Antioha slimība
1 Ap to pašu laiku Antiohs bija spiests ar negodu aiziet no Persijas. 2 Viņš bija iegājis pilsētā, ko sauc par Persepoli, un sāka aplaupīt tempļus un mēģināja iegūt pilsētu savā varā. Tad tauta ķērās pie ieročiem, lai aizstāvētos, un viņu patrieca. Tā sanāca, ka Antiohs, iedzīvotāju padzīts, bija spiests no turienes ar kaunu atgriezties atpakaļ. 3 Kad viņš bija pie Ekbatanas, viņam nāca zināms, kas bija noticis ar Nikanoru un Timoteju. 4 Aizdedzies dusmās, viņš gribēja izgāzt pār jūdiem ļaunumu, ko bija izbaudījis no saviem patriecējiem. Tādēļ viņš pavēlēja važonim braukt uz priekšu bez mitas, lai ātrāk nonāktu galā, bet debesu sods jau bija viņam uz pēdām. Augstprātīgā pašpārliecībā viņš teica: “Kad nonākšu Jeruzālemē, es to padarīšu par jūdu kapsētu.” 5 Bet visu redzošais Kungs, Israēla Dievs, raidīja pret viņu neredzamu un neizārstējamu triecienu. Tiklīdz viņš bija pateicis šos vārdus, viņu sagrāba nevaldāmas sāpes vēderā un nežēlīgas mokas iekšās. 6 Un tas bija taisnīgi, jo viņš pats ar daudzām neiedomājamām mocībām bija mocījis iekšas citiem. 7 Bet viņš nekādi neatkāpās no savas lepnības un vēl vairāk iesvilās augstprātībā, izverdot dusmu liesmas pret jūdiem un pavēlot pasteidzināt braucienu. Tad sagadījās tā, ka viņš izkrita no ratiem, kas traucās ar joni, un smagā kritienā savainoja visus locekļus. 8 Tas, kurš vēl nesen savā pārcilvēciskā lielībā iedomājās, ka var pavēlēt jūras viļņiem un ka var svaru kausos ielikt augstus kalnus, tagad, pie zemes notriekts, spēja pārvietoties tikai nestuvēs, – tā visiem skaidri tika parādīts Dieva varenais spēks. 9 Viņa miesā iemetās tārpi, un, viņam vēl dzīvam esot, miesas gabali atdalījās un nokrita, radot neciešamas sāpes un mokas. Viņš tā smirdēja, ka viss karaspēks juta riebumu pret šo puvuma smaku. 10 To, kurš vēl pirms neilga laika iedomājās, ka var aizsniegt zvaigznes debesīs, neviens nespēja panest aiz riebuma pret neciešamo smaku. 11 Tagad, kad Dieva pātaga viņu šaustīja, ik mirkli palielinot sāpes, viņš beidzot sāka atkāpties no savas pārmēra lepnības un nāca pie atzīšanas. 12 Nespēdams vairs arī pats izturēt drausmīgo smaku, viņš atzina: “Ir taisnīgi pakļauties Dievam, un, mirstīgam esot, neklājas iedomāties sevi līdzīgu Dievam.”
Antioha mocība un nāve
13 Šis nešķīstenis, pielūgdams Kungu, lai gan Kungs negrasījās par viņu apžēloties, solīja, ka 14 svētajai pilsētai, uz kuru viņš bija steidzies, lai nolīdzinātu to līdz ar zemi un padarītu par kapsētu, viņš pasludinās brīvību 15 un jūdus, kurus bija uzskatījis par tādiem, kas nav apglabāšanas cienīgi, bet līdz ar zīdaiņiem izmetami plēsīgiem putniem, turēs līdzvērtīgus atēniešiem, 16 un svēto templi, kuru pirms tam bija izlaupījis, izgreznos krāšņām dāvanām, un visus svētos traukus atdos atpakaļ, un visus izdevumus, kas nepieciešami upurēšanai, samaksās no saviem ienākumiem; 17 turklāt viņš pats gribot tapt par jūdu un ikkatrā apdzīvotā vietā, kur viņam gadīsies nonākt, sludināt Dieva spēku. 18 Bet sāpes nemitējās, jo Dieva taisnais sods bija nācis pār viņu. Zaudējis jebkādu cerību par sevi, viņš rakstīja jūdiem vēstuli, kas bija kā lūgšana, un tās saturs bija šāds:
19 “Antiohs, ķēniņš un karavadonis, krietnajiem pilsoņiem jūdiem vēl prieku, veselību un labklājību. 20 Ja jūs esat pie labas veselības, tāpat arī jūsu bērni, un ja jums klājas tā, kā jūs vēlētos, es, cerēdams uz debesīm, 21 ar mīlestību atcerējos jūsu cieņu un labvēlību pret mani. Kad es devos prom no Persijas un man uzkrita smaga slimība, es uzskatīju, ka ir nepieciešams parūpēties par visu kopīgo drošību. 22 Lai gan es neesmu padevies izmisumam, bet tieši otrādi – esmu cerību pilns tikt vaļā no slimības, 23 tomēr, redzēdams, ka arī mans tēvs, kad viņš karoja tajās zemēs, kas atrodas augšpusē, norīkoja sev pēcteci, 24 lai gadījumā, ja notiktu kas negaidīts vai ja tiktu izsludināta kāda liela nelaime, iedzīvotāji, zinādami, kuram turpmāk uzticēts vadīt valsts lietas, pārāk nesatrauktos, 25 arī es, skaidri nomanīdams, ka arī kaimiņzemju ķēniņi uzmanīgi seko notikumiem līdzi un nogaida, kāds būs iznākums, esmu nozīmējis sev pēcteci, savu dēlu Antiohu, par ķēniņu. Bieži dodamies uz augšzemes pārvaldes apgabaliem, es lielākajai daļai no jums viņu jau esmu stādījis priekšā un uzticējis. 26 Tādēļ es, atgādinādams savus labos darbus gan kopīgās lietas, gan katra labā, mudinu jūs un lūdzu saglabāt labvēlību, kāda jums ir tagad, arī turpmāk pret mani un manu dēlu. 27 Esmu pārliecināts, ka viņš, sekodams manai vēlmei, izturēsies pret jums godīgi un izrādīs jums cilvēkmīlestību.”
28 Tā šis slepkava un zaimotājs nožēlojami beidza savu dzīvi, ciezdams briesmīgas mokas, tāpat kā bija licis ciest citiem. 29 Viņa mirstīgās atliekas pārveda mājās Filips, kas ar viņu kopā bija uzaudzis, bet, baidīdamies no Antioha dēla, viņš pārcēlās uz Ēģipti pie Ptolemaja Filomētora.
