Līdzība par ķēniņa dēla kāzām
(Lk 14:15–24)1 Jēzus tiem atkal runāja līdzībās: 2 “Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas rīkoja savam dēlam kāzas. 3 Viņš sūtīja savus kalpus paziņot aicinātajiem par kāzām, bet tie negribēja nākt. 4 Viņš sūtīja vēl citus kalpus, likdams teikt aicinātajiem: redzi, mans mielasts ir sagatavots, mani vērši un nobaroti teļi jau ir nokauti, un viss ir gatavs, nāciet uz kāzām! 5 Taču tie nelikās ne zinis un aizgāja – cits uz savu lauku, cits savās veikala darīšanās. 6 Bet pārējie, satvēruši viņa kalpus, par tiem ņirgājās un tos nonāvēja. 7 Ķēniņš sadusmojās un nosūtīja savu karaspēku iznīcināt šos slepkavas un nodedzināt viņu pilsētu. 8 Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzām viss ir sagatavots, bet aicinātie nebija cienīgi; 9 ejiet pa apkārtējiem ceļiem un aiciniet kāzās visus, ko vien sastopat! 10 Kalpi izgāja uz ceļiem un atveda visus, ko vien sastapa, gan ļaunus, gan labus; un kāzu nams bija pilns mielasta viesiem. 11 Tad ķēniņš iegāja savus viesus aplūkot un ieraudzīja tur kādu cilvēku, kas nebija tērpies kāzu drēbēs. 12 Ķēniņš tam jautāja: mans draugs, kā tu esi šeit ieradies bez kāzu drēbēm? – Bet tas klusēja. 13 Tad ķēniņš sacīja kalpiem: sasieniet viņam kājas un rokas un izmetiet viņu ārā tumsā; tur būs vaimanas un zobu griešana. 14 Jo daudz ir aicināto, bet maz izredzēto.”
Par nodevu maksāšanu cēzaram
(Mk 12:13–17Lk 20:20–26)15 Tad farizeji aizgāja un apspriedās, ka Jēzu vajadzētu pieķert kādā vārdā. 16 Tie sūtīja pie viņa savus mācekļus kopā ar Hēroda piekritējiem, un tie jautāja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu esi patiess, tu Dieva ceļus māci patiesībā un nelokies neviena priekšā, jo tu neuzlūko cilvēka ārieni; 17 saki mums – kā tu domā, vai ir atļauts dot cēzaram nodevas vai ne?” 18 Jēzus, noprazdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Ko jūs mani izaicināt, jūs liekuļi? 19 Parādiet man naudu, ko maksājat nodevās.” Tie atnesa viņam denāriju. 20 Tad viņš tiem jautāja: “Kā attēls šis un uzraksts?” 21 Tie viņam atbildēja: “Cēzara.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Tad dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” 22 Tie izbrīnījās par dzirdēto un, viņu atstājuši, aizgāja.
Saduķeji izjautā Jēzu par augšāmcelšanos
(Mk 12:18–27Lk 20:27–40)23 Tajā pašā dienā atnāca pie viņa saduķeji, kas apgalvoja, ka augšāmcelšanās neesot. Tie viņu izjautāja: 24 “Skolotāj, Mozus ir sacījis: ja kāds nomirst, būdams bez bērniem, lai viņa brālis apprec viņa sievu un dod savam brālim pēcnācējus. – 25 Pie mums, redzi, bija septiņi brāļi, pirmais apprecējās un nomira, neatstājis pēcnācējus, un viņa sieva palika viņa brālim. 26 Tāpat notika arī otrajam un trešajam – un tā līdz pat septītajam. 27 Visbeidzot nomira arī sieva. 28 Tad nu kuram no septiņiem viņa piederēs pēc augšāmcelšanās, jo tā taču tiem visiem bijusi sieva?” 29 Jēzus tiem atbildēja: “Jūs maldāties, nesaprazdami ne Rakstus, ne Dieva spēku. 30 Jo tie, kas augšāmcēlušies, nedz prec, nedz tiek precēti, bet ir kā eņģeļi debesīs. 31 Vai tad jūs neesat lasījuši, ko Dievs jums teicis par mirušo augšāmcelšanos? 32 – Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs! – Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.” 33 Ļaužu pūlis, to dzirdot, bija pārsteigts par viņa mācību.
Lielākais bauslis
(Mk 12:28–34Lk 10:25–28)34 Bet farizeji, padzirdējuši, ka viņš saduķejus apklusinājis, sapulcējās vienkopus. 35 Tad viens no viņiem, likuma zinātājs, Jēzu izaicinādams, jautāja: 36 “Skolotāj, kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā?” 37 Jēzus atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. – 38 Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis. 39 Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – 40 Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.”
Par Kristu – Dāvida dēlu un Kungu
(Mk 12:35–37Lk 20:41–44)41 Un Jēzus jautāja farizejiem, kas bija sapulcējušies: 42 “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” Tie viņam atbildēja: “Dāvida.” 43 Viņš tiem jautāja: “Kā tad Dāvids viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams:
44 Kungs sacīja manam Kungam:
sēdies pie manas labās rokas,
līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu. –
45 Ja Dāvids sauc viņu par Kungu, kā tad viņš var būt tā dēls?” 46 Un neviens nevarēja viņam nekā atbildēt, nedz arī uzdrīkstējās kopš šīs dienas viņam ko jautāt.
1 Un Jēzus sāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja: 2 "Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. 3 Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt. 4 Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās. 5 Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. 6 Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. 7 Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu. 8 Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. 9 Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. 10 Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem. 11 Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. 12 Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? - Bet tas palika kā mēms. 13 Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. 14 Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu." 15 Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā. 16 Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: "Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. 17 Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?" 18 Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: "Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? 19 Parādait Man nodevu naudu." Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. 20 Un Viņš sacīja tiem: "Kā attēls šis un uzraksts?" 21 Tie sacīja: "Ķeizara." Tad Viņš tiem teica: "Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder." 22 Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja. 23 Tanī dienā nāca pie Viņa saduķeji, kas saka, ka augšāmcelšanās neesot, un jautāja Viņam, 24 sacīdami: "Mācītāj, Mozus ir sacījis: ja kas nomirst bez bērniem, tad viņa brālim būs precēt viņa sievu un celt savam brālim dzimumu. - 25 Bet pie mums bija septiņi brāļi, pirmais apņēma sievu un nomira, un, tā kā tam nebija bērnu, tad tas atstāja savu sievu savam brālim. 26 Tāpat arī otrs un trešais līdz septītajam. 27 Un beidzot pēc viņiem visiem arī sieva nomira. 28 Tad nu kuram no septiņiem augšāmcelšanās dienā šī sieva piederēs? Jo viņa taču visu septiņu sieva bijusi." 29 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: "Jūs alojaties, nesaprazdami nedz rakstus, nedz Dieva spēku. 30 Jo augšāmcelšanās cēlienā ne precējas, nedz tiek precēti, bet visi ir kā eņģeļi debesīs. 31 Vai tad jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs jums teicis: 32 Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs." 33 Un, kad ļaudis to dzirdēja, tie iztrūcinājās par Viņa mācību. 34 Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās, 35 un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja: 36 "Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?" 37 Bet Jēzus tam sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. 38 Šis ir augstākais un pirmais bauslis. 39 Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. 40 Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši." 41 Kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja: 42 "Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?" Tie Viņam saka: "Dāvida." 43 Viņš tiem sacīja: "Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: 44 Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. - 45 Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?" 46 Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt.
