Nātāns uzrāda Dāvidam viņa grēku
1 Kungs sūtīja Nātānu pie Dāvida. Atnācis tas viņam sacīja:
“Kādā pilsētā bija divi vīri –
viens bagāts, otrs nabags.
2 Bagātajam bija avju un vēršu bez skaita,
3 bet nabagajam nebija nekā,
tik viena maza aitiņa tam piederēja.
Tā uzauga pie viņa kopā ar paša bērniem,
no viņa kumosa ēda, no viņa kausa dzēra,
viņa azotē gulēja, bija viņam kā paša meita.
4 Kāds ceļinieks iegriezās pie bagātā vīra,
bet tam bija žēl ņemt savu avi vai vērsi,
lai pagatavotu ceļotājam, kas pie viņa iegriezies.
Viņš ņēma nabaga vīra aitiņu
un pagatavoja tam vīram, kas pie viņa iegriezies.”
5 Dāvids aizsvilās lielās dusmās par to vīru un teica Nātānam: “Dzīvs Kungs! – Par to, ko šis vīrs darījis, viņš ir nāvi pelnījis. 6 Par to aitiņu viņš atlīdzinās četrkārt – par to, ka tā darīja un neiežēlojās!” 7 Tad Nātāns teica Dāvidam: “Tu esi tas vīrs! – Tā saka Kungs, Israēla Dievs: es tevi svaidīju par Israēla ķēniņu, es tevi glābu no Saula rokas, 8 es tev devu tava kunga namu un tava kunga sievas tev pie sāniem! Es tev devu Israēlu un Jūdu, ja tas vēl par maz, piemetīšu tev vēl un vēl! 9 Kāpēc tu nicināji Kunga vārdus, darīdams to, kas man nepatīk? – Hetieti Ūriju tu nokāvi ar zobenu – viņa sievu tu ņēmi par sievu sev un pašu nogalēji ar amoniešu zobenu! 10 Tad nu zobens nemūžam neatstāsies no tava nama! – tādēļ ka tu mani nicināji, ka ņēmi hetieša Ūrijas sievu, lai viņa kļūtu tava sieva. 11 Tā saka Kungs: redzi, no tava paša nama es ļaunumu celšu pret tevi tavu acu priekšā, es ņemšu tavas sievas un atdošu tavam tuvākajam. Viņš gulēs ar tavām sievām, saulei spīdot. 12 Ko tu darīji slepenībā, to es izdarīšu visa Israēla priekšā un saules gaismā!” 13 Dāvids teica Nātānam: “Es esmu grēkojis pret Kungu!” Nātāns atbildēja Dāvidam: “Kungs gan noņem tavu grēku – tu nemirsi. 14 Taču tu esi devis Kunga ienaidniekiem iemeslu zaimot, tāpēc dēls, kas tev dzimis, mirs!”
Batšebas bērns mirst
15 Nātāns devās uz mājām. Un Kungs piemeklēja bērnu, ko Ūrijas sieva bija dzemdējusi Dāvidam, un tas sasirga. 16 Dāvids lūdzās Dievu par zēnu, Dāvids gavēja un, pārnācis mājās, visu nakti gulēja zemē. 17 Viņa nama vecajie sanāca ap viņu, lai pieceltu viņu no zemes, bet viņš tos atraidīja un neēda ar tiem kopā. 18 Septītajā dienā bērns nomira. Dāvida kalpi baidījās viņam teikt, ka bērns miris, un sprieda: “Redzi, kad bērns bija dzīvs, mēs ar viņu runājām, bet viņš mūs neuzklausīja. Kā lai pasakām viņam, ka bērns miris? Ka nepadara sev ko ļaunu.” 19 Dāvids manīja, ka viņa kalpi sačukstas, un noprata, ka bērns miris. Dāvids jautāja kalpiem: “Vai bērns nomira?” Tie atbildēja: “Nomira.” 20 Tad Dāvids piecēlās no zemes, mazgājās, iesvaidījās, pārģērbās un gāja zemoties Kunga namā. Atgriezies mājās, viņš lika pasniegt maltīti un ēda. 21 Kalpi tam prasīja: “Ko tu dari? Kad bērns bija dzīvs, tu gavēji un raudāji viņa dēļ, bet, tikko bērns miris, tu celies un ēd!” 22 Viņš atbildēja: “Kamēr bērns bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo domāju – varbūt Kungs apžēlosies par mani un bērns dzīvos. 23 Bet nu viņš ir miris – kam man vairs gavēt? Vai es varu atsaukt viņu atpakaļ? Es gan došos pie viņa, bet viņš pie manis neatgriezīsies.”
