Savienība ar Jūdu pret Arāmu
(2L 18:1–11)1 Trīs gadus nebija kara starp Arāmu un Israēlu. 2 Trešajā gadā Jūdas ķēniņš Jehošāfāts ieradās pie Israēla ķēniņa. 3 Israēla ķēniņš sacīja saviem kalpiem: “Vai zināt, ka Rāmot-Gileāda pieder mums? Bet mēs klusējam un neatņemam to Arāmas ķēniņam!” 4 Jehošāfātam viņš sacīja: “Vai tu nāksi man līdzi karot par Rāmot-Gileādu?” Jehošāfāts atbildēja Israēla ķēniņam: “Es darīšu kā tu, mana tauta kā tava tauta un mani zirgi kā tavi zirgi!” 5 Bet Jehošāfāts sacīja Israēla ķēniņam: “Taujā vispirms pēc Kunga vārda!” 6 Tad Israēla ķēniņš sapulcināja praviešus, ap četri simti vīru, un prasīja tiem: “Vai man iet karot pret Rāmot-Gileādu vai likties mierā?” Tie atbildēja: “Ej, jo Kungs to nodos ķēniņa rokā!” 7 Bet Jehošāfāts sacīja: “Vai šeit nav vēl kāds Kunga pravietis, kam mēs varētu vaicāt?” 8 Israēla ķēniņš sacīja Jehošāfātam: “Ir vēl viens, ar kuru mēs varētu izvaicāt Kungu, bet es viņu ienīstu, viņš nekad nepravieto man labu, tik ļaunu vien! Tas ir Miha, Jimlas dēls.” Jehošāfāts sacīja: “Lai ķēniņš tā nerunā!” 9 Tad Israēla ķēniņš pasauca kādu augstmani un sacīja: “Ved ātri šurp Mihu, Jimlas dēlu!” 10 Israēla ķēniņš un Jehošāfāts ķēniņa tērpos sēdēja katrs savā tronī Samarijas vārtu laukumā, un visi pravieši tiem pravietoja. 11 Kanaāna dēls Cedekija bija darinājis sev dzelzs ragus un sacīja: “Tā saka Kungs: ar šiem tu badīsi aramiešus, līdz tie būs pagalam!” 12 Un visi pravieši pravietoja: “Ej uz Rāmot-Gileādu, tev veiksies, un Kungs to nodos ķēniņa rokā!”
Miha pasludina sakāvi
(2L 18:12–27)13 Sūtnis, kurš nāca saukt Mihu, sacīja viņam: “Redzi, pravieši vienā mutē runā ķēniņam labu, saki taču tu arī kā viņi – runā labu!” 14 Bet Miha atbildēja: “Kungs ir dzīvs! Ko Kungs man sacīs, to es viņam runāšu!” 15 Kad viņš ienāca pie ķēniņa, ķēniņš viņam prasīja: “Miha, vai mums iet karot pret Rāmot-Gileādu vai likties mierā?” Tas atbildēja: “Dodies karot, un tev veiksies, un Kungs to nodos ķēniņa rokā.” 16 Ķēniņš viņam sacīja: “Cik reižu man jāliek tev zvērēt, ka tu man neteiksi neko kā vien patiesību Kunga vārdā?” 17 Tad viņš sacīja: “Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis bez gana. Un Kungs sacīja: šiem nav vadoņa, lai viņi atgriežas katrs savā namā ar mieru!”
18 Israēla ķēniņš sacīja Jehošāfātam: “Vai es tev neteicu, ka viņš man nepravieto labu, tik ļaunu vien!?” 19 Miha sacīja: “Tad nu klausies Kunga vārdu! Es redzēju Kungu sēžam tronī, un viss debesu karapulks stāvēja pie viņa labās un kreisās rokas. 20 Un Kungs sacīja: kurš pievils Ahābu, lai viņš iet karot pret Rāmot-Gileādu un tur krīt? Un viens runāja šā, otrs tā. 21 Tad viens gars iznāca, nostājās Kunga priekšā un sacīja: es viņu pievilšu! Un Kungs tam vaicāja: kā? 22 Tas atbildēja: es iešu un kļūšu par melu garu visu viņa praviešu mutēs! Un viņš sacīja: pievil viņu, tu to spēsi, ej un dari! 23 Un, redzi, Kungs ir ielicis melu garu visu tavu praviešu mutēs, Kungs tev ir lēmis ļaunu!”
