Moābiešu un amoniešu iebrukums
1 Pēc tam Moāba dēli, Āmona dēli un kopā arī meūnieši nāca karot ar Jehošāfātu. 2 Tad ļaudis atnāca pie Jehošāfāta un paziņoja: “Milzīgs pulks nāk pret tevi no jūras otras puses, no Arāmas! Redzi, tie jau ir Hacecon-Tāmārā, kas ir Ēn-Gedī.” 3 Tad Jehošāfāts izbijās un apņēmās iztaujāt Kungu. Viņš visā Jūdā izsludināja gavēni. 4 Jūda tika sapulcināts, lai rastu Kunga palīdzību. Arī no visām Jūdas pilsētām ļaudis sanāca rast Kunga palīdzību.
Jehošāfāta lūgšana un uzvara
5 Jehošāfāts kopā ar Jūdas un Jeruzālemes sapulcētajiem nostājās Kunga namā, jaunā pagalma priekšā, 6 un sacīja: “Kungs, mūsu tēvu Dievs! Vai tu neesi debesu Dievs, kas valdi pār visu tautu valstīm? Tev ir spēks un vara! Nav tāda, kas stāv tev līdzās! 7 Vai tu neesi mūsu Dievs, kas izdzini no šīs zemes tās iemītniekus tavas tautas Israēla priekšā un devi to Ābrahāma dzimumam, kas iemīlējis tevi uz mūžiem! 8 Viņi tur apmetās un cēla svētvietu tavam vārdam, sacīdami: 9 ja mūs ķers ļaunums, sodības zobens, mēris vai bads un mēs nostāsimies šī nama un tavā priekšā, jo tavs vārds mājo šajā namā, un mēs piesauksim tevi savās bēdās, tad tu uzklausi un glāb mūs! 10 Un, redzi, Āmona, Moāba un Seīra kalnu iemītnieki, caur kuru zemi tu neļāvi iet Israēlam, kad tas nāca no Ēģiptes zemes, un tas tiem pagāja garām, tos neiznīcinājis, 11 redzi, tie nāk, lai atmaksātu mums, lai padzītu mūs no tava īpašuma, ko tu mums esi devis mantojumā! 12 Ak, mūsu Dievs! Vai tu tos netiesāsi, jo mums nav spēka pretoties šim milzīgajam pulkam, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko darīt, raugāmies vienīgi uz tevi!”
13 Visi jūdi stāvēja Kunga priekšā, arī viņu bērni, sievas un dēli.
14 Un pār Jahaziēlu, Zeharjahu dēlu, Benājāhu dēlu, Jeiēla dēlu, Matanjas dēlu, levītu no Āsāfa dēliem, šajā sapulcē nāca Kunga Gars! 15 Un viņš sacīja: “Pielūko, Jūda un Jeruzālemes ļaudis, un ķēniņ Jehošāfāt, tā jums saka Kungs: nebīstieties un neesiet izmisuši šī milzīgā pulka dēļ, jo tas nav jūsu, bet Dieva karš! 16 Rīt dodieties pret tiem; redzi, tie nāks augšup pa Cīcas pāreju, un jūs tos sastapsiet ielejas galā pie Jeruēla tuksneša. 17 Šajā kaujā jums nebūs jākaro – tikai jānostājas, jāstāv un jānoraugās, kā Kungs jūs glābj, Jūda un Jeruzāleme! Nebīstieties un nebaiļojieties, rīt dodieties pret tiem, un Kungs būs ar jums!” 18 Tad Jehošāfāts noliecās ar seju līdz zemei, un arī Jeruzālemes iedzīvotāji krita Kunga priekšā un pateicās Kungam. 19 Levīti, kehātiešu dēli un korahiešu dēli nostājās, lai skaļā balsī slavētu Kungu, Israēla Dievu!
