Hananja un Safīra
1 Bet kāds vīrs, vārdā Hananja, un viņa sieva Safīra bija pārdevuši savu mantu; 2 ar sievas ziņu Hananja piesavinājās daļu no pārdotā vērtības sev, bet pārējo atnesa un nolika pie apustuļu kājām. 3 Tad Pēteris sacīja: “Hananja, kādēļ sātans ir piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un piesavinājies daļu no zemes gabala vērtības? 4 Vai gan tas nebija tavs, pirms tu to pārdevi, un, kad tu to pārdevi, vai nauda nepalika tavā ziņā? Kā gan tu ieņēmi sirdī tādu nelietību? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.” 5 Šos vārdus dzirdējis, Hananja nokrita un izlaida garu. Visus, kas to dzirdēja, pārņēma lielas bailes. 6 Tad pienāca jaunekļi, ietina viņu un, iznesuši ārā, apglabāja. 7 Trīs stundas vēlāk ienāca arī viņa sieva, nezinādama, kas noticis. 8 Pēteris viņai jautāja: “Saki man, vai par tik vien jūs pārdevāt zemes gabalu?” Viņa atbildēja: “Jā, par tik.” 9 Bet Pēteris sacīja viņai: “Kā jūs tā abi vienojāties izaicināt Kunga Garu? Redzi, pie durvīm jau ir to soļi, kas apglabāja tavu vīru, un viņi iznesīs arī tevi.” 10 Tūdaļ viņa nokrita pie tā kājām un izlaida garu. Jaunekļi ienākuši atrada viņu mirušu. Tie iznesa viņu ārā un apglabāja blakus viņas vīram. 11 Un lielas bailes nāca pār visu draudzi un ikvienu, kas to dzirdēja.
Zīmes un brīnumi
12 Caur apustuļu rokām tautā notika zīmes un daudz brīnumu. Viņi visi vienprātībā bija kopā Sālamana kolonādē. 13 Neviens cits neuzdrīkstējās viņiem piebiedroties, bet tauta viņus slavēja. 14 Aizvien vairāk to, kas ticēja, piepulcējās Kunga draudzei – daudz vīru un sievu. 15 Pat slimos iznesa uz ielām un lika uz gultām un nestuvēm, lai, Pēterim garām ejot, kaut tikai viņa ēna skartu kādu no tiem. 16 Sanāca arī daudzi no Jeruzālemes apkārtnes ciemiem, nesdami slimus un nešķīstu garu apsēstus, un tie visi tika dziedināti.
Apustuļu vajāšanas
17 Tad augsto priesteri un visus, kas bija ar viņu saduķeju kopībā, pārņēma skaudība. 18 Viņi lika apcietināt apustuļus un iemest viņus pilsētas cietumā. 19 Bet naktī Kunga eņģelis atvēra cietuma durvis un, viņus ārā izvedis, sacīja: 20 “Ejiet, nostājieties templī un vēstiet tautai visus šīs dzīvības vārdus.” 21 To dzirdējuši, viņi rīta agrumā aizgāja uz templi un mācīja. Kad ieradās augstais priesteris ar saviem pavadoņiem, viņš sasauca sinedriju un visus Israēla vecajos un aizsūtīja uz cietumu atvest apcietinātos. 22 Bet sargi, ieradušies cietumā, viņus tur neatrada un atgriezušies ziņoja: 23 “Mēs atradām cietumu pilnīgi droši aizslēgtu un cietumsargus stāvam pie durvīm; tās atvēruši, iekšā nevienu neatradām.” 24 Kad tempļa sardzes priekšnieks un virspriesteri šos vārdus dzirdēja, viņi bija nesaprašanā, kas tad ir noticis. 25 Tad kāds atnācējs viņiem pavēstīja: “Tie vīri, kurus jūs ielikāt cietumā, redzi, stāv templī un māca tautu.” 26 Tempļa sardzes priekšnieks ar sargiem aizgāja, lai viņus atvestu, bet ne ar varu, jo baidījās no tautas, ka tos nenomētā akmeņiem. 27 Atveduši tie nostādīja viņus sinedrija priekšā, un augstais priesteris viņus pratināja: 28 “Vai tad mēs jums stingri nepavēlējām nemācīt šajā vārdā? Bet jūs, redzi, esat piepildījuši Jeruzālemi ar savu mācību, un jūs gribat, lai šī Cilvēka asinis nāk pār mums.” 29 Atbildot Pēteris un apustuļi sacīja: “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem. 30 Mūsu tēvu Dievs uzmodināja Jēzu, ko jūs nonāvējāt, pakārdami pie krusta koka. 31 Dievs ar savu labo roku viņu ir paaugstinājis par Valdnieku un Glābēju, lai Israēlam dotu atgriešanos un grēku piedošanu. 32 To apliecinām mēs un arī Svētais Gars, ko Dievs ir devis tiem, kas viņu paklausa.” 33 Dzirdētais tos satracināja, un tie gribēja viņus nogalināt. 34 Tad sinedrijā piecēlās kāds farizejs, vārdā Gamaliēls, visā tautā cienīts bauslības mācītājs, un pavēlēja izvest šos cilvēkus uz brīdi ārā. 35 Viņš teica: “Israēlieši, apdomājiet labi, pirms jūs ko darāt ar šiem cilvēkiem. 36 Jo vēl pirms kāda laika sacēlās Teuds, uzdodamies par nezin ko. Viņam pieslējās ap četri simti vīru; bet, kad viņu nogalināja, visi, kas viņam ticēja, izklīda, un iznākumā nekā nebija. 37 Pēc šī sadumpojās galilejietis Jūda tautas skaitīšanas dienās un sacēla tautu sev līdzi; arī tas gāja bojā, un visi viņa piekritēji tika izklīdināti. 38 Un tagad, es jums saku, atstājieties no šiem cilvēkiem un atlaidiet viņus. Ja šis viņu nolūks vai darbs nāk no cilvēkiem, tas izjuks. 39 Bet, ja tas ir no Dieva, jūs nespēsiet viņus apturēt. Ka tik jūs nekļūstat par Dieva apkarotājiem.” Un tie viņu paklausīja. 40 Viņi pasauca apustuļus, tos šaustīja un, piekodinājuši Jēzus vārdā vairs nerunāt, atlaida. 41 Viņi aizgāja no sinedrija priecīgi, jo bija atzīti par cienīgiem ciest negodu viņa vārda dēļ. 42 Dienu no dienas viņi nemitīgi mācīja un sludināja Kristu Jēzu gan templī, gan mājās.
