Septiņdesmit divu izraudzīšana sludināšanai
1 Pēc tam Kungs nozīmēja vēl citus septiņdesmit divus un sūtīja tos pa divi sev pa priekšu uz visām pilsētām un ciemiem, kur viņam bija jāiet. 2 Un viņš tiem sacīja: “Pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz, tādēļ lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā. 3 Ejiet! Redzi, es jūs sūtu kā jērus vilku vidū. 4 Nenēsājiet līdzi nedz maku, nedz somu, nedz apavus un ceļā nevienu nesveiciniet. 5 Lai kurā namā jūs ieietu, vispirms sakiet: miers šim namam! 6 Un, ja tur būs kāds miera dēls, tad pār viņu dusēs jūsu miers; bet, ja ne, tas atgriezīsies pie jums. 7 Tajā pašā namā palieciet, ēdiet un dzeriet, kas viņiem ir, jo strādnieks ir savas algas cienīgs. Un nestaigājiet no mājas uz māju. 8 Lai kurā pilsētā jūs ieietu un jūs tur uzņem, ēdiet, ko jums liek priekšā. 9 Dziediniet tur slimos un viņiem sakiet: Dieva valstība ir tuvu jums. 10 Lai kurā pilsētā jūs ieietu un jūs tur neuzņem, izejiet tās ielās un sakiet: 11 pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs pret jums nokratām, bet to ziniet, ka Dieva valstība ir klāt. 12 Es jums saku, ka sodomiešiem tajā dienā būs vieglāk nekā šai pilsētai.
Jēzus norāj Galilejas pilsētas
(Mt 11:20–24)13 Vai! tev, Horazīna! Vai! tev, Bētsaīda! Ja Tīrā un Sidonā tādi brīnumi būtu notikuši kā pie jums, tie sen jau, maisus apvilkuši un pelnos sēdot, būtu no grēkiem atgriezušies. 14 Tiešām Tīrai un Sidonai tiesas priekšā būs vieglāk nekā jums. 15 Un tu, Kapernauma, – vai tiksi paaugstināta līdz debesīm? Nē, līdz ellei tev būs jānokāpj. 16 Kas jūs klausa, tas klausa mani, un, kas jūs atraida, tas atraida mani; bet, kas mani atraida, tas atraida to, kas mani sūtījis.”
Septiņdesmit divu mācekļu atgriešanās
17 Un tie septiņdesmit divi atgriezās un stāstīja ar lielu prieku: “Kungs, tavā vārdā pat dēmoni mums pakļaujas!” 18 Viņš tiem sacīja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam! 19 Redzi, es jums esmu devis varu staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un katram naidīgam spēkam – un jums nekas nekaitēs. 20 Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums pakļaujas, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.”
Jēzus prieks
(Mt 11:25–27Mt 13:16–17)21 Tajā pašā brīdī Jēzus gavilēja Svētajā Garā: “Es tevi slavēju, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un atklājis tās bērniņiem! Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība! 22 Mans Tēvs visu man ir devis, un neviens nezina, kas Dēls ir, kā vienīgi Tēvs un, kas Tēvs ir, kā vienīgi Dēls un kam Dēls vēlēsies to atklāt.” 23 Un, vērsies pie mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgas tās acis, kas redz, ko jūs redzat. 24 Es jums saku: daudzi pravieši un ķēniņi ir vēlējušies redzēt, ko jūs redzat, bet tie neredzēja, tie ilgojās dzirdēt, ko jūs dzirdat, bet tie nedzirdēja.”
Žēlsirdīgais samarietis
25 Un, redzi, kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt, sacīdams: “Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” 26 Viņš tam sacīja: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” 27 Tas atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu .” 28 Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi.” 29 Bet viņš, gribēdams attaisnoties, Jēzum jautāja: “Un kurš ir mans tuvākais?” 30 Jēzus atbildēja, stāstīdams: “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņš krita laupītāju rokās. Tie, viņu aplaupījuši un sasituši, atstāja pusmirušu guļam un aizgāja. 31 Gadījās, kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. 32 Tāpat arī kāds levīts, tajā vietā atnācis, viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. 33 Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. 34 Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja. 35 Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. 36 Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas krita laupītāju rokās?” 37 Viņš sacīja: “Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību.” Un Jēzus viņam sacīja: “Ej un dari arī tāpat!”