20 Viņi cēlās agri no rīta un devās uz Tekoas tuksnesi. Pirms tie devās ceļā, Jehošāfāts nostājās un sacīja: “Klausies, Jūda un Jeruzālemes ļaudis, uzticieties Kungam, savam Dievam, paļaujieties uz viņa praviešiem, tad jums veiksies!” 21 Apspriedies ar ļaudīm, viņš iecēla dziedātājus Kungam un tos, kam jāslavē Kungs svētā pielūgsmē! Tie devās karaspēkam pa priekšu un sauca:
“Pateicieties Kungam,
jo viņa žēlastība ir mūžīga!”
22 Kad viņi sāka priekā gavilēt un slavēt, Kungs izlika slazdus Āmona dēliem, moābiešiem un Seīra kalnu iemītniekiem, kas nāca pret Jūdu, un tie tika iznīdēti. 23 Āmona dēli un moābieši stājās pret Seīra kalnu iemītniekiem, lai tos satriektu un iznīcinātu. Nogalinājuši Seīra kalnu iemītniekus, tie sāka galēt cits citu! 24 Kad jūdi nonāca vietā, no kuras pārredzams tuksnesis, tie ieraudzīja pulku, un, redzi, līķi vien gulēja zemē, neviens nebija paglābies! 25 Tad Jehošāfāts ar saviem ļaudīm devās laupīt, kas laupāms, un viņi tur atrada milzum daudz mantu, drānu un dārglietu. Viņu guvums bija tāds, ka ne panest! Viņi tur palika trīs dienas, jo laupāmā bija ļoti daudz. 26 Ceturtajā dienā viņi sapulcējās Brāhas ielejā, un tur viņi pateicās Kungam. Tādēļ to vietu līdz šai dienai sauc par Brāhas ieleju. 27 Pēc tam visi Jūdas un Jeruzālemes vīri ar Jehošāfātu priekšgalā ar prieku atgriezās Jeruzālemē, jo Kungs tos bija iepriecinājis, sakaudams ienaidniekus. 28 Ar arfām, lirām un taurēm viņi devās uz Jeruzālemi, uz Kunga namu. 29 Pār visām zemes valstīm, kur vien to uzzināja, tagad nāca Dieva šausmas, jo Kungs bija karojis ar Israēla ienaidniekiem! 30 Jehošāfāta valsts vairs netika traucēta – Dievs bija devis mieru visapkārt.
Jehošāfāta valdīšanas beigas
(1Ķēn 22:41–50)31 Jehošāfātam bija trīsdesmit pieci gadi, kad viņš sāka valdīt Jūdā. Viņš valdīja Jeruzālemē divdesmit piecus gadus. Viņa mātes vārds bija Azūba, Šilhī meita. 32 Viņš staigāja sava tēva Āsas ceļu un nenovērsās no tiem, darīja tikai to, kas tīkams Kungam. 33 Vienīgi augstieņu altārus viņš nenovāca. Ļaužu sirdis nebija pilnīgi nodevušās savu tēvu Dievam.
34 Un pārējie Jehošāfāta darbi no pirmā līdz pēdējam – redzi, tie ir aprakstīti Jehus, Hānānī dēla, stāstos, kurus viņš pierakstījis Israēla ķēniņu grāmatā!
35 Pēc tam Jūdas ķēniņš Jehošāfāts vienojās ar Israēla ķēniņu Ahazjāhu, kurš darīja ļaunu. 36 Viņi vienojās būvēt kuģus, ar kuriem braukt uz Taršīšu. Kuģus viņi būvēja Ecjon-Geberā. 37 Tad Elīezers, Dodāvāhu dēls, no Mārēšas, pravietoja Jehošāfātam: “Tādēļ ka tu vienojies ar Ahazjāhu, Kungs satrieks to, ko tu taisīji!” – kuģi tika sadragāti un nenokļuva Taršīšā!
1 Un pēc tam notika, ka Moāba bērni un Amona bērni un kopā ar viņiem kāda daļa no mehuniešiem nāca, lai karotu pret Jošafatu.
2 Kad nu vēstneši nāca pie Jošafata un viņam ziņoja: „Pret tevi nāk liels pulks no viņpus jūras, no Sirijas, —un redzi, viņi ir jau nonākuši Hacecon-Tamārā“, tas ir En-Gedijā.
