1 Dievs ir pildījis savu vārdu, ko viņš teica mums un mūsu tiesnešiem, kas sprieda tiesu Israēlā, mūsu ķēniņiem, mūsu amatvīriem, Israēla un Jūdas ļaudīm. 2 Nekas tāds vēl nebija noticis zem šīm debesīm, ko viņš izdarīja ar Jeruzālemi, kā tas ir rakstīts Mozus bauslībā: 3 cilvēks ēdīs sava dēla un savas meitas miesu. 4 Viņš nodeva mūsu ļaudis pakļautībā visām tām ķēniņu valstīm, kādas vien mums bija apkārt, lai mēs būtu nicināti un atstumti no visiem apkārtnē, kur vien Kungs mūsu ļaudis bija izkaisījis. 5 Viņi nokļuva apakšā, nevis augšā, tādēļ ka mēs bijām grēkojuši pret Kungu, mūsu Dievu, neklausīdamies viņa balsī. 6 Kungam, mūsu Dievam, ir taisnība, bet mūsu tiesa ir pazemojums, kāds tas ir šajā dienā. 7 Viss ļaunums, ko Dievs pret mums ir solījis vērst, ir nācis pār mums. 8 Mēs neesam lūguši Kungu, lai viņš novērš ikviena samaitātās sirdsdomas, 9 bet Kungs ir bijis nomodā par šīm ļaundarībām un vērsies pret mums, tādēļ ka Kungs ir taisnīgs visos savos darbos, ko viņš ir darījis mums. 10 Mēs neklausījāmies viņa balsī un nesekojām viņa pavēlēm, kuras viņš mums deva. 11 Un tagad, Kungs, Israēla Dievs, kas esi izvedis savu tautu no Ēģiptes ar savu spēcīgo roku, ar zīmēm un brīnumiem, ar savu vareno spēku un augstu pacelto delmu, tu sev esi radījis vārdu, kā tas ir šodien. 12 Kungs, mūsu Dievs, mēs esam grēkojuši, bijuši bezdievīgi un netaisni pret visiem taviem taisnības likumiem. 13 Lai tavas dusmas vēršas prom no mums, jo mūsu ir palicis maz to tautu vidū, starp kurām tu mūs esi izkliedējis. 14 Uzklausi, Kungs, mūsu lūgšanas un mūsu vajadzības, izglāb mūs tevis paša dēļ un parādi mums savu žēlastību to priekšā, kuri mūs ir aizveduši. 15 Lai visa zeme atzīst, ka tu esi Kungs, mūsu Dievs, tādēļ ka pēc tava vārda ir nosaukts Israēls un visa viņa dzimta. 16 Kungs, pievērs savu skatienu no sava svētā nama un iedomājies par mums, pagriez savu ausi un ieklausies. 17 Atver, Kungs, savas acis un paskaties; ne jau mirušie pazemē, kuriem dzīvības dvaša no viņu iekšām atņemta, cels Kungu slavā un apliecinās viņa taisnību, 18 bet dzīva dvēsele, kuru nomāc lielas bēdas, kas staigā salīkusi un vārga, kuras acu gaisma ir vāja; dvēsele, kas slāpst, tā tevi, Kungs, cels slavā un apliecinās tavu taisnību. 19 Kungs, mūsu Dievs, mēs noliekam tava vaiga priekšā mūsu lūgšanas pēc žēlastības, nevis mūsu tēvu un ķēniņu taisno darbu dēļ, 20 jo savas dusmas un neiecietību tu esi vērsis pret mums, kā tu esi runājis caur saviem kalpiem, praviešiem. 21 Tā saka Kungs: “Lokiet savu muguru un strādājiet Bābeles ķēniņa labā, un jūs apmetīsieties zemē, kuru es apsolīju jūsu tēviem. 22 Bet, ja jūs neklausīsiet Kunga balsij un nestrādāsiet Bābeles ķēniņam, 23 es darīšu tā, ka Jūdas pilsētās un Jeruzālemes apkārtnē apklusīs prieka un līksmības balsis, līgavas un līgavaiņa balsis un visa zeme būs iedzīvotāju pamesta.” 24 Mēs nepaklausījām tavai balsij – kalpot Bābeles ķēniņam, un tu esi turējis savu vārdu, ko tu teici caur saviem kalpiem, praviešiem: mūsu ķēniņu un mūsu tēvu kauli tiks aiznesti prom no savas vietas. 25 Un, redzi, tie ir izmesti dienas svelmē un nakts aukstumā, un viņi paši nomira smagās mokās, badā, zobena nokauti un padzīti. 26 Israēla un Jūdas nama nekrietnības dēļ tu pameti savu namu, kur ir tavs vārds, kā tas ir šodien. 27 Tu, Kungs, mūsu Dievs, mums esi darījis tā, kā pieklājas tavai laipnībai un tavai lielajai žēlsirdībai, 28 kā tu esi teicis caur savu kalpu Mozu tajā dienā, kad tu pavēlēji viņam pierakstīt tavu bauslību Israēla dēliem: 29 “Ja jūs nepaklausīsiet manai balsij, patiesi, šis skaitā milzīgais pulks taps niecīgs starp citām tautām, kur es viņus izkliedēšu. 30 Es zinu, ka viņi mani nepaklausīs, tādēļ ka viņi ir stūrgalvīga tauta, bet viņi savai sirdij pievērsīsies zemē, uz kuru tie tiks aizvesti, 31 un viņi atzīs, ka es esmu viņu Kungs Dievs. Es tiem došu sirdsprātu un dzirdīgas ausis, 32 un viņi mani slavēs savā izsūtījuma zemē un pieminēs manu vārdu, 33 un viņi aizgriezīsies prom no savas stūrgalvības un nekrietniem darbiem, jo viņi atcerēsies savu tēvu ceļu, kas bija grēkojuši Kunga priekšā. 34 Es viņus atvedīšu atpakaļ uz zemi, kuru ar zvērestu esmu apsolījis viņu tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, un viņi būs ķēniņi tajā. Es vairošu viņu skaitu, un tie neies mazumā. 35 Un es ar tiem slēgšu mūžīgu derību, ka esmu viņu Dievs un viņi ir mana tauta, un es nekad vairs neizraidīšu savu tautu no zemes, ko esmu tiem devis.””
