Līdzība par desmit jaunavām
1 Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini. 2 Piecas no tām bija nesaprātīgas un piecas saprātīgas. 3 Nesaprātīgās, ņemdamas savus lukturus, nepaņēma līdzi eļļu. 4 Bet saprātīgās saviem lukturiem paņēma līdzi arī eļļu traukos. 5 Kad līgavainis kavējās nākt, viņas visas iesnaudās un gulēja. 6 Bet nakts vidū atskanēja skaļi saucieni: redzi, līgavainis nāk! Izejiet viņu sagaidīt! 7 Tad visas desmit jaunavas uzcēlās un sagatavoja savus lukturus. 8 Nu nesaprātīgās lūdza saprātīgajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. 9 Bet saprātīgās atbildēja: nē! Tā nepietiks ne mums, ne jums. Labāk ejiet pie tirgotājiem un nopērciet sev. 10 Kamēr viņas gāja pirkt, atnāca līgavainis, un tās, kuras bija gatavas, iegāja līdz ar viņu kāzu namā, un durvis tika aizslēgtas. 11 Vēlāk atnāca arī pārējās jaunavas un sauca: kungs, kungs, atver mums! 12 Bet viņš tām atbildēja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu! – 13 Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt nedz to dienu, nedz stundu.
Līdzība par uzticēto naudu
(Lk 19:11–27)14 Tas ir tāpat kā ar cilvēku, kas pirms aizceļošanas pasauca savus kalpus un nodeva tiem savu mantu. 15 Vienam viņš iedeva piecus talantus, otram divus, vēl kādam vienu, katram pēc viņa spējām. Pēc tam viņš aizceļoja. 16 Tūlīt tas, kas bija saņēmis piecus talantus, laida tos darbā un nopelnīja vēl piecus. 17 Tāpat arī tas, kam bija divi, nopelnīja vēl divus. 18 Bet tas, kas bija saņēmis vienu, aizgājis apraka to zemē un paslēpa sava kunga naudu. 19 Pēc ilga laika šo kalpu kungs atgriezās un pieprasīja tiem norēķinu. 20 Tad ieradās tas, kas bija saņēmis piecus talantus, viņš atnesa vēl otrus piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talantus, redzi, esmu nopelnījis vēl piecus. 21 Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā! 22 Un arī tas, kam bija divi talanti, atnāca, sacīdams: kungs, tu iedevi man divus talantus, redzi, esmu nopelnījis vēl divus. 23 Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā! 24 Atnāca arī tas, kam bija viens talants, un sacīja: es zinu, ka tu esi bargs cilvēks, tu pļauj, kur neesi sējis, un savāc, kur neesi kaisījis, 25 tādēļ es bailēs aizgāju un apraku tavu talantu zemē. Redzi, ņem, kas tev pieder. 26 Tad viņa kungs tam atbildēja: nelietīgais un slinkais kalps, tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un savācu, kur neesmu kaisījis! 27 Tev vajadzēja dot manu naudu augļotājiem, tad es pārnācis dabūtu atpakaļ savu naudu ar peļņu. 28 Atņemiet viņam talantu un dodiet tam, kam ir desmit, 29 jo tam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas tam ir. 30 Bet nederīgo kalpu izmetiet ārā tumsā; tur būs vaimanas un zobu griešana.