3 Tad Jošafats izbijās, un viņš apņēmās meklēt un sastapt to Kungu, un viņš izsludināja gavēni pa visu Jūdu.
4 Kad nu Jūdas ļaudis bija kopā sapulcējušies, lai meklētu palīgu no tā Kunga, —un viņi sanāca no visām Jūdas pilsētām, lai izlūgtos no tā Kunga palīdzību,
5 Tad Jošafats nostājās Jūdas un Jeruzālemes draudzes vidū tā Kunga nama priekšā jaunajā pagalmā
6 Un lūdza: „Kungs, Tu mūsu tēvu Dievs! Vai Tu neesi tas pats Dievs, kas valdi debesis un kas esi valdnieks visās svešu tautu ķēniņu valstīs? Jā, —tavā rokā ir spēks un vara, un nav neviena, kas varētu ar Tevi sacensties.
7 Vai Tu, mūsu Dievs, neesi izdzinis šīs zemes iedzīvotājus, savai tautai Israēlam tuvojoties, un neesi to nodevis Ābrahāma, tava drauga, pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem?
8 Un šie pēdējie tanī zemē ir dzīvojuši un ir uzcēluši tur svētnīcu tavam vārdam, domādami:
9 Ja pār mums nāktu kāda nelaime, kara zobens, vai sodība, vai mēris, vai bads, tad mēs varēsim nostāties ir šī nama priekšā, ir tava vaiga priekšā, tāpēc ka šinī namā mīt tavs vārds! Un kad mēs Tevi piesauksim mūsu piemeklējumos, tad Tu mūs uzklausīsi un mūs izglābsi.
10 Un nu tagad, —redzi, Amona bērni un Moābs un Seīra kalnu iedzīvotāji, klipi zemei Tu Israēlam neļāvi cauri iet, kad viņi nāca no Ēģiptes, un viņi tad ari turējās no tiem attālu nost un tos neiznīcināja,
11 Redzi, tie nu mums to atmaksā, nākdami mūs izdzīt no Tava dzimtīpašuma, kujru Tu mums esi nodevis par mantojumu.
12 Ak, mūsu Dievs! Vai Tu negribi viņu vidū tiesu spriest? Jo mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis!“
13 Un tā viss Jūda bija nostājies tā Kunga priekšā, ari viņu mazie bērni, viņu sievas un viņu dēli.
14 Tak tā Kunga gars nāca draudzes vidū pār Jahaziēlu, Zacharjas dēlu, tas bija Benajas dēls, tas Jehēla dēls, tas Ievīta Matanjas dēls no Asafa pēcnācējiem,
15 Un viņš sacīja: „Uzmanaities, viss Jūda un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, un tu, ķēniņ Jošafat! —Tā saka tas Kungs uz jums: Nebīstieties un neļaujieties samulsināties šī lielā pulka priekšā, jo šī kauja nav jūsu kauja, bet tas ir Dieva kajrš!
16 Izejiet rīta tiem pretī, jo redzi, tie nāks augšā uz Cīca augstieni, un jūs viņus sastapsit ielejas galā šaipus Jeruēlas tuksneša.
17 Un šinī kaujā jums pašiem nebūs jākaujas: esiet tikai klāt, ieņemiet vietas un vērojiet, kā tas Kungs jūs—Jūda, un tevi, Jeruzāleme, izglābs! Nebīstieties un neesiet apmulsuši, dodieties viņiem rītdien uzbrukumā pretī, jo tas Kungs būs ar jums!“
18 Tad Jošafats nometās ceļos ar savu vaigu pie zemes, un visi Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji nokrita pie zemes tā Kunga priekšā, lai pielūgtu to Kungu.
19 Un tad Ievīti no Kehata dēliem un no Koracha dēliem piecēlās, lai ar pār-lieku skaņu balsi dziedātu tam Kungam, Israēla Dievam, slavas dziesmas.