Sālamana dzimšana
24 Un Dāvids mierināja savu sievu Batšebu un gāja pie viņas, un gulēja ar viņu. Viņa dzemdēja dēlu un deva tam vārdu Sālamans, un Kungs zēnu mīlēja. 25 Viņš to pavēstīja caur pravieti Nātānu, kas, Kunga mudināts, deva tam vārdu – Kunga mīlulis.
Amoniešu sakāve
(1L 20:1–3)26 Tikmēr Joābs karoja pret amoniešu Rabu un ieņēma ķēniņvalsts galvaspilsētu. 27 Viņš sūtīja ziņnešus pie Dāvida ar vēsti: “Es karoju pret Rabu un ieņēmu pilsētas lejasdaļu, kur ūdenskrātuves. 28 Pulcini jel pārējos karavīrus un pabeidz ieņemt pilsētu; lai es nebūtu tas, kas ieņem šo pilsētu un mans vārds netiktu daudzināts!” 29 Tad Dāvids sapulcināja visus ļaudis un devās uz Rabu, karoja pret to un ieņēma. 30 Viņš noņēma kroni no Milkoma galvas – tas svēra talantu zelta un bija rotāts ar dārgakmeni. To uzlika galvā Dāvidam. No pilsētas izveda milzum daudz laupījuma. 31 Tās ļaudis aizveda un lika pie zāģiem, dzelzs ecēšām un dzelzs cirvjiem un norīkoja uz ķieģeļu cepļiem. Tā viņš darīja visās amoniešu pilsētās. Tad Dāvids un visi ļaudis atgriezās Jeruzālemē.
1 Un tas Kungs sūtīja Nātānu pie Dāvida; kad nu viņš bija pie viņa nonācis, tad viņš tam sacīja: „Divi vīri bija vienā pilsētā, viens bagāts un otrs nabags.
2 Bagātajam bija ļoti daudz sīklopu un liellopu,
3 Bet nabagajam no visa tā nebija itin nekā kā vienīgi viens pats jēriņš, vēl gluži mazs, ko viņš bija pircis un uzaudzinājis un kas bija pie viņa uzaudzis kopā ar viņa bērniem; tas ēda no viņa maizes rieciena un dzēra no viņa kausa, pie viņa krūtīm tas gulēja, un šī mazā aitiņa bija viņam kā paša meita.
4 Un kad kādā dienā pie bagātā vīra ieradās viesis, tad viņam bija žēl ņemt ko no sava sīklopu un liellopu pulka, lai sagatavotu mielastu viesim, kas bija pie viņa atnācis, bet viņš ņēma nabagā vīra aitiņu un to sataisīja savam ciemiņam.“
5 Tad Dāvids iedegās ļoti lielās dusmās pret to vīru, un viņš sacīja Nātānam: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs, tas vīrs, kas to ir darījis, ir nāvi pelnījis!
6 Un to jēriņu lai tas izlīgdams atdod četrkārtīgi, tādēļ ka viņš tā ir rīkojies un nav bijis līdzcietīgs!“
7 Tad Nātāns atbildēja Dāvidam: „Tu esi tas vīrs! Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu tevi svaidījis par ķēniņu Israēlam, un Es tevi esmu izglābis no Saula rokas.
8 Un Es esmu tev devis tava kunga namu un tava kunga sievas tavā klēpī; un Es esmu tev arī devis Israēla un Jūdas namu, un ja ar to visu vēl nepietiek, tad Es vēl gribu šo un to pielikt.
9 Kāpēc tad tu esi noniecinājis tā Kunga vārdu, to darīdams, kas Jauns vina acīs? Tu esi nogalinājis hetieti Oriju ar zobenu, un viņa sievu tu esi ņēmis sev par sievu, bet viņu pašu tu esi nokāvis ar Amona bērnu zobenu.
10 Bet tagad zobens vairs neatstāsies no tava nama uz mūžīgiem laikiem, tāpēc ka tu esi Mani nonievājis un tāpēc ka tu esi ņēmis hetieša Ūrijas sievu ar nolūku, lai tā kļūtu tava sieva!
11 Tā saka tas Kungs: Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi no tava paša nama un tev to redzot: Es ņemšu tavas sievas un tās nodošu kādam tavam tuviniekam, lai viņš guļ ar tavām sievām gaišā dienas laikā, saulei spīdot.
12 Jo to, ko tu esi darījis slepeni, to Es atdarīšu visa Israēla priekšā un mirdzošas saules gaismā!“
13 Tad Dāvids sacīja Nātānam: „Es esmu grēkojis pret to Kungu!“ Un Nātāns atbildēja Dāvidam: „Tad nu tas Kungs ari tavus grēkus piedod: tev nebūs mirt!
