1 Cilvēks gan gudro savā sirdī,
bet Kungs tam liek vārdus uz mēles.
2 Ko cilvēks dara, viss tam šķiet tīrs,
bet vērtēt dvēseles Kunga ziņā!
3 Uzvel Kungam savus darbus,
tad piepildīsies tavi nodomi!
4 Visu Kungs radījis savai reizei –
pat ļaundaru posta dienai!
5 Riebj Kungam ikviens augstprātis,
varam saderēt – tāds netiks attaisnots!
6 Žēlastība un patiesība apklāj pārkāpumu,
un, kas Kungu bijā, tas patveras no ļauna.
7 Ja Kungam tīk, ko cilvēks dara,
pat naidnieku viņš tam pielabina!
8 Labāk mazums, bet ar taisnību
nekā dižs guvums, bet ar netaisnību.
9 Cilvēks lemj sirdī: iešu te! –
taču Kungs liek viņa soļus.
10 Ķēniņa lūpas spēj pareģot,
viņš neviļas, kad spriež tiesu.
11 Pareizi svaru kausi un mērs pieder Kungam,
visi atsvari somā – viņa darināti.
12 Riebj ķēniņiem neganti darbi,
jo taisnībā turas tronis!
13 Tīk ķēniņiem taisnīgas lūpas –
kas runā patiesību, to mīl!
14 Ķēniņa dusmas nāk kā nāves vēstneši,
taču gudrais zina tās remdēt.
15 Gaišums ķēniņa vaigā nes dzīvību,
un viņa laipnība – kā ziedoņa lietus tūce.
16 Gūt gudrību – ak, cik labāk par zeltu,
un saprašanu – teicamāk nekā sudrabu!
17 Taisno ceļš – prom no ļauna,
tas glābj sev dzīvību, kas staigā modrs.
18 Pirms bojāejas nāk lepnība
un pirms krišanas – augstprātība!
19 Labāk ar nabagiem liekt galvu
nekā ar lepnajiem dalīt laupījumu.
20 Kas pats izdarīgs, tam labi,
bet, kas uztic Kungam, tas svētīts.
21 Kam sirds gudra, to dēvē par sapratīgu,
un tīkama runa spēj pārliecināt.
22 Gudrība gudrajam – dzīvības avots,
bet muļķus pārmāca viņu muļķība.
23 Gudrā sirds liek tam prātīgi runāt
un viņa lūpas spēj pārliecināt.
24 Kā medus kāres ir jauki vārdi –
saldums dvēselei un dziedinājums kauliem.
25 Cilvēka priekšā it kā taisns ceļš –
bet tas, vienalga, ved nāves ceļos.
26 Darba vīram bads palīgs –
skubina viņu kāra mute!
27 Nelietis postu rok,
viņam uz lūpām sveloša uguns.
28 Nešķīstais saceļ ķildu,
un tenkotājs šķir draugus.
29 Vardarbīgs aizmāna arī citu līdzi,
aizvilina nelabos ceļos.
30 Kas aci piemiedz, tas gudro nešķīstību,
kas sakniebj lūpas, tas darījis ļaunu.
31 Sirma galva – godības kronis,
to rod, kas taisnībā staigā.
32 Kas gauss dusmās – par spēkoni pārāks,
kas savalda garu – pārāks par pilsētas iekarotāju.
33 Lozes met uz tērpa malas,
bet tās krīt, kā Kungs grib.
1 Gan cilvēks apņemas kaut ko savā sirdī, bet no tā Kunga nāk, kas mēlei jāsaka.
2 Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti, bet tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu.
3 Uztici tam Kungam savus darbus, tad tavi nodomi sekmēsies.
4 Tas Kungs visu dara ar noteiktu nolūku; ari bezdievīgo Viņš taupa ļaunai dienai.
5 Lepna sirds tā Kungs acīs ir negantība, un—tik tiešām tas tiesa—tā nepaliks nesodīta.
6 Ar labu un lēnu sirdi un uzticību noziedzīgs nodalījums tiek izlīdzināts, un ar tā Kunga bijāšanu var izvairīties no ļaunuma.