20 Kad nu nākamā rītā jo agri viņi devās virzienā uz Tekojas līdzenumu, Jošafats nostājās viņu priekšā un sacīja: „Klausiet mani, Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji! Ticiet tam Kungam, jūsu Dievam, —un jūs būsit nodrošināti! Ticiet Viņa praviešiem, tad jūs uzvarēsit!“
21 Un viņš deva rīkojumus kara pulkiem un sakārtoja dziedātājus tam Kungam, lai viņi svētā glītumā teiktu to Kungu slavas dziesmās, iedami karavīriem pa priekšu un dziedādami: „Pateicieties tam Kungam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi!“
22 Un tanī brīdī, kad viņi sāka dziedāt ar gavilēm un ar slavas daudzi-nāšanu, tad tas Kungs sūtīja no aizsega kādas ļaunas varas pret Amona, Moāba un Seīra kalnāju bērniem, kas bija devušies pret Jūdu, un viņi iznīcināja paši sevi savstarpējā sadursmē.
23 Jo Amona bērni un Moābs cēlās pret Seīra kalnu iedzīvotājiem, nodevuši iepriekš savstarpēju zvērestu viņus pilnīgi iznīcināt; un kad viņi Seīra kalnu iedzīvotājus bija pabeiguši iznīcināt, tad viņi sāka iznīcināt viens otru.
24 Kad nu Jūda nonāca kalnu augstienē, no kurienes varēja pārredzēt tuksnesi, un viņi pagriezās pret lielo pulku, tad, redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja, un nebija neviena, kas būtu varējis izglābties.
25 Tad nāca Jošafats un viņa kara pulki, lai tos aplaupītu, un atrada pie viņiem ļoti daudz mantu un lopu, drēbes un dārgas lietas, un viņi sev salaupīja tik daudz, ka pietrūka ļaužu, kas panes; tā viņi pavadīja kādas trīs dienas, pievākdami laupījumu, jo tas bija ļoti liels.
26 Bet ceturtajā dienā viņi sapulcējās kopā Emek-Berachā, kur viņi slavēja to Kungu, un tādēļ viņi šīs vietas vārdu nosauca par „Slavēšanas ieleju.“
27 Pēc tam visi vīri no Jūdas un Jeruzālemes griezās atpakaļ, viņu priekš-galā pats Jošafats, un gāja uz Jeruzālemi ar prieku, jo pats tas Kungs bija viņiem sagādājis prieku par viņu ienaidniekiem.
28 Un viņi ienāca Jeruzālemē ar arpām, koklēm un taurēm un devās uz tā Kunga namu.
29 Un bailes no Dieva pārņēma visu zemju ķēniņu valstis dzirdot, ka tas Kungs bija karojis pret Israēla ienaidniekiem.
30 Un Jošafata ķēniņa valsti neviens neaizkāra, un viņa Dievs tam deva mieru no visiem visapkārt.
31 Un Jošafats valdīja pār Jūdu; viņš bija trīsdesmit piecus gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un valdīja divdesmit piecus gadus Jeruzālemē; un viņa mātes vārds bija Ašuba, Šilchija meita.
32 Un viņš staigāja sava tēva Asas cejus un nenovērsās no tiem, darīdams to, kas ir taisnīgs tā Kunga acīs.
33 Taču augstieņu svētnīcas netika nopostītas, un tauta vēl nebija pilnīgi savas sirdis novēlējusi savam tēvu Dievam.
34 Un kas vēl par Jošafatu stāstāms no iesākuma līdz galam, —redzi, tas ir uzrakstīts Jehus, Hananija dēla, aprakstos, ko tas ir pievienojis Israēla ķēniņu grāmatai.
35 Un pēc tam Jūdas ķēniņš Jošafats sabiedrojās ar Ahasju, Israēla ķēniņu; tas bija bezdievīgs savos darbos.
36 Un viņš ar to saderējās, lai taisītu kuģus, ar kuriem braukt uz Taršišu; un viņi cēla kuģus Ecion-Geberā.
37 Bet Eliēzers, Dodava dēls, no Marešas, pravietoja pret Jošafatu, sacīdams: „Tādēļ, ka tu esi sabiedrojies ar Ahasju, tas Kungs sašķels tavu darbu!“ Un kuģi pārlūza un nevarēja doties uz Taršišu.