1 Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu
2 Un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām.
3 Tad Pēteris sacīja: „Ananija, kāpēc sātāns piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas?
4 Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai ari pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdi? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.“
5 Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja.
6 Bet jaunekļi piecēlušies to apkopa un, ārā iznesuši, apraka.
7 Pēc kādām trim stundām ienāca ari viņa sieva nezinādama, kas bija noticis.
8 Tad Pēteris viņai teica: „Saki man, vai jūs šo tīrumu par tādu maksu esat pārdevuši?“ Un viņa atbildēja: „Jā, par tādu.“
9 Bet Pēteris viņai sacīja: „Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt tā Kunga Garu? Redzi, to kājas, kas tavu vīru aprakuši, ir durvju priekšā un iznesīs arī tevi.“
10 Tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira; jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, iznesa viņu ārā un apraka pie viņas vīra.
11 Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus, kas to dzirdēja.
12 Bet caur apustuļiem notika daudz zīmju un brīnumu ļaužu starpā; un visi vienprātīgi bija kopā Salamana ailē.
13 No pārējiem neviens neiedrošinājās ar viņiem biedroties, bet ļaudis tos augsti cienīja.
14 Un vēl vairāk pievienojās tādu, kas ticēja tam Kungam, pulks vīriešu un sieviešu,.
15 Tā ka arī neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvās, lai, Pēterim gājām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu.
16 Arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tika dziedināti.
17 Bet augstais priesteris un saduķēju sektas piederīgie, kas ap viņu bija, dusmās iedegušies,
18 Apcietināja apustuļus un iemeta tos pilsētas cietumā.
19 Bet tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un, tos izvedis, sacīja:
20 „Ejiet, nostājieties svētnīcā un runājiet ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus!“
21 To dzirdējuši, viņi, rītam austot, iegāja svētnīcā un mācīja. Tad ieradās augstais priesteris un tie, kas ap viņu, sasauca sinedriju un visus Israēla bērnu vecajos un sūtīja uz cietumu tos atvest.
22 Bet sargi, aizgājuši un viņus cietumā neatraduši, atgriezās un ziņoja:
23 „Mēs atradām cietumu visai rūpīgi aizslēgtu un sargus stāvam durvju priekšā, bet atvēruši mēs nevienu iekšā neatradām.“
24 Kad svētnīcas sardzes priekšnieks un augstie priesteri šos vārdus dzirdēja, tie bija neziņā viņu dēļ, kas še īsti noticis.
25 Bet kāds atnācis viņiem ziņoja: „Tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv svētnīcā un māca ļaudis.“
26 Tad sardzes priekšnieks ar sargiem aizgāja un tos atveda, ne ar varu, jo tie bijās no ļaudim, ka viņus nenomētā akmeņiem,
27 Un, tos atveduši, statīja sinedrija priekšā. Augstais priesteris tiem vaicāja:
28 „Mēs esam jums stingri pavēlējuši nemācīt šinī vārdā, un jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat, lai šī cilvēka asinis nāk pār mums.“
29 Bet Pēteris un apustuļi atbildēja: „Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.
30 Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nonāvējuši, to piekārdami pie koka;
31 Dievs viņu paaugstinājis sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas.
32 Mēs esam šo vārdu liecinieki un ari Svētais Gars, ko Dievs devis tiem, kas viņam paklausa.“
33 To dzirdējuši, viņi saskaitās un gribēja tos nonāvēt.
34 Bet kāds farizējs, vārdā Gamaliēls, visā tautā cienīts bauslības mācītājs, piecēlās sinedrijā un pavēlēja šos cilvēkus uz īsu bridi izvest ārā
35 Un sacīja sinedrijam: „Israēlieši, padomājiet labi, ko jūs gribat darīt ar šiem cilvēkiem.
36 Priekš kāda laika sacēlās Teuda, sacīdams, ka viņš kas esot, viņam piebiedrojās skaitā ap četri simti cilvēku; viņu nonāvēja, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti.
37 Pēc viņa sacēlās galilietis Jūda pierakstīšanas laikā un aizrāva sev līdz daudz ļaužu; ari tas gāja bojā, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti.
38 Tādēļ es jums tagad saku: Lieciet šos cilvēkus mierā un atlaidiet viņus. Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks;
39 Bet ja tas ir no Dieva, tad jūs tos nevarēsit iznīcināt—pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!“
40 Viņi tam paklausīja un, apustuļus ieaicinājuši, tos šauta un, piekodinādami nerunāt Jēzus vārdā, atlaida.
41 Tad viņi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem viņa vārda dēļ ciest negodu.
42 Un viņi nemitējās svētnīcā un mājās ikdienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu.
