“Bērns mums ir dzimis”
(Jes 11:1–9)1 Tauta, kas staigāja tumsā, redzēs varenu gaismu,
tumsības zemes mītniekiem atspīdēs gaisma!
2 To tautu tu vairosi, darīsi lielu prieku,
tie priecāsies tavā priekšā,
kā mēdz priecāties par ražu,
kā gavilē, dalot laupījumu!
3 To jūgu, ko tā nes,
un nūju, kas tai uz pleciem,
spieķi, kas rokā apspiedējiem, –
tu satrieksi kā Midjāna dienās!
4 Visi tie zābaki, kas kaujā mīdās,
un drānas, kas asinīs novārtītas,
sadegs par barību ugunij!
5 Jo bērns mums ir dzimis, mums ir dots dēls,
vara uz viņa pleciem, un viņu sauks vārdā –
Brīnišķais padomdevējs,
Varonis Dievs,
Mūžīgais tēvs,
Miera princis.
6 Pletīsies viņa vara, nebeigsies miers
Dāvida tronim un viņa valstij,
lai celtu to, balstītu to
ar tiesu un taisnību
no šī mirkļa uz mūžiem –
Pulku Kunga kvēle to paveiks!
Dieva dusmas par Israēla lepnību
7 Šo Kungs teicis par Jēkabu,
un tas notiks Israēlam!
8 Zinās visa tauta –
Efraims un samarieši,
kas savā sirds lielībā saka:
9 “Ķieģeļi sakrituši,
bet tēstus akmeņus uzcelsim!
Mežavīģes nocirstas, bet ciedrus mēs ataudzēsim!”
10 Tad Kungs ļāva,
ka sokas viņu naidniekam Recīnam,
viņu naidniekus sakūdīja –
11 aramieši austrumos,
filistieši rietumos
rij Israēlu pilnām mutēm –
pat tad viņa dusmas nenorima,
vēl pacelta viņa roka!
12 Bet tauta neatgriezās
pie tā, kas to bija sitis,
Pulku Kungu nemeklēja.
13 Kungs nocirta Israēlam galvu un asti,
stalto palmu un niedri vienā dienā –
14 vecajie un godājamie ir galva,
un pravieši, kas māca melus, ir aste!
15 Tie, kas vada šo tautu, to viļ,
viņu vadītie tiks aprīti!
16 Tādēļ par tās jaunekļiem Kungs nepriecājas,
tās bāreņus un atraitnes viņš nežēlo,
jo tie visi – bezgoži un ļaundari,
ik mute muļķību gvelž –
tādēļ viņa dusmas nav aprimušas,
vēl izstiepta viņa roka!
17 Kā uguns deg ļaundarība,
rij ērkšķus un dzelkšņus,
meža biezokņus aizdedzina,
tie izkūp dūmu mutulī.
18 Pulku Kunga dusmas pārpelno zemi,
tauta top par ēsmu ugunij,
neviens nesaudzē otru!
19 Pa labi tie graiza – bet badā,
pa kreisi tie rij – bet sāta nav,
viens otra miesu tie rij!
20 Manase rij Efraimu, Efraims – Manasi,
kopā tie metas pret Jūdu –
tādēļ viņa dusmas nav rimušas,
vēl pacelta viņa roka!
1 Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma.
2 Tu vairosi tautu, Tu tai dosi lielu prieku, tā priecāsies Tavā priekšā kā pļaujamā laikā, kā priecājas, laupījumu dalot.
3 Jo Tu to jūgu, kas viņus nospieda, viņu iejūga atbalsta plāksni pret viņu pakausi un viņu dzinēja rīksti esi salauzis kā Midiana laikā,
4 Un viss apbruņojums, kāds domāts tiem, kas ar neapvaldītu niknumu taisās karot, un visas ar asinīm aptraipītās drēbes būs tikai laupījums ugunij, uguns tās aprīs.
5 Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: „Brīnišķais padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera lielskungs.“
6 Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala uz Dāvida troņa un Vīna ķēniņa valstībā, Viņam to nostiprinot un atbalstot ar tiesu un taisnību no šā laika mūžīgi. To darīs tā Kunga Cebaota dedzīgums.
7 Tas Visuvarenais Kungs ir vērsis vienu vārdu pret Jēkabu, un tas ir kritis zemē Israēlā.
8 Un to sajutīs visa tauta, Ēfraims un Samarijas iedzīvotāji, kas lielībā, augstprātībā un sirds uzpūtībā saka:
9 „Ķieģeļu mūri ir sagrauti, bet ar cirstiem akmeņiem mēs atjaunosim celtni. Zīda koki ir nocirsti bet to vietā mēs stādīsim ciedru kokus!“
10 Tā deva tas Kungs Recīna pretiniekiem virsroku un pamudināja Israēla ienaidniekus—
11 Siriešus austrumos un filistiešus rietumos, lai viņi ēstu Israēlu ar pilnu muti. Tomēr ar visu to nerima Vina dusmas, un Viņa roka palika pacelta.
12 Bet tauta neatgriezās pie tā, kas to bija sitis, un nemeklēja to Kungu Cebaotu.
13 Tādēļ tas Kungs nocirta Israēlam galvu un asti, zaru un stumbru vienā dienā.
14 Vecaji un cienījamie tie ir galva, bet pravieši, kas sludina melus, tie ir aste,
15 Un šās tautas garīgie vadoņi tiešām ir maldinātāji: viņu vadītie ir postam lemti.
16 Tādēļ tas Visuvarenais Kungs nepriecājās par viņu jaunekļiem un nesaudzēja viņu bāreņus un atraitnes, jo tie visi ir zemiski nelieši, bezgoži un ļauni, un katra mute pauž bezdievību. Tomēr Viņa dusmas nemitējās, un Viņa roka ir arvien augsti pacelta.
17 Jo bezdievība dega kā uguns, kas aprij ērkšķus un čūkslājus un aizdedzina meža biezokni, tā ka dūmi paceļas augstu gaisā.
18 No tā Kunga Cebaota dusmām uzliesmoja visa zeme, tā ka tauta krita ugunij par ēsmu un par laupījumu, un cits citu nežēloja.
19 Viens rija pa labi un tomēr palika izsalcis; otrs ēda pa kreisi un tomēr nebija paēdis; ikviens ēda sava paša elkoņa miesu:
20 Manase Ēfraimu un Ēfraims Manasi, abi kopā gāja pret Jūdu. Tomēr Viņa dusmas nerima, un Viņa roka ir arvien vēl augsti pacelta.
