Antiohs apgāna templi
1 Ap šo pašu laiku Antiohs sāka savu otro karagājienu pret Ēģipti. 2 Tad pēkšņi notika tā, ka visā pilsētā kādas četrdesmit dienas pie debesīm bija redzami jātnieki, tie traucās ātri, bija tērpti viscaur zeltā, kā karotāju pulki ar šķēpiem un izvilktiem zobeniem bruņojušies. 3 Viņi bija sakārtoti pa pulkiem, viņu starpā notika uzbrukumi un sadursmes, vairogi sitās viens pret otru, šķēpi un bultas lidoja lielā skaitā, zelta tērpi un raibās krūšubruņas mirdzēja. 4 Visi vēlējās, lai šī parādība būtu uz labu. 5 Kad izplatījās nepatiesas baumas, ka Antiohs esot aizgājis no dzīves, Jāsons savāca ne mazāk kā tūkstoš vīru un pēkšņi uzbruka pilsētai. Kad viņi jau bija tikuši uz mūra un kad beidzot pilsēta bija ieņemta, Menelājs patvērās pilsētas nocietinājumā. 6 Bet Jāsons nesaudzīgi slepkavoja vienkāršos pilsoņus, nesaprazdams, ka veiksme cīņā pret saviem brāļiem ir vislielākā neveiksme, un domādams, ka uzvaras zīmi viņš paceļ cīņā pret ienaidniekiem. 7 Bet varu viņš neieguva un beigās aiz kauna par savu ļaunprātību bija spiests bēgt atpakaļ uz ammanītu zemi. 8 Vispēdīgi viņš dabūja ļaunu galu. Kad viņu apsūdzēja arābu tirānam Aretam, viņš, visu ienīsts un vajāts par to, ka atkāpies no bauslības, un nicināts kā tēvzemes un līdzpilsoņu slepkava, bēguļoja no vienas pilsētas uz otru, līdz tika izraidīts uz Ēģipti. 9 Tas, kurš tik daudzus bija izraidījis no tēvzemes, pats gāja bojā svešā zemē, kad ieradās pie lakedaimoniešiem, cerēdams tur pie sev radniecīgiem ļaudīm gūt patvērumu. 10 Viņš, kas daudzus bija atstājis neapglabātus, pats netika apglabāts nedz tēvzemē, nedz kādā citā kapā, un neviens par viņu neraudāja.
11 Kad ziņa par šiem notikumiem nonāca līdz ķēniņam, viņš to saprata tā, ka jūdu zeme grib atkrist. Zvērīgās dusmās viņš pameta Ēģipti un ar karaspēku ieņēma pilsētu. 12 Karavīriem viņš pavēlēja nesaudzīgi nogalināt ikvienu, kas gadās ceļā, un arī tos, kas bija iebēguši mājās. 13 Tika nogalināti jauni un veci, iznīcināti vīri, sievas un bērni, nokautas jaunavas un zīdaiņi. 14 Trīs dienās tika pazudināti astoņdesmit tūkstoši – četrdesmit tūkstoši tika noslaktēti un tikpat daudzi tika pārdoti verdzībā. 15 Neapmierinādamies ar to, viņš vēl uzdrošinājās kopā ar Menelāju, savas tēvzemes un likumu nodevēju, ieiet vissvētākajā templī, kāds vien ir uz zemes. 16 Ar savām noziedzīgajām rokām viņš ņēma svētos traukus, un, ko citi ķēniņi bija dāvinājuši šīs vietas uzplaukumam, slavai un godam, to visu viņš ar savām nešķīstajām rokām izvazāja. 17 Varas apziņa Antiohu bija padarījusi lielīgu, bet viņš nesaprata, ka Kunga dusmas par pilsētas iedzīvotāju grēkiem, kuru dēļ viņš atstāja bez ievērības to, kas notika šajā vietā, ir īslaicīgas. 18 Ja viņi nebūtu pieļāvuši daudzus grēkus, arī Antiohs, tiklīdz ienācis templī, tiktu šaustīts ar pātagām un būtu spiests atteikties no savas pārdrošības, gluži kā Hēliodors, kuru ķēniņš Seleiks bija sūtījis pārbaudīt dārgumu krātuvi. 19 Bet Kungs ir teicis: “Ne vietas dēļ ir tauta, bet tautas dēļ ir vieta.” 20 Tādēļ arī šī vieta, kas bija līdzdalīga tautas smagajā pazemojumā, vēlāk kopā ar tautu baudīja Kunga labvēlību, un, tāpat kā visa valdītājs Dievs savās dusmās to pameta, tā pēc izlīdzināšanās varenais Kungs to atkal paaugstināja visā godībā.
21 Antiohs, paņēmis no tempļa tūkstoš astoņsimt talantu, steidzās uz Antiohiju. Savā lielībā un sirds augstprātībā viņš šķitās, ka spēj padarīt zemi kuģojamu un jūru par zemes ceļu. 22 Viņš atstāja uzraugus, kuru uzdevums bija kaitēt jūdu ciltij: Jeruzālemē – Filipu, pēc izcelšanās frīģieti, kas pēc sava rakstura bija vēl barbariskāks nekā pats Antiohs, kurš viņu atstāja par uzraugu; 23 Garizijā – Andronīku un vēl arī Menelāju, kas vairāk nekā citi izcēlās ar savu augstprātību pret pilsētas iedzīvotājiem un bija naidīgi noskaņots pret jūdiem. 24 Viņš sūtīja nešķīstības vaininieku Apolloniju ar divdesmit divu tūkstošu vīru lielu karaspēku un pavēlēja visus pieaugušos nogalināt, bet sievietes un bērnus pārdot. 25 Tas ieradās Jeruzālemē un, izlikdamies, ka izturas mierīgi, nogaidīja sabata dienu. Redzot, ka jūdi bezdarbībā vada svētku dienu, viņš pavēlēja saviem karavīriem apbruņoties. 26 Visus, kas bija iznākuši svinēt svētkus, viņš nodūra un, ar karaspēku ielauzies pilsētā, daudzus nogalināja.
27 Jūda, kas Makabeju dzimtā bija desmitais pēc kārtas, devās prom uz tuksnešainu vietu un kopā ar saviem biedriem dzīvoja kalnos, kā zvēri barodamies ar zāli, lai tikai nebūtu līdzdalīgi nešķīstībā.
