Jēzus un samariete
1 Jēzus uzzināja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka viņš darot par mācekļiem un kristījot daudz vairāk ļaužu nekā Jānis, – 2 lai gan Jēzus pats nekristīja, bet viņa mācekļi, – 3 viņš atstāja Jūdeju un atkal devās uz Galileju. 4 Viņam vajadzēja iet caur Samariju. 5 Viņš nonāk Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, tuvu pie tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. 6 Tur bija Jēkaba aka. Bija ap sesto stundu, kad Jēzus, no ceļa noguris, apsēdās turpat pie akas. 7 Tad nāca kāda samariete smelt ūdeni. Jēzus viņai sacīja: “Dod man dzert!” 8 Viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā iepirkt pārtiku. 9 Samariete viņam jautāja: “Kā tu, jūds būdams, lūdz dzert man, samarietei?” – jo jūdi ar samariešiem nesagājās. 10 Jēzus atbildēja un viņai sacīja: “Ja tu zinātu Dieva dāvanu un kas ir tas, kas tev saka: dod man dzert, – tad tu būtu lūgusi viņu un viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.” 11 Sieviete viņam sacīja: “Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens? 12 Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas devis mums šo aku un dzēris no tās pats un viņa dēli un viņa ganāmpulki?” 13 Jēzus viņai atbildēja: “Ikvienam, kurš dzer no šī ūdens, atkal slāps. 14 Bet, kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps nemūžam; ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” 15 Sieviete viņam sacīja: “Kungs, dod man šo ūdeni, lai man vairs neslāptu un man vairs nebūtu jānāk šurp smelt.” 16 Viņš tai sacīja: “Ej, pasauc savu vīru un nāc šurp!” 17 Sieviete atbildēja: “Man nav vīra.” Jēzus viņai sacīja: “Tu pareizi saki: man nav vīra, – 18 jo pieci vīri tev ir bijuši, un tas, kas tev tagad ir, arī nav tavs vīrs. To tu esi patiesi teikusi.” 19 Sieviete viņam sacīja: “Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis. 20 Mūsu tēvi ir pielūguši Dievu šajā kalnā, bet jūs sakāt, ka tā vieta, kur jāpielūdz, ir Jeruzālemē.” 21 Jēzus viņai sacīja: “Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs nepielūgsiet Tēvu nedz šajā kalnā, nedz Jeruzālemē. 22 Jūs pielūdzat to, ko jūs nezināt, mēs pielūdzam, ko mēs zinām, jo pestīšana ir no jūdiem. 23 Bet nāk stunda, un tā ir jau tagad, kad patiesie dievlūdzēji pielūgs Tēvu Garā un patiesībā. Jo Tēvs meklē tādus, kas viņu tā pielūdz. 24 Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt Garā un patiesībā.” 25 Sieviete viņam sacīja: “Es zinu, ka nāk Mesija, saukts Kristus, kad viņš atnāks, viņš to visu mums pasludinās.” 26 Jēzus viņai sacīja: “Tas esmu es, kas ar tevi runā!” 27 Un tajā pašā brīdī nāca viņa mācekļi, un tie brīnījās, ka viņš runā ar sievieti, tomēr neviens neteica: ko tu meklē? – vai: ko tu runā ar viņu? 28 Tad sieviete atstāja savu ūdens trauku, nogāja pilsētā un sacīja ļaudīm: 29 “Nāciet, skatiet cilvēku, kas man ir sacījis visu, ko es esmu darījusi! Vai tikai tas nav Kristus?” 30 Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie viņa. 31 Pa to starpu mācekļi lūdza viņu, sacīdami: “Rabi, ēd!” 32 Bet viņš tiem teica: “Man ir ēdiens, ko ēst, kuru jūs nezināt.” 33 Tad mācekļi cits citam sacīja: “Nebūs taču kāds viņam atnesis ēst?” 34 Jēzus tiem sacīja: “Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani ir sūtījis, un piepildīt viņa darbu. 35 Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, un nāk pļaujamais laiks? – Redziet, es jums saku: paceliet savas acis un skatiet druvas, kas jau ir baltas pļaujai. 36 Jau pļāvējs saņem algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos abi, sējējs un pļāvējs. 37 Jo te patiess ir teiciens, ka cits ir, kas sēj, un cits ir, kas pļauj. 38 Es jūs sūtīju pļaut, kur jūs neesat pūlējušies. Citi ir strādājuši, bet jūs esat ienākuši viņu darbā.” 39 Bet daudzi samarieši no šīs pilsētas sāka viņam ticēt tās sievietes vārdu dēļ, kura liecināja: viņš man ir pateicis visu, ko es esmu darījusi. 40 Kad nu samarieši nāca, lūgdami viņu palikt pie tiem, tad viņš palika tur divas dienas. 41 Un daudz vairāk ļaužu kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ, 42 bet sievietei tie sacīja: “Mēs ticam vairs ne tavas runāšanas dēļ, jo paši esam dzirdējuši un zinām, ka patiešām viņš ir pasaules Pestītājs!”
