Bijība Dieva priekšā
1 Nepārsteidzies ar muti,
un lai tava sirds nesteidz
runāt Dieva priekšā,
jo Dievs ir debesīs,
bet tu uz zemes –
lai tavi vārdi ir skopi.
2 Jo no sapņa nāk pulka bažu
un no muļķa mutes – pulka vārdu.
3 Kad tu ko apsoli Dievam,
nevilcinies ar maksu,
jo viņam nepatīk muļķi –
ko apsoli, to samaksā.
4 Labāk nesoli
nekā soli un nemaksā.
5 Neļauj savai mutei tevi apgrēcināt
un nesaki vēstnesim:
tā bija kļūme! –
Kādēļ lai Dievs noskaišas uz tavu balsi
un sagrauj tavu roku darbu?
6 Daudz ir sapņu,
pulka tukšības un runu –
taču bīsties Dieva!
7 Kad tu redzi, ka novadā apspiež nabagos un laupa tiesu un taisnību, nebrīnies par to, jo augstos uzrauga vēl augstāki un pār tiem stāv visaugstākie.
8 Zemes raža ir pāri visam –
kam iekopti lauki, tas ķēniņš!
9 Kas mīl naudu,
tam naudas nepietiek,
un, kas mīl pārpilnību,
tam gana neienāk – tā arī ir tukšība.
10 Jo vairāk labuma,
jo vairāk ēdāju,
un ko iegūst tie, kam tas pieder?
Tik aplūkot acīm!
11 Salds ir strādnieka miegs,
visviens, vai tas ēdis tik drusku vai pulka –
bet bagātam sāts neļauj gulēt.
12 Es esmu redzējis
ļaunu postu zem saules –
ka bagātība nāk savam īpašniekam par postu.
13 Un bagātība izputēja neveiksmīgā darījumā,
un viņam piedzima dēls, bet nebija nekā, ko tam atstāt.
14 Kāds viņš nāca no mātes miesām,
tāds pats kails viņš atkal aizies –
tāds, kāds viņš nāca!
Neko viņš nepaņems līdzi par savām pūlēm,
neko viņš neaiznesīs!
15 Tas arī ir ļauns posts –
kāds viņš nāca, tāds aizies –
un ko viņš iemantojis, pūlēdamies priekš vēja?
16 Visas savas dienas viņš tumsībā ēd
un cieš, un vārgst, un skaišas.
17 Redzi, ko es uzskatu par labu un jauku – ēst, dzert un rast prieku pūliņos, ko cilvēks nopūlas zem saules sava mūža dienās, ko Dievs viņam devis, – jo tā ir viņa daļa. 18 Ja Dievs devis cilvēkam bagātību, mantu un spēju to baudīt un gūt savu daļu, un priecāties par saviem pūliņiem – tā ir Dieva dāvana. 19 Viņam nenāksies gremzties par sava mūža dienām, jo Dievs pilda viņa sirdi ar prieku.
1 Neesi par daudz ātrs ar savu muti, un lai tava sirds savā trauksmē nepārsteidzas kādu vārdu izrunāt Dieva priekšā, jo Dievs ir debesīs, bet tu esi virs zemes; tāpēc lai maz ir tavu vārdu!
2 Jo kur ļaudis visai nodarbināti, tur rodas sapņi, un kur daudz vārdu, tur rodas muļķīgas valodas.
3 Ja tu esi Dievam devis īpašu solījumu, tad nekavējies to izpildīt, jo—Viņam nav labs prāts uz neprašām. Ko tu esi apsolījis, to pildi!
4 Labāk ir vispārīgi nekādu īpašu solījumu nedot nekā solīt un nepildīt.
5 Neatļauji savai mutei tevi apgrēcināt un neizsakies Dieva vēstneša priekšā, ka ir notikusi pārsteigšanās; kāpēc lai Dievs apskaišas par to, ko tu esi izrunājis, un neļauj tavam roku darbam labi izdoties?
6 Un kur ir daudz sapņu, tur ir arī daudz veltīgu un tukšu vārdu, —tur ir niecība. Bet tu bīsties vairāk Dievu!
7 Kad tu redzi, kā apspiež nabagu un cik bēdīgā stāvoklī valstī ir tiesa un taisnība, tad neuztraucies par to, jo ir vēl viens augstāks par augsto, kas visu novēro. Bet viens Visaugstākais ir nomodā pār viņiem visiem.
8 Taču ieguvums kādai zemei ir šāds: ķēniņš, kas rūpējas, lai zeme būtu apkopta.
9 Kas mīl naudu, tam nekad nepietiek naudas, un kam ir prieks par bagātību, tam nekad nepietiek ar ienā-kumiem; taču arī tas ir niecība.
10 Ja manta vairojas, tad vairojas arī tie, kas to apēd, un kāds labums tad tam, kam tā pieder, kā tikai acīm paskatīties?
11 Salds ir darbinieka miegs, vienalga, vai tas daudz, vai maz ko ēdis; bet bagātais, kas spēcīgi pieēdies, nereti netiek pie miega.
12 It īpaši liels ļaunums, ko es esmu novērojis zem saules, ir bagātība, kas tam pašam paliek par nelaimi, kurš to sargā.
13 Ja tāda bagātība kādā nelaimē aiziet bojā, tad viņam nav nekā ko atstāt īpašumā savam miesīgajam dēlam.
14 Kailam, kāds viņš nācis no mātes klēpja, tādam viņam atkal jāaiziet, un viņš nevar pat arī ne to vismazāko līdzi paņemt no savu pūliņu ieguvuma, lai to paturētu savā īpašumā.
15 Jā, arī tā ir ļauna un bēdīga parādība: pavisam tā, kā viņš ir atnācis, tā viņam atkal ir jāaiziet. Kāds nu viņam ir ieguvums no tā, ka viņš par velti ir pūlējies?
16 Un pie tam viņš visas savas mūža dienas ir pavadījis tumsā un lielos sirdēstos, un tās bijušas saistītas ar daudzām nepatikšanām, slimībām un uztraukumiem?
17 Un ko es esmu atradis kā labu un skaistu, ir tas, ka cilvēks ēd un dzer, un jūtas labi visu to bezgalīgo pūļu jūklī, ar kādām viņš zem saules nomoka sevi savā īsajā mūžā, ko Dievs viņam piešķir; tas arī ir viņa dzīves uzdevums.
18 Bet katrā ziņā, ja Dievs kādam cilvēkam dod bagātību un laicīgu mantu un piešķir viņam to laimīgo stāvokli, ka viņš var to baudīt, var ņemt no tā savu daļu un pat, neraugoties uz visām pūlēm, tomēr priecāties, tad tā ir Dieva žēlastības dāvana.
19 Tāds tad daudz nedomās par savu dzīves dienu īsumu, tāpēc ka Dievs viņa sirdi apdāvina ar prieku.
