Pāvila aizstāvības runa
1 “Vīri, brāļi un tēvi, tagad uzklausiet, ko sacīšu sevis aizstāvībai.” 2 Kad ļaudis dzirdēja, ka viņš runā aramiešu valodā, iestājās pilnīgs klusums. Pāvils turpināja: 3 “Es esmu jūds, dzimis Kilikijas Tarsā, bet uzaudzināts šeit, šajā pilsētā , izglītots stingri sentēvu bauslībā pie Gamaliēla kājām, dedzīgs Dievam, kādi jūs šodien visi esat. 4 Pārliecības dēļ es līdz nāvei vajāju šīs ticības vīrus un sievas, tos ķēdēs kaldams un mezdams cietumā. 5 Augstais priesteris un visa vecajo sapulce var liecināt par mani, ka es saņēmu no viņiem vēstules pret brāļiem Damaskā un devos turp, lai saistītu tos, kas tur atradās, un vestu uz Jeruzālemi sodīt.
Pāvils stāsta par notikumu uz Damaskas ceļa
(Apd 9:1–19Apd 26:12–18)6 Kad es biju ceļā un jau tuvojos Damaskai, ap dienas vidu man visapkārt pēkšņi atmirdzēja spilgta gaisma no debesīm. 7 Es nokritu zemē un dzirdēju balsi man sakām: Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā? 8 Bet es atbildēju: kas tu esi, Kungs? Viņš man sacīja: es esmu Jēzus, Nācarietis, ko tu vajā. 9 Mani ceļabiedri gaismu gan redzēja, bet balsi, kas ar mani runāja, nedzirdēja. 10 Es jautāju: Kungs, ko lai es daru? Tad Kungs man sacīja: celies, ej uz Damasku, un tur tev pateiks visu, kas tev jādara. 11 Tad ceļabiedri mani, aiz rokām turēdami, ieveda Damaskā, jo, gaismas apžilbināts, es neko nevarēju redzēt. 12 Tur pie manis ieradās kāds dievbijīgs vīrs, vārdā Hananja, kas bija uzticīgs bauslībai un par ko visi turienes jūdi liecināja labu. 13 Viņš, pienācis man klāt, sacīja: brāli Saul, topi atkal redzīgs! Tajā pašā brīdī es viņu ieraudzīju. 14 Hananja man sacīja: mūsu tēvu Dievs ir tevi izredzējis, lai tu izprastu viņa gribu un ieraudzītu Taisno, un dzirdētu balsi no viņa mutes, 15 jo tu būsi liecinieks visu cilvēku priekšā par to, ko esi redzējis un dzirdējis. 16 Un tagad, ko tu vēl vilcinies? Celies, topi kristīts un nomazgā savus grēkus, piesaukdams viņa vārdu!
Pāvils stāsta par savu uzdevumu sludināt pagāniem
17 Tad es atgriezos Jeruzālemē. Reiz, Dievu lūdzot, es, gara aizrauts, 18 ieraudzīju viņu, un viņš mani uzrunāja: steigšus ej prom no Jeruzālemes, tādēļ ka tava liecība par mani netiks pieņemta. 19 Es sacīju: Kungs, viņi zina, ka es sinagogās gūstīju un situ tos, kas tev uzticīgi. 20 Kad tika izlietas tava liecinieka Stefana asinis, es arī stāvēju klāt un biju vienis prātis ar tiem, kas viņu nogalināja, un sargāju viņu drēbes. 21 Bet Kungs uz mani sacīja: dodies ceļā, jo es gribu tevi sūtīt tālu prom pie pagāniem.”
Pāvils un romiešu tribūns
22 Pūlis līdz šiem vārdiem viņā klausījās, bet tad sāka kliegt: “Nost tādu no zemes, tāds nedrīkst palikt dzīvs!” 23 Pūlis klaigāja, plēsa drēbes un svieda zemi gaisā, 24 tādēļ tribūns pavēlēja Pāvilu ievest karaspēka mītnē, lika pērt ar pletnēm un pratināt, lai uzzinātu, kādēļ pūlis tā kliedz pret viņu. 25 Kad tie viņu sēja ar siksnām, Pāvils jautāja centurionam, kas stāvēja klāt: “Vai jums ir ļauts pērt Romas pilsoni, kas nav notiesāts?” 26 To dzirdējis, centurions gāja pie tribūna un jautāja: “Ko darīsim? Šis cilvēks taču ir romietis.” 27 Tribūns pienāca klāt un viņam jautāja: “Saki man – vai tu esi romietis?” Viņš atbildēja: “Jā.” 28 Tad tribūns teica: “Es pilsonību esmu nopircis par lielu naudu.” Bet Pāvils sacīja: “Es tāds esmu piedzimis.” 29 Tie, kas gribēja viņu pratināt, tūlīt pat no viņa atstājās; arī tribūns bija nobijies, uzzinājis, ka Pāvils, kuru viņš bija sagūstījis, ir romietis.