24 Tad pienāca Cedekija, Kanaāna dēls, sita Miham pa seju un sacīja: “Vai tad Kunga Gars ir aizgājis no manis, lai runātu ar tevi?” 25 Miha sacīja: “To tu redzēsi tajā dienā, kad bēgsi no vienas iekštelpas otrā, lai paslēptos!” 26 Israēla ķēniņš sacīja: “Ņemiet Mihu un vediet viņu pie pilsētas pārvaldnieka Āmona un ķēniņa dēla Joāša, 27 un sakiet: tā saka ķēniņš: lieciet viņu cietumā un dodiet viņam bada maizi un slāpju ūdeni, līdz es pārnākšu ar mieru!” 28 Miha sacīja: “Ja tu tiešām atgriezīsies ar mieru, tad Kungs caur mani nav runājis!” Un viņš sacīja: “Klausieties, visas tautas!”
Ahāba nāve
(2L 18:28–34)29 Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jehošāfāts devās karot pret Rāmot-Gileādu. 30 Israēla ķēniņš sacīja Jehošāfātam: “Es iešu kaujā pārģērbies, bet tu apvelc savas drēbes.” Israēla ķēniņš devās kaujā pārģērbies. 31 Bet Arāmas ķēniņš pavēlēja saviem trīsdesmit diviem kararatu virsniekiem: “Necīnieties ne ar mazu, ne lielu, bet tikai ar Israēla ķēniņu!” 32 Kad kararatu virsnieki ieraudzīja Jehošāfātu, tie teica: “Tiešām, šis ir Israēla ķēniņš!” – un tie viņu aplenca, lai cīnītos, bet Jehošāfāts kliedza. 33 Tad kararatu virsnieki redzēja, ka viņš nav Israēla ķēniņš, un atstājās no viņa.
34 Bet kāds vīrs uzvilka loku uz labu laimi un trāpīja Israēla ķēniņam starp vēdera un krūšu bruņām. Tas sacīja kararatu braucējam: “Griez apkārt un ved mani prom no kaujas lauka, jo esmu ievainots.” 35 Kauja todien bija jo sīva, ķēniņu turēja kararatos ar vaigu pret aramiešiem, bet vakarā viņš nomira, un asinis no viņa brūces satecēja kararatos. 36 Saulei rietot, pa visu karapulku sauca: “Ikviens uz savu pilsētu! Ikviens uz savu zemi!” 37 Tā ķēniņš nomira, un viņu aizveda apbedīt uz Samariju. 38 Kad Samarijas dīķī skaloja kararatus, suņi laizīja viņa asinis un turpat mazgājās maukas, kā bija sacījis Kunga vārds.
39 Bet pārējie Ahāba darbi un viss, ko viņš veica, un ziloņkaula nams, ko viņš uzcēla, – vai tad par to nav rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā? 40 Ahābs apgūlās pie tēviem, un pēc viņa sāka valdīt viņa dēls Ahazjāhu.
Jehošāfāts valda pār Jūdu
(2L 20:31–21:1)41 Jehošāfāts, Āsas dēls, sāka valdīt pār Jūdu Israēla ķēniņa Ahāba ceturtajā gadā. 42 Jehošāfātam bija trīsdesmit pieci gadi, kad viņš sāka valdīt, un viņš valdīja Jeruzālemē divdesmit piecus gadus. Viņa mātes vārds bija Azūba, Šilhī meita. 43 Viņš staigāja sava tēva Āsas ceļus, nenogriezās no tiem un darīja to, kas taisns Kunga acīs. 44 Tomēr augstieņu altāris netika sagrauts, tauta joprojām upurēja un kvēpināja augstienēs. 45 Jehošāfātam ar Israēla ķēniņu bija miers.
