi darināja teļu un pienesa upurus šim elku tēlam, un priecājās par savu roku darbu. 42 Un Dievs novērsās no viņiem un nodeva tos kalpot debesu pulkiem, kā ir rakstīts praviešu grāmatā:
Israēla nams, vai tad jūs man četrdesmit gadus tuksnesī
pienesāt kaujamus un citus upurus?
43 Jūs esat pieņēmuši Moleha telti
un sava dieva Raifana zvaigzni,
elku tēlus, ko jūs esat darinājuši, lai tos pielūgtu,
un tādēļ es jūs izraidīšu viņpus Bābeles. –
44 Mūsu tēviem tuksnesī bija liecības telts, kas darināta, kā Dievs Mozum bija pavēlējis, pēc parauga, ko viņš bija redzējis. 45 Mūsu tēvi kopā ar Jozuu mantoja to un veda sev līdzi uz to tautu zemēm, kuras Dievs bija padzinis, mūsu tēviem tur ieejot, līdz Dāvida dienām; 46 tur viņš atrada žēlastību Dieva acīs un lūdza dot pastāvīgu vietu Jēkaba Dieva namam. 47 Tad Sālamans uzcēla viņam namu. 48 Bet Visuaugstais nemīt rokām darinātos namos. Kā saka pravietis:
49 debesis man tronis,
bet zeme mans kājsols;
kādu namu jūs celsiet man, saka Kungs,
vai kur man ir atdusas vieta?
50 Vai mana roka to visu nav darinājusi? –
51 Jūs, stūrgalvīgie, ar pagānu sirdīm un ausīm, jūs vienmēr esat pretojušies Svētajam Garam, kā jūsu tēvi, tā arī jūs. 52 Vai ir kāds pravietis, ko jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nokāva tos, kas jau izsenis vēstīja par Taisnā nākšanu, bet viņa nodevēji un slepkavas esat jūs. 53 Jūs, kas eņģeļu atnesto likumu esat saņēmuši un neesat turējuši.”
Stefanu nomētā akmeņiem
54 Viņi to dzirdēja, un tas tā dzēla sirdī, ka tie grieza zobus uz viņu. 55 Bet viņš, Svētā Gara pilns, pacēla acis uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas, 56 un viņš sacīja: “Redzi, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.” 57 Bet viņi, ausis aizspieduši un skaļi kliegdami, visi reizē metās viņam virsū. 58 Un, izdzinuši ārpus pilsētas, tie viņu nomētāja akmeņiem. Liecinieki atstāja savas drēbes pie kājām kādam jauneklim, vārdā Sauls. 59 Viņi Stefanu nomētāja akmeņiem, bet viņš, Dievu piesaukdams, lūdza: “Kungs Jēzu, pieņem manu garu.” 60 Un, nokritis ceļos, viņš skaļā balsī iekliedzās: “Kungs, nesodi viņus par šo grēku.” To pateicis, viņš aizmiga.
