Ciba
1 Kad Dāvids bija mazliet pagājis no virsotnes, redzi, viņam pretī nāca Mefībošeta kalps Ciba ar apseglotu ēzeļu pāri, kam uzkrautas divi simti maizes, simts rozīņu plāceņu un vasaras augļu un vīna maiss. 2 Ķēniņš prasīja Cibam: “Kas tas tev tur ir?” Viņš sacīja: “Ēzeļi ķēniņa namam, ko jāt, maize un vasaras augļi puišiem, ko ēst, un vīns, ko dzert tuksnesī pagurušajiem.” 3 Tad ķēniņš vaicāja: “Kur tava kunga dēls?” Ciba sacīja ķēniņam: “Viņš palika Jeruzālemē, jo viņš domā: šodien Israēla nams man atdos mana tēva valdīšanu!” 4 Ķēniņš sacīja Cibam: “Lai tad viss, kas pieder Mefībošetam, ir tavs!” Ciba atbildēja: “Es zemojos! Lai gūstu tavu vēlību, mans kungs, ķēniņ!”
Šimī lād Dāvidu
5 Ķēniņš Dāvids nonāca līdz Bahūrīmai, un, redzi, no turienes nāca kāds vīrs no Saula dzimtas, vārdā Šimī, Gēras dēls, – nāca un lādēt lādējās! 6 Viņš meta ar akmeņiem Dāvidam un visiem ķēniņa Dāvida kalpiem, kaut turpat bija visi ļaudis un visi Dāvida spēkavīri! 7 Lādēdams Šimī sacīja: “Ej vien, ej, tu slepkavniek un nelieti! 8 Pret tevi nu Kungs pavērsis visas Saula nama asinis – jo tu valdīji viņa vietā! Nu Kungs dod valdīšanu tavam dēlam Abšālomam, un, redzi, nu pār tevi nāk paša ļaunums, jo tu esi slepkava!” 9 Abīšajs, Cerūjas dēls, sacīja ķēniņam: “Kāpēc tas sprāgušais suns lād manu kungu, ķēniņu? Iešu tur pāri un noraušu viņam galvu!”
10 Bet ķēniņš atbildēja: “Kas man ar jums, Cerūjas dēli! Ja viņš tā lād, tad Kungs būs viņam licis: lādi Dāvidu! – un kas gan lai vaicā: kāpēc tu tā dari?!” 11 Un Dāvids teica Abīšajam un visiem saviem kalpiem: “Redzi, paša dēls, kas no manis nācis, tīko manu dzīvību, kur nu vēl benjāminietis! Lieciet to mierā, lai lādas – Kungs viņam licis. 12 Varbūt Kungs uzlūkos manu vainu, varbūt Kungs to vērsīs par labu viņa šīsdienas lāstu dēļ!” 13 Tā Dāvids ar saviem vīriem gāja pa ceļu, bet Šimī gāja otrā pusē pa kalna nogāzi. Iedams viņš lādēja, svieda pāri akmeņus un putināja pīšļus uz viņu pusi. 14 Ķēniņš ar visiem saviem ļaudīm noguruši nonāca Bahūrīmā un tur atpūtās.
Ahītofela padoms
15 Abšāloms un viss israēliešu pulks ienāca Jeruzālemē un Ahītofels kopā ar viņu. 16 Dāvida draugs arkietis Hūšajs pienāca pie Abšāloma un sauca Abšālomam: “Lai dzīvo ķēniņš! Lai dzīvo ķēniņš!” 17 Abšāloms teica Hūšajam: “Vai tāda ir laipnība pret draugu? Kāpēc tu negāji kopā ar savu draugu?” 18 Hūšajs atbildēja Abšālomam: “Nē! Tam, ko izraudzījis Kungs un šī tauta, un visi israēlieši, – tam es būšu un pie tā es palikšu! 19 Turklāt kam gan lai kalpoju, ja ne viņa dēlam? Kā es kalpoju tavam tēvam, tāpat arī tev!”
20 Abšāloms teica Ahītofelam: “Dod padomu, ko mums darīt!” 21 Ahītofels teica Abšālomam: “Ej pie sava tēva blakussievām, kuras viņš atstāja pieskatīt namu. Tad viss Israēls dzirdēs, ka tu savam tēvam esi kļuvis par smerdeli, un tas dos spēku visiem, kas ir ar tevi.” 22 Viņi izpleta Abšālomam telti uz jumta, un tas gāja pie sava tēva blakussievām, visam Israēlam redzot. 23 Jo tolaik Ahītofela dotais padoms bija līdzvērtīgs Dieva iztaujāšanai – tāds bija ikviens Ahītofela padoms gan Dāvidam, gan Abšālomam.
1 Kad nu Dāvids bija mazliet attāli-nājies no Eļļas kalna virsotnes, redzi, tad Ciba, Mefibošeta puisis, nāca viņam pretī ar pāris apkrautu ēzeļu, un tie uz muguras nesa divi simti maizes klaipu, simtu vīnogu ķekaru, simtu vasaras augļu saiņu un ādas trauku ar vīnu.