Jēzus pie Martas un Marijas
38 Tālāk iedami, viņi iegāja kādā ciemā. Kāda sieviete, vārdā Marta, uzņēma viņu savā namā. 39 Viņai bija māsa, vārdā Marija. Tā apsēdās pie Kunga kājām un klausījās viņa vārdos. 40 Bet Marta, nopūlējusies, daudz kalpodama, nostājās viņa priekšā un sacīja: “Kungs, vai tev nerūp, ka mana māsa ir pametusi mani vienu, lai es kalpotu? Saki taču viņai, lai viņa man palīdz!” 41 Kungs viņai atbildēja: “Marta, Marta, tu par daudz ko esi norūpējusies un satraukusies, 42 bet ir tikai viena lieta nepieciešama. Marija sev izvēlējusies labāko daļu, tā viņai netiks atņemta.”
1 Pēc tam Tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi Savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp Viņš gribēja iet. 2 Un Viņš tiem sacīja: "Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā. 3 Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. 4 Neņemiet līdzi nedz naudas maku, nedz ceļasomu, nedz kurpes un ceļā nesveiciniet neviena. 5 Un, ja jūs ieejat kādā namā, tad sakait vispirms: miers šim namam! 6 Un, ja tur būs kāds miera bērns, tad uz viņa dusēs jūsu miers; bet, ja ne, tad tas atgriezīsies pie jums atpakaļ. 7 Tanī pašā namā palieciet un ēdiet un dzeriet to, kas tiem pie rokas, jo strādnieks ir savas algas cienīgs; bet neejiet no vienas mājas uz otru. 8 Un, kurā pilsētā jūs ieiesit un jūs tur uzņem, tur ēdiet, ko jums ceļ priekšā. 9 Un dziediniet slimniekus, kas tur ir, un sakait viņiem: tuvu pie jums ir nākusi Dieva valstība. 10 Bet, ja jūs ieiesit pilsētā un jūs tur neuzņem, tad izejiet uz viņas ielām un sakait: 11 pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs še nokratām, bet to zinait, ka Dieva valstība ir tuvu klāt! 12 Es jums saku, ka Sodomas ļaudīm viņā dienā būs vieglāk nekā šādai pilsētai. 13 Vai tev Horacina, vai tev Betsaida! Ja Tirā un Sidonā šādi brīnumi būtu notikuši, kādi pie jums notikuši, tie sen jau būtu maisos un pelnos no grēkiem atgriezušies. 14 Patiesi Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāk nekā jums. 15 Un tu, Kapernauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu tiksi līdz ellei nogāzta! 16 Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis." 17 Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: "Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!" 18 Bet Viņš sacīja: "Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam! 19 Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs. 20 Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs." 21 Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: "Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tāds ir bijis Tavs labais prāts. 22 Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas. Un neviens nezina, kas Dēls ir, kā vienīgi Tēvs un, kas Tēvs ir, kā vienīgi Dēls un kam šis Dēls to grib atklāt." 23 Un, pie mācekļiem sevišķi griezdamies, Viņš sacīja: "Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. 24 Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši." 25 Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: "Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?" 26 Bet Viņš uz to sacīja: "Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?" 27 Un tas atbildēja un sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu." 28 Viņš tam sacīja: "Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi." 29 Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: "Kurš tad ir mans tuvākais?" 30 Tad Jēzus atbildēja un sacīja: "Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. 31 Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. 32 Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. 33 Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. 34 Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. 35 Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. 36 Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?" 37 Tas atbildēja: "Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja." Tad Jēzus uz to sacīja: "Nu tad ej un dari tu arī tāpat." 38 Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieva, Marta vārdā, uzņēma Viņu savā namā. 39 Un viņai bija māsa, vārdā Marija, tā apsēdusies pie Tā Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos. 40 Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: "Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz." 41 Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: "Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. 42 Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta."