7 Ja kāda ceļi tam Kungam labi patīk, tad Viņš liek izlīdzināties viņam arī ar viņa ienaidniekiem.
8 Labāks ir mazumiņš, iegūts ar taisnību, nekā saņemt daudz ienākumu ar netaisnību.
9 Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi tas Kungs pašķir viņa gājumu. —
10 Dieva padomi un nākotnes priekšnoteikšana izpaužas ar ķēniņa muti; viņa mute tādēļ arī nemaldās, tiesu spriezdama.
11 Pareizi svaru kausi un taisnīgs svars ir no paša tā Kunga, un visi atsvari somā ir Viņa darinājumi.
12 Ķēniņu apziņā netaisnības darīšana ir negants noziegums: tikai ar taisnību jo stiprāks kļūst ķēniņu goda krēsls.
13 Ķēniņiem patīk, ja viņiem dod taisnīgu padomu, un visu ķēniņu mīlēts ir tas, kas runā vaļsirdīgi.
14 Ķēniņa niknums ir nāves vēstnesis, bet zinīgs vīrs šo niknumu izlīdzinās.
15 Ja ķēniņa vaigs ir laipns, tad tas ir dzīvības zīme, un viņa žēlastība ir kā vēlīns lietus.
16 Piesavinies īsteno gudrību un pieņemies tajā, jo tā ir labāka par zeltu, un būt apveltītam ar saprātu ir cildenāki nekā apzināties savā īpašumā sudrabu esam.
17 Tiklo ceļš vairās no ļaunuma, un kas savu ceļu ietur pareizi, iegūst dzīvību. —
18 Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekšu kļūst lepns, —un augstprātība nāk priekš bojā ejas.
19 Ir labāk būt pazemīgā prātā ar nabagiem nekā dalīties laupījumā ar augstprātīgiem.
20 Kas kādu lietu gudri vada, tas atrod laimi, un svētīts ir tas, kas paļaujas uz to Kungu.
21 Sapratīgu cilvēku daudzina kā zinīgu vīru, un mīlīgas runas un vārdi ir visai pamācīgi.
22 Gudrība ir dzīvības avots tam, kam tā ir, bet vientiesīgu nejēgu gara pamats ir un paliek neizpratne: viņi jau no dabas ir sodīti ar savu muļķīgumu. —
23 Zinīga sirds māca savu muti un vairo uz savām lūpām atzīšanu.
24 Laipnīgas runas ir kā medus kāres, tās nomierina dvēseli un atspir-dzina kaulus kā zāles.
25 Dažam cilvēkam kāds ceļš iesā-kumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr noved nāvē.
26 Dažs piedzīvo lielu nelaimi savas izsalkušās mutes dēļ; taču izsalkums spiež viņu strādāt un ceļ viņa darbu.
27 Nikns un nesavaldīgs cilvēks ar savu rīcību rokas pēc nelaimes, un no katras viņa runas verd pretī liesmaina svelme.
28 Aplams cilvēks izraisa asu vārdu maiņu un nesaskaņas, un aprunātājs sarīda draugus citu pret citu.
29 Noziedzīgais gan vilina savu tuvāko, bet neizved viņu ne uz kādu labu ceļu.
30 Kas met ar acīm, nedomā neko labu kas lūpas kopā sakož, tas ir gatavs darīt ļaunu darbu.
31 Sirmi mati ir goda vainags, kas iegūstams, ejot pa taisnu ceļu. —
32 Pacietīgais ir labāks nekā stiprais, un kas ir kungs pats pār savu garu un sirdi, tas ir labāks par to, kas iekaro pilsētas.
33 Meslus met klēpī, bet iekrīt tie tur tā, kā to grib tas Kungs. —