46 Bet pārējie Jehošāfāta darbi, viņa varonība un cīņas – vai tad par to nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā? 47 Viņš iznīcināja no zemes tempļu prostitūtas , kas vēl bija palikušas kopš viņa tēva Āsas dienām.
48 Bet Edomā nebija ķēniņa, tikai ķēniņa vietnieks. 49 Jehošāfāts taisīja tāljūras kuģus, lai brauktu uz Ofīru pēc zelta, bet tie turp neaizbrauca, jo Ecjon-Geberā kuģi tika sadragāti. 50 Tad Ahazjāhu, Ahāba dēls, sacīja Jehošāfātam: “Lai mani kalpi kuģo kopā ar taviem kalpiem.” Bet Jehošāfāts nepiekrita.
51 Jehošāfāts apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja viņa tēva Dāvida pilsētā, un pēc viņa sāka valdīt viņa dēls Jehorāms.
Ahazjāhu valda pār Israēlu
52 Jūdas ķēniņa Jehošāfāta septiņpadsmitajā valdīšanas gadā Samarijā pār Israēlu sāka valdīt Ahazjāhu, Ahāba dēls, un valdīja divus gadus. 53 Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, un staigāja sava tēva un mātes ceļus un Jārobāma, Nebāta dēla, ceļus, likdams grēkot Israēlam. 54 Viņš kalpoja Baalam, zemojās tam un sadusmoja Kungu, Israēla Dievu, darīdams visu, ko bija darījis viņa tēvs.
1 Tā pagāja trīs miera gadi, un nebija nekāda kara starp Aramu un Israēlu.
2 Bet trešajā gadā Jūdas ķēniņš Jošafats devās lejup pie Israēla ķēniņa.
3 Un Israēla ķēniņš sacīja saviem darbiniekiem: „Vai jūs zināt, ka Gileadas Ramota pienākas mums, bet mēs vilcināmies to izraut no aramiešu ķēniņa rokas?“
4 Un viņš vaicāja Jošafatam: „Vai tu esi ar mieru kopā ar mani iesākt karu Gileādas Ramotas dēj?“ Un Jošafats atbildēja Israēla ķēniņam: „Man klāsies, kā tev klāsies, manai tautai—kā tavai tautai, maniem zirgiem kā taviem zirgiem!“
5 Taču Jošafats ieteica Israēla ķēniņam: „Pajautā tomēr, kāds šodien ir tā Kunga prāts?“
6 Tad Israēla ķēniņš sapulcināja visus praviešus, aptuveni četri simti vīru, un jautajā viņiem: „Vai man doties karot Gileādas Ramotas dēļ, vai lai es neeju?“ Un tie sacīja: „Dodies kalnup, jo tas Kungs viņus nodos ķēniņa rokā.“
7 Bet Jošafats jautāja: „Vai šeit nav vēl kāds no tā Kunga praviešiem, kas varētu izzināt Viņa nodomu?“
8 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Tur ir gan vēl viens vienīgs vīrs, ar kā starpniecību var to Kungu izjautāt. Bet es to ienīstu, jo viņš par mani nav labu liecību nodevis kā pravietis, bet gan vienīgi ļaunu. Tas ir Micha, Imlas dēls.“ Bet Jošafats pateica: „Lai ķēniņš tā nerunā!“
9 Tad Israēla ķēniņš pasauca vienu no galma ierēdņiem un sacīja: „Pasteidzies atvest Imlas dēlu Michu.“
10 Kad nu Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš sēdēja ikviens savā tronī, savās goda drānās tērpušies, uz atklātā laukuma pie ieejas Samarijas vārtos, bet visi šie pravieši nodeva praviešu liecības to priekšā,
11 Tad Cedekija, Kenaanas dēls, kas bija darinājis sev dzelzs ragus, sacīja: „Tā saka tas Kungs: ar tādiem tev jābada Arama, tiekāms tu to būsi pieveicis!“
12 Un visi pravieši deva tamlīdzīgā kārtā pravietiskas liecības, sacīdami: „Ej cīnīties par Ramotu Gileādā, un tev veiksies labi, jo tas Kungs to nodos ķēniņa rokā.“