2 Un ķēniņš sacīja Cibam: „Kas tie tev tur ir?“ Tad Ciba sacīja: „Ēzeli ir ķēniņa nama ļaudīm ko jāt, bet maize un vasaras augļu saiņi kalpotājiem ko ēst, bet vīns tiem, kas tuksnesī piekusuši, ko dzert.“
3 Tad ķēniņš jautāja: „Bet kur tad ir tava kunga dēls?“ Un Ciba atbildēja ķēniņam: „Redzi, viņš ir palicis Jeruzālemē, jo viņš teica: Šodien Israēla nams man atdos atpakaļ mana vectēva ķēniņa valstību.“
4 Tad ķēniņš sacīja Cibam: „Lai tad nu tev arī pieder viss, kas piederēja Mefibošetam!“ Un Ciba sacīja: „Tevi godādams, es noliecos ar savu seju pie zemes, lai atrodu žēlastību tavās acīs, mans kungs un ķēniņ!“
5 Kad nu ķēniņš Dāvids nonāca līdz Bahurimai, redzi, tad no turienes iznāca kāds vīrs no Saula dzimtas piederīgiem, un viņa vārds bija Šimejs, Geras dēls. Tuvodamies viņš nepārtraukti lādējās
6 Un meta akmeņus uz Dāvidu un uz visiem ķēniņa Dāvida kalpiem, kaut gan visa karavīru saime un visi miesas sargi gāja ķēniņam pa labo un pa kreiso pusi.
7 Un Šimejs tam sacīja lādēdams: „Ej ārā, ej projām, tu asinskārīgais vīrs, tu ļaundari!
8 Tas Kungs tev tagad liek nest visu Saula nama asins parādu, kā vietā tu esi uzkundzējies par ķēninu. Bet tagad tas Kungs nodod ķēniņa valsts varu tava dēla Absaloma rokā, un, redzi, nu tu pats tagad esi nelaimē, jo tu esi asinskārīgs vīrs!“
9 Tad Abišajs, Cerujas dēls, sacīja ķēniņam: „Kāpēc šis sprāgušais suns lād manu kungu un ķēniņu? Atļauj man noiet tur pāri pie viņa un viņam noraut galvu!“
10 Bet ķēniņš atbildēja: „Kāda daļa man ar jums, jūs Cerujas dēli? Ļaujiet taču viņam lādēties! Laikam jau gan viņš lād tādēļ, ka tas Kungs būs viņam sacījis: Lādi Dāvidu! Kā gan tad drīkst jautāt: Kādēļ tu tā dari?“
11 Un Dāvids sacīja Abišajam un visiem saviem kalpiem: „Redzi, mans paša dēls, kas cēlies no maniem gurniem, tagad tīko pēc manas dzīvības, ko tad nu vēl lai nedara šis benjamīnietis! Ļaujiet tam, lai viņš lādas, jo tas Kungs viņam to ir licis!
12 Varbūt, ka tas Kungs mani uzlūkos manā postā un šodien jau pārvērtīs viņa lāstu man par svētību.“
13 Tā Dāvids gāja ar saviem vīriem tālāk pa ceļu, bet Šimejs gāja otrā pusē gar kalna klintāju, un iedams viņš lādējās, meta ar akmeņiem gan uz vienu, gan uz otru un putināja gaisā pīšļus.
14 Bet beidzot ķēniņš līdz ar tiem vīriem, kas bija pie viņa, visi piekusuši nonāca pie avotiem, un tur atveldzējās.
15 Bet Absaloms un visi Israēla vīri gāja uz Jeruzālemi un Ahitofels līdz ar viņu.
16 Un notika, kad Dāvida draugs Hušajs no Arkas nāca pie Absaloma, tad Hušajs uzsauca Absalomam: „Ilgu mūžu ķēniņam! Ilgu mūžu ķēniņam!“
17 Bet Absaloms atbildēja Hušajam: „Vai tā ir tava uzticība pret tavu draugu? Kāpēc tu neesi gājis ar savu draugu?“
18 Tad Hušajs atbildēja Absalomam: „Nē! —Bet ko tas Kungs ir izredzējis un šī tauta un visi Israēla vīri, tam arī es piederēšu, un pie tā es arī palikšu!
19 Un otrām kārtām: Kam tad lai es kalpoju? Vai lai es nekalpoju viņa dēlam? Tāpat kā es esmu kalpojis tavam tēvam, tāpat es gribu but tava priekšā!“
20 Un Absaloms sacīja Ahitofelam: „Dodiet padomu, ko lai mēs iesākam!“
21 Un Ahitofels sacīja Absalomam: „Ieej pie sava tēva blakus sievām, ko viņš te ir atstājis, lai tās apsargātu namu. Tad viss Israēls skaidri redzēs, ka tu galīgi un neatjaunojami esi sarāvis visas saites ar savu tēvu, bet toties jo drošākas kļūs sirdis un spēcīgākas rokas visiem tiem, kas ir ar tevi.“
22 Un viņi izplēta Absaloma telti uz jumta, un Absaloms iegāja pie sava tēva blakus sievām, visam Israēlam to redzot.
23 Un Ahitofela padoms, ko viņš tanī laikā deva, likās līdzvērtīgs esam kadai Dieva atklāsmei; tik augstu tika turēts Ahitofela padoms tiklab pēc Dāvida, kā arī pēc Absaloma ieskatiem.