Pāvils sinedrija priekšā
30 Nākamajā dienā, gribēdams skaidri zināt, par ko jūdi Pāvilu apsūdz, tribūns viņu atraisīja no važām un pavēlēja virspriesteriem un visam sinedrijam sapulcēties. Tad viņš atveda Pāvilu un lika tam nostāties viņu priekšā.
1 „Brāļi un tēvi, uzklausait tagad, ko es jums, sevi aizstāvēdams, teikšu!“
2 Kad tie dzirdēja, ka viņš tos uzrunāja ebrēju valodā, tie kļuva vēl klusāki. Un viņš turpināja:
3 „Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā, bet uzaudzināts šinī pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnīgā saskaņā ar tēvu bauslību, dedzīgs Dieva bauslības cīnītājs, kādi jūs visi vēl šodien esat;
4 Šo ticību esmu vajājis līdz nāvei, saistīdams un nododams cietumā vīriešus un sievietes,
5 Kā to man var apliecināt augstais priesteris un visa vecajo padome; no tiem arī dabūjis vēstules brāļiem Damaskā, devos ceļā, lai apcietinātu tos, kas tur atradās, un vestu uz Jeruzālemi sodit.
6 Bet, kad es biju ceļā un tuvojos Damaskai, ap pusdienas laiku mani piepeši apspīdēja spilgta gaisma no debesīm,
7 Es nokritu pie zemes un dzirdēju balsi man sakām: Saul, Saul, ko tu mani vajā?
8 Bet es atbildēju: Kas tu esi, Kungs? Viņš uz mani sacija: Es esmu Jēzus Nacarietis, ko tu vajā.
9 Mani pavadoņi gan redzēja gaismu, bet balsi, kas ar mani runāja, nedzirdeja.
10 Tad es jautāju: Ko lai es daru, Kungs? Bet tas Kungs man sacīja: Celies augšā un ej uz Damasku, tur tev pateiks visu, kas tev jādara.
11 Tā kā es, spožās gaismas apžilbināts, nevarēju redzēt, ceļa biedri mani veda aiz rokas, un tā es nonācu Damaskā.
12 Ananija, kāds dievbijīgs vīrs, kas dzīvoja pēc bauslības un par ko visi jūdi, kas tur dzīvoja, labu vien liecināja,
13 Atnāca pie manis, nostājās un man sacīja: Brāli Saul, raugies uz augšu! Un tanī pašā brīdi es varēju viņu redzēt,
14 Bet viņš sacīja: Mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu atzītu viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no viņa mutes,
15 Lai tu kļūtu viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis.
16 Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams viņa vārdu!
17 Atgriezies Jeruzālemē, es, svētnīcā Dievu lūdzot, tiku garā aizrauts
18 Un redzēju viņu. Viņš man teica: Steidzies ātri prom no Jeruzalemes, jo viņi nepieņems liecību par mani!
19 Es sacīju: Kungs, viņi zina, ka es esmu apcietinājis un licis šaust sinagogās tos, kas tic uz tevi.
20 Un kad tava liecinieka Stefana asinis tika izlietas, arī es pats tur stāvēju klāt, tas man bija pa prātam, un es sargāju drēbes tiem, kas viņu nonāvēja.
21 Tad viņš man sacīja: Dodies ceļā, jo es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!“
22 Līdz šiem vārdiem viņu uzklausījuši, tie sāka saukt: „Nost tādu no zemes virsus! Viņš nedrīkst palikt dzīvs!“
23 Kad tie kliegdami nosvieda savas drēbes un meta smiltis gaisā,
24 Komandieris pavēlēja viņu novest karaspēka mītnē, šaust un nopratināt, lai dabūtu zināt, kādēļ tie uz viņu tā kliedza.
25 Kad tie viņu bija nostiepuši, lai šaustu, Pāvils sacija virsniekam, kas stāvēja klāt: „Vai jums ir atļauts šaust romieti un vēl bez tiesas sprieduma?“
26 To dzirdējis, virsnieks gāja un to paziņoja komandierim, sacīdams: „Ko tu gribi darīt? Šis cilvēks taču ir romietis.“
27 Tad komandieris pienāca un viņam jautāja: „Saki man, vai tu esi romietis?“ Un viņš atbildēja: jā.
28 Bet komandieris turpināja: „Es par lielu maksu esmu ieguvis šīs pilsoņa tiesības.“ Pāvils sacīja: „Bet es tāds jau esmu piedzimis.“
29 Tie, kas gatavojās viņu nopratināt, tūdaļ atstājās no viņa; bet komandieris izbijās, uzzinājis, ka viņš ir romietis, jo viņš to bija licis saistīt.
30 Nākošajā dienā, gribēdams skaidri zināt, kādēļ jūdi Pāvilu apsūdz, viņš to atsvabināja un pavēlēja sanākt augstajiem priesteriem un visam sinedrijam un, ataicinājis Pāvilu, veda to viņiem priekšā.