13 Bet vēstnesis, kas gāja, lai atsauktu Michu, sacīja tam, teikdams: „Redzi, gandrīz visi praviešu vārdi sludina vienā mutē ķēniņam veiksmi: lai tad tavs vārds būtu tāds pats, kāds ir to vārds: sludini labu!“
14 Bet Micha sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs: tikai to, ko tas Kungs ar mani runās, es sludināšu viņam!“
15 Un viņš nogāja pie ķēniņa, un ķēniņš viņam sacīja: „Micha, vai mums iet karot pret Ramotu Gileādā, vai neiet karā?“ Un tas sacīja: „Dodies kalnup, tev būs veiksme, jo tas Kungs to nodos ķēniņa rokā!“
16 Bet ķēniņš sacīja tam: „Cik reizes man likt tev ar zvērestu apstiprināt, ka tu ar mani nerunāsi neko citu kā vienīgi to, kas ir patiesība tā Kunga vārdā.“
17 Tad Micha sacīja: „Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kurām nav gana. Un tas Kungs sacīja: Tiem nav vairs valdinieka: lai ikviens atgriežas savā namā!“
18 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Vai es tev nesacīju, ka viņš man nekad nesludina labu, bet tikai ļaunu vien?“
19 Bet Micha turpināja: „Tādēļ klausies tā Kunga vārdu: es redzēju to Kungu sēžam uz sava troņa, un visi debesu pulki stāvēja Viņa labajā un kreisajā pusē.
20 Tad tas Kungs sacīja: „Kas samulsinās un pierunās Ahabu, lai viņš dodas kalnup un krīt Gileādas Ramotā?“ Un viens runāja šā, bet otrs tā.
21 Kamēr tad iznāca kāds gars un nostājās tā Kunga priekšā un sacīja: Es viņu samulsināšu.“ Un tas Kungs tam jautāja: kādā veidā?
22 Un tas sacīja: Es iziešu un kļūšu par melu garu visu viņa praviešu mutē. Un Viņš sacīja: „Tu viņu samulsināsi un pierunāsi, un tas tev ari izdosies. Ej un dari tā.“
23 Un redzi: tas Kungs ielika melu garu visu tavu praviešu mutē. Un tas Kungs par tevi ir runājis ļaunu.“
24 Bet Kenaānas dēls Cedekija pienāca klāt, iesita Micham pa vaigu un sacīja: „Vai tad tagad tā Kunga Gars no manis būtu pārgājis uz tevi, lai runātu ar tavu muti?“
25 Un Micha sacīja: „Redzi, tev tas būs jāredz tanī dienā, kad tu no vienas iekštelpas bēgsi otrā, lai paslēptos.“
26 Un Israēla ķēniņš sacīja: „Paņem Michu un aizved to atpakaļ pie pilsētas vārtu sarga Amona un pie ķēniņa dēla Joasa
27 Un saki tā: Tā saka ķēniņš: iemetiet šo cietumā un ēdiniet viņu ar bada maizi un ar bada ūdeni, līdz es laimīgi pārnākšu atpakaļ!“
28 Bet Micha sacīja: „Ja tu tiešām pārnāksi sveiks, tad tas Kungs nav ar manu muti runājis.“ Un viņš ari sacīja: „Klausaities, visi ļaudis!“
29 Un Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jošafats devās uzbrukumā pret Ramotu Gileādā.
30 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Es darīšu sevi nepazīstamu un došos cīņā, bet tu apvelc savas drēbes.“ Un Israēla ķēniņš pārģērbās un devās kaujā.
31 Un Aramas ķēniņš bija saviem ratu virsniekiem pavēlējis—tādu tam bija trīsdesmit un divi—un teicis: „Nevediet cīņu ne ar mazo, nedz ar lielo, bet tikai pret Israēla ķēniņu pašu!“
32 Un notika, kad ratu virsnieki ieraudzīja Jošafatu, tad tie nodomāja: patiesi, tas ir Israēla ķēniņš, un tie to ielenca, lai ar to cīnītos, bet Jošafats sauca palīgā.