Galminieka dēla dziedināšana
(Mt 8:5–13Lk 7:1–10)43 Un pēc tām divām dienām viņš izgāja no turienes uz Galileju. 44 Jo Jēzus pats gan bija apliecinājis, ka pravietis savā tēvu zemē nav cieņā. 45 Kad nu viņš atnāca uz Galileju, tad galilejieši viņu uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko viņš svētkos Jeruzālemē bija darījis, jo arī viņi bija bijuši svētkos. 46 Tad Jēzus atkal nāca Galilejas Kānā, kur viņš ūdeni bija pārvērtis vīnā. Un bija kāds ķēniņa galminieks, kuram Kapernaumā bija slims dēls. 47 Izdzirdis, ka Jēzus ir atnācis no Jūdejas uz Galileju, tas nāca pie viņa un lūdza, lai viņš noietu un dziedinātu viņa dēlu, kas bija pie miršanas. 48 Tad Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” 49 Ķēniņa galminieks viņam sacīja: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst!” 50 Jēzus tam sacīja: “Ej, tavs dēls ir dzīvs!” Cilvēks noticēja vārdiem, ko sacīja Jēzus, un aizgāja. 51 Viņam vēl ejot, pretī nāca viņa kalpi un tam pavēstīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” 52 Tad viņš tiem vaicāja, kurā brīdī dēlam kļuvis labāk. Tie viņam sacīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.” 53 Tad tēvs saprata, ka tas noticis brīdī, kad Jēzus viņam sacīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” Un viņš kļuva ticīgs pats un viss viņa nams. 54 Šī bija jau otrā zīme, ko Jēzus darīja, no Jūdejas atnācis Galilejā.
1 Kad nu Kungs dabūja zināt, ka farizēji bija dzirdējuši, ka Jēzus savācot un kristījot vairāk mācekļu nekā Jānis,
2 [Lai gan Jēzus pats nekristīja, bet viņa mācekli],
3 Tad viņš atstāja Jūdeju un devās atkal uz Galileju.
4 Bet viņam bija jāiet caur Samariju.
5 Tad viņš nonāk vienā Samarijas pilsētā, vārdā Zichara, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam.
6 Tur bija Jēkaba aka. Jēzus, no ceļa piekusis, apsēdās turpat pie akas; tas bija ap sesto stundu.
7 Te kāda sieva no Samarijas nāk ūdeni smelt. Jēzus viņai saka: „Dod man dzert!“
8 Jo viņa mācekļi bija gājuši pilsētā pārtiku pirkt.
9 Tad samāriete viņam saka: „Kā tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samārietes?“ Jo jūdi ar samariešiem nesagājās.
10 Jēzus viņai atbildēja: „Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas tas ir, kas tev saka: dod man dzert, —tad tu būtu viņu lūgusi, un viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.“
11 Samāriete viņam saka: „Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens?
12 Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem un ganāmiem pulkiem?“
13 Jēzus atbildēja viņai: „Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps.
14 Bet kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.“
15 Sieva viņam saka: „Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.“
16 Tad viņš tai saka: „Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!“
17 Sieva viņam atbild: „Man nav vīra.“ Jēzus viņai salta: „Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra,
18 Jo pieci vīri tev ir bijuši, bet kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.“
19 Tad sieva viņam saka: „Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis.
20 Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.“
21 Jēzus viņai saka: „Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē.
22 Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem.
23 Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas viņu tā pielūdz.
24 Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā.“
25 Sieva viņam saka: „Es zinu, ka jānāk Mesijām, tā saucamam Kristum. Kad viņš nāks, tas mums visu izstāstīs.“
26 Jēzus viņai saka: „Es tas esmu, kas ar tevi runā!“
27 Šinī brīdī nāca viņa mācekļi un brīnījās, ka viņš runā ar sievieti. Tomēr neviens neteica: „Ko tu no viņas gribi?“ vai: „Ko tu runā ar viņu?“
28 Tad sieva atstāja savu ūdenstrauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja ļaudīm:
29 „Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tas tikai nav Kristus?“
30 Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus.
31 Pa to starpu mācekļi lūdza viņu, sacīdami: „Rabi, ēd!“
32 Bet viņš tiem sacīja: „Man ir ēdiens ko ēst, ko jūs nepazīstat.“
33 Tad mācekļi sacīja cits citam: „Vai kāds viņam atnesis ko ēst?“
34 Jēzus viņiem saka: „Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani sūtījis, un pabeigt viņa darbu.
35 Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redziet, es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai.
36 Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvei, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs.
37 Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj.
38 Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā.“
39 Bet daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt viņam, dzirdējuši sievas vārdus, jo viņa apliecināja: viņš man visu pateicis, ko esmu darījusi.
40 Šie samarieši nāca pie viņa un lūdza viņu palikt pie viņiem. Un viņš palika tur divas dienas.
41 Tad vēl daudz vairāk kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ
42 Un sacīja sievai: „Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka šis tiešām ir pasaules Pestītājs.“
43 Pēc divi dienām viņs no turienes aizgāja uz Galileju,
44 Jo pats Jēzus bija apliecinājis, ka pravietis netiek cienīts savā dzimtenē.
45 Kad nu viņš nonāca Galilejā, galilieši viņu uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko Jēzus svētkos Jeruzālemē bija darījis; jo viņi paši arī bija bijuši svētkos.
46 Tā viņš atkal nonāca Kānā Galilejā, kur bija pārvērtis ūdeni par vīnu. Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kufa dēls gulēja slims, Kapemaumā.
47 Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie viņa un lūdza viņu, lai tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu.
48 Jēzus viņam sacīja: „Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.“
49 Galma vīrs viņam saka: „Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.“
50 Jēzus viņam saka: „Ej, tavs dēls dzīvs.“ Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja.
51 Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls dzīvs.
52 Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: „Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.“
53 Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: „Tavs dēls dzīvs.“ Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu.
54 Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā.