14 Bet tāpēc ka tu ar šo darbu esi tiešām devis iemeslu tā Kunga ienaid-niekiem Viņu zaimot, tad ari dēlam, kas tev ir dzimis, neglābjami ir jāmirst!“
15 Un kad Nātāns atgriezās savā namā, tad tas Kungs sita to bērnu, ko Urijas sieva bija Dāvidam dzemdējusi, ka tas palika uz nāvi slims.
16 Un ši bērna dēļ Dāvids meklēja Dievu, un Dāvids iesāka gavēni, un kad viņš pārnāca, tad viņš pārnakšņoja, visu nakti gulēdams uz zemes.
17 Tad cēlās viņa nama vecaji, lai pār viņu noliekušies viņu pieceltu no zemes, bet viņš to nevēlējās un neēda maizi kopā ar tiem.
18 Un notika, ka septītajā dienā šis bērns nomira, un tad Dāvida galma ļaudis baidījās viņam pateikt, ka bērns ir miris, jo viņi domāja: „Ja jau viņš mūsu balsij neklausīja, kad bērns vēl bija dzīvs, kur tad tagad, kad mēs pateiksim, ka bērns ir miris? Ka viņš nenodara sev ko ļaunu!“
19 Bet Dāvids novēroja, ka viņa galma ļaudis savā starpā klusi sačukstas; tad Dāvids nomanīja, ka bērns ir miris. Un Dāvids jautāja saviem galma ļaudīm: „Vai bērns ir nomiris?“ Un tie viņam atbildēja: „Jā, viņš ir miris!“
20 Tad Dāvids piecēlās no zemes, mazgājās un svaidījās un pārmainīja savas sēru drēbes. Tad viņš iegāja tā Kunga namā un pielūgdams noliecās ar savu vaigu pie zemes. Kad nu viņš bija atgriezies atpakaļ savā namā, tad viņš lika atnest ēdienu un ēda maizi.
21 Tad viņa galma ļaudis viņam sacīja: „Cik nesaprotama ir tava izturē-šanās! Kamēr bērns vēl bija dzīvs, tu gavēji un raudāji, un tagad, kad bērns ir nomiris, tad tu celies augšā un ēd maizi.“
22 Bet viņš sacīja: „Kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju: Kas zinā, varbūt, ka tas Kungs par mani apžēlojas, un bērns paliek dzīvs?
23 Un tagad, kad nu viņš ir miris, kādēļ man vairs gavēt? Vai tad man ir iespējams to atgriezt atkal pie dzīvības? Es gan noiešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ vairs neatnāks!“
24 Un Dāvids nomierināja ari savu sievu Batsebu, iegāja pie viņas un gulēja ar viņu kopā. Un viņa dzemdēja dēlu, un tas nosauca viņa vārdu Salamans, un tas Kungs viņu mīlēja.
25 Un viņš nodeva viņu pravieša Nātāna uzraudzībā un audzināšanā, un Nātāns nosauca viņa vārdu Jedīd Jah tā Kunga dēļ.
26 Bet Joābs veda karu pret Rabu, Amona bērnu galveno pilsētu, un viņš iekaroja pa daļai šo ķēniņa pilsētu.
27 Tad Joābs sūtīja vēstnešus pie Dāvida un lika tiem sacīt: „Es esmu cīnījies pret Rabu un šīs pilsētas ūdeņu apņemto lejas dalu ari ieņēmis,
28 Tad nu tagad sapulcini atlikušo karavīru saimi un apmet ap šo pilsētu savu telšu nometni, un ieņem tu pilnīgi šo pilsētu, lai es neieņemtu to un lai daudzinot manu vārdu neizceļ pāri tavam vārdam.“
29 Tad Dāvids sapulcināja visu savu karaspēku un nogāja uz Rabu, un viņš uzbruka pilsētai un to iekaroja.
30 Un viņš noņēma viņu ķēniņa kroni no viņu elka Milkoma galvas, tas bija vienu zelta talentu smags un viss noklāts ar dārgakmeņiem; un tas tika uzlikts Dāvidam galvā. Un viņš izveda no šīs pilsētas ļoti bagātu laupījumu.
31 Un to tautu, kas atradās pilsētā, viņš novietoja ir pie akmeņu zāģiem, ir pie dzelzs kuļamiem ratiem, ir pie dzelzs cirvjiem, ir lika tiem strādāt ķieģeļu cepļos; tāpat viņš rīkojās ar visām Amona bērnu pilsētām. Pēc tam Dāvids ar visu savu karaspēku atgriezās atpakaļ Jeruzālemē.