33 Kad nu ratu virsnieki noprata, ka tas nav Israēla ķēniņš, tad tie nogriezās un nesekoja vairs tam.
34 Un viens karavīrs—itin kā bez tēmēšanas-uzvilka loku un izšāva Israēla ķēniņam viņa bruņām un bruņu ķēdēm cauri. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: „Apgriez ratus un izved mani no cīņas jūkļa, jo es esmu ievainots!“
35 Taču cīņa tai dienā iedegās arvienu karstāka, un ķēniņš visu dienu noturējās ratos pret Aramu, bet pret vakaru viņš nomira. Un asinis no brūces satecēja uz ratu grīdas.
36 Tad pa visu karapulku, saulei rietot, atskanēja saucieni: „Ikviens uz savu pilsētu, ikviens uz savu zemi!“
37 Un ķēniņš nomira un tika novests uz Samariju un tur Samarijā arī aprakts.
38 Kad kalpi mazgāja ķēniņa ratus Samarijas dīķī, suņi laka viņa asinis, kamēr netikles mazgājās tajā ūdenī, kā tas Kunga vārds bija sacījis.
39 Bet pārējie Ahaba vārdi, kā arī tie darbi, kādus tas veica, un ziloņkaula nams, kuru tas uzcēla, un visas pilsētas, kuras viņš dibināja, —tas viss jau ir aprakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
40 Un Ahabs apgūlās pie saviem tēviem, un viņa dēls Ahasja kļuva ķēniņš viņa vietā.
41 Un Israēla ķēniņa Ahaba ceturtajā gadā Asas dēls Jošafats kļuva ķēniņš pār Judu.
42 Un Jošafatam bija trīsdesmit un pieci gadi, kad tas kļuva ķēniņš, un viņš valdīja divdesmit un piecus gadus kā ķēniņš Jeruzālemē. Bet viņa mātes vārds bija Azuba, un viņa bija Silchija meita.
43 Un viņš staigāja visus sava tēva Asas ceļus un no tiem nenovērsās, darīdams tikai to, kas ir taisns tā Kunga acīs.
44 Tikai augstieņu svētnīcas gan netika aizliegtas: vēl arvienu tauta gāja upurēt kaujamos upupus un kvēpināt uz kalnu virsotnēm.
45 Un Jošafats dzīvoja mierā ar Israēla ķēniņu.
46 Un pārējie Jošafata vārdi un viņa varoņdarbi, kādus viņš veica, un kādus kapus viņš izcīnīja, visi tie ir aprakstīti Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā.
47 Viņš pilnīgi izdzina no zemes ārā sava tēva Asas laiku netiklības piekopējus.
48 Ēdomā tolaik nebija ķēniņa, bet tikai ķēniņa vietnieks.
49 Jošafats lika taisīt Taršišas kuģus, lai tie varētu doties uz Ofīru pēc zelta. Bet tur tie nenonāca, jo pie Ecjonas Geberas tos sadragāja vētra.
50 Tolaik Ahaba dēls Ahasja sacīja Jošafatam: „Lai mani kalpi brauc kopā ar taviem kalpiem uz kuģiem!“ bet Jo-šafats to nevēlējās.
51 Un Jošafats apgūlās pie saviem tēviem, un tas tika pie saviem tēviem aprakts sava ciltstēva Dāvida pilsētā. Bet viņa dēls Jorāms kļuva ķēniņš viņa vietā.
52 Jūdas ķēniņa Jošafata septiņpadsmitajā valdīšanas gadā Ahaba dēls Ahasja kļuva Israēla ķēniņš Samarijā. Un tas valdīja kā ķēniņš pār Israēlu divus gadus.
53 Un viņš darīja to, kas tā Kunga acīs ir ļauns, un staigāja sava tēva ceļus un arī savas mātes ceļus un arī Nebata dēla Jerobeāma ceļus, kas pavedināja Israēlu grēkot.
54 Un viņš kalpoja Baālam un metās tā priekšā ar seju pie zemes, un viņš apkaitināja to Kungu, Israēla Dievu, ar visu to, ko arī viņa tēvs tāpat bija darījis.
