1 un darīja, lai svēta pravieša rokās
labi izdotos viss, ko viņi veica.
Dieva taisnīgums: israēlieši un ēģiptieši
2 Tie izstaigāja tuksnesi, kur nemājo neviens,
un slēja teltis, kur ceļu nav,
3 pretī stājās pretiniekiem,
naidniekus atvairīja.
4 Slāpju pārņemti, viņi piesauca tevi,
un tiem tika dots ūdens no kraujas klints,
no cieta akmens remdētas slāpes;
5 jo, kas viņu naidniekiem bija sods,
tas viņiem bezizejā bija glābiņš.
Pirmais pretnostatījums: Nīlas ūdeņi un ūdens no klints
6 Vieniem saduļķotu asiņu saviļņotas upes
mūžīgais tecējums –
7 sods par rīkojumu bērnus slepkavot.
Turpretim saviem ļaudīm tu devi
papilnam ūdeni, nemaz tiem necerot,
8 ar slāpēm toreiz parādījis,
cik ļoti viņu pretiniekus sodīji,
9 jo pārbaudījumos, ar kuriem tika iejūtīgi audzināti,
tie saprata, cik smagas mokas cieta bezdievīgie,
bargi tiesāti.
10 Kā tēvs tu pamācīdams pārbaudīji savējos,
kā neiecietīgs ķēniņš – bezdievīgos izmeklēji tiesādams.
11 Gan klātesot, gan prombūtnē tie mocījās vienādā mērā,
12 jo, notikumus pieminot ar nopūtām, tie cieta divējādi:
13 gan apjauta Kunga roku, dzirdot,
ka citi saņēmuši dāvanā, ko paši piedzīvoja kā sodu,
14 gan, izjutuši citādas slāpes nekā taisnīgie,
ar izbailēm pēc notikušā apbrīnoja
reiz upē iesviesto un atrasto,
ko bija noraidījuši ar izsmieklu.
Pirmā atkāpe: Dieva saudzīgums pret ēģiptiešiem
15 Par sodu viņu aplamajām un netaisnīgajām domām,
kurām, maldīgi sekojot,
tie godināja bezsaprāta rāpuļus un prastus kustoņus,
tu viņiem uzsūtīji bezsaprāta dzīvo radību bez skaita,
16 lai modinātu atziņu:
ar ko grēko, ar to soda.
17 Tavai visuvarenai rokai,
no bezveidīgā radījušai pasauli,
tik tiešām netrūka nekā, –
lai uzsūtītu neskaitāmus lāčus, trakojošus lauvas
18 vai nepazīstamus zvērus,
kas, jaunradīta niknuma pilni,
elsojot dveš uguni,
izplata dūmu dunoņu,
šķiļ drausmas dzirksteles no acīm,
19 un spētu viņus iznīcināt ne vien uzbrūkot,
bet jau ar savu drausmo izskatu vien nomaitāt.
20 Un pat bez visa tā – taisnības vajāti
un tavas varenības dvesmas izkliedēti,
no viena dvašas pūtiena tie būtu varējuši aiziet bojā.
Bet visu tu esi izkārtojis pēc mēra un skaita, un svara,
21 jo tev vienmēr iespējams veikt diženas lietas,
un kas gan spētu pretoties tava delma spēkam?
22 Visa pasaule tavā priekšā kā sīks svaru skāriens,
kā rasas lāse agri no rīta, nokrītot zemē.
23 Visu spēdams, tu visus žēlo;
lai ļaudis atgrieztos, uz grēkiem neraugies,
24 tādēļ ka tu mīli visu, kas ir;
nekas no radītā tev neriebj, –
ja tev kas būtu bijis nīstams,
tu nebūtu to radījis.
25 Ja tu kaut ko nebūtu vēlējies,
kā gan tas pastāvētu?
Un kā lai saglabātos tas,
ko tu nebūtu saucis pasaulē?
26 Bet visu tu saudzē, jo viss ir tavs,
Kungs, kas dzīvību mīli, –