Par pēdējo tiesu
31 Kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā un visi eņģeļi līdz ar viņu, tad viņš sēdēs savā godības tronī 32 un visas tautas tiks savestas viņa priekšā. Viņš tās šķirs, kā gans nošķir avis no āžiem, 33 un nostādīs avis sev pa labo roku, bet āžus pa kreiso. 34 Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labi: jūs, mana Tēva svētītie, nāciet, iemantojiet Valstību, kas jums sagatavota kopš pasaules radīšanas! 35 Jo es biju izsalcis, un jūs devāt man ēst; es biju izslāpis, un jūs devāt man dzert; es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt. 36 Es biju kails, un jūs mani apģērbāt, es biju slims, un jūs mani apraudzījāt, es biju cietumā, un jūs nācāt pie manis. 37 Tad taisnie viņam jautās: Kungs, kad mēs esam tevi redzējuši izsalkušu un esam devuši ēst? Vai izslāpušu un esam devuši dzert? 38 Kad mēs esam tevi redzējuši kā svešinieku un uzņēmuši? Vai kailu un esam apģērbuši? 39 Kad mēs esam tevi redzējuši slimu vai cietumā un esam nākuši pie tevis? 40 Un Ķēniņš tiem atbildēs: patiesi es jums saku: visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat man darījuši. 41 Tad viņš sacīs arī tiem, kas pa kreisi: ejiet prom no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sagatavota velnam un viņa eņģeļiem! 42 Jo es biju izsalcis, un jūs nedevāt man ēst, es biju izslāpis, un jūs nedevāt man dzert. 43 Es biju svešinieks, un jūs mani neuzņēmāt. Es biju kails, un jūs mani neapģērbāt; es biju slims un cietumā, bet jūs mani neapraudzījāt. 44 Tad arī tie viņam jautās: Kungs, kad mēs tevi esam redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai kailu, vai slimu, vai cietumā un neesam tev kalpojuši? 45 Viņš tiem atbildēs: patiesi es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs neesat man darījuši, 46 un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā.”
XXV.
Pīleidzeiba par desmit jaunovom.
1 Vai otkon, dabasu vaļsteiba ir pīleidzynojama desmit jaunovom, kuras, pajāmušas lukturus, izgōja satikt leigovaini (un leigovu). 2 Pīcas nu jom beja naprōteigas un pīcas gudras. 3 Tōs naprōteigōs, jimdamas lukturus, napajēme ar sevi leidza eleja. 4 Bet gudrōs pajēme reizē ar lukturim ari eleju sovūs traukūs. 5 Tai kai leigovaiņs aizakavēja, vysas sōce snaust un aizmyga. 6 Ap pušnaktim atskanēja saucīņs! Raug, leigovaiņs! Izejit jō satyktu! 7 Tad vysas tōs jaunovas pīsacēle un kōrtōja savus lukturus. 8 Naprōteigōs lyudze nu gudrajom: Īdūdit mums sova eleja, jo myusu lukturi dzīst. 9 Bet gudrōs atbiļdēja: Ka napītryuktu kai jums, tai ari mums, lobōk ejte uz pōrdevējim un nūpērcit sev. 10 Koleidz staigōja pērktu, atgōja leigovaiņs; un tōs, kuras beja gataveibā, īgōja ar jū kōzu nomā, un durovas tyka aizslāgtas. 11 Vēļōk tad atnōce palykušōs jaunovas un saceja: Kungs, Kungs, atdori mums! 12 Bet Jys atbiļdēja: Patīši, Es jums soku: Es jyusu napazeistu. 13 Esit tad nūmūdā, jo nazynat ni tōs dīnas, ni tōs stuņdes.
Pīleidzeiba par talentim.
14 Nūtiks tai, kai pi cylvāka, kurs izceļōdams sasauce sovus kolpus un uzticēja jim sovu montu. 15 Vīnam pamete pīcus talentus, ūtram divi, trešam vīnu; sevkuram pēc jō spējom un tyuleņ aizbrauce prūjom. 16 Īdams tys, kas pīcus talentus sajēme, strōdōja ar jim un nūpeļneja vēļ pīcus. 17 Taipat ari tys, kas divejus talentus beja sajēmis, nūpeļneja vēļ divejus. 18 Bet tys, kas tū vīneigū beja sajēmis, izgōjis aproka sova kunga naudu zemē. 19 Pēc gara laika tūs kolpu kungs atbrauce atpakaļ un sōce ar jim rēkinōtīs. 20 Tad gōja klōtu tys, kas beja sajēmis pīcus talentus, atnese vēļ pīcus talentus un saceja: Kungs, tu maņ uzticēji pīcus talentus. Raug, es nūpeļneju klōt vēļ pīcus. 21 Jō kungs atbiļdēja: Labi, tu esi lobs un uzticeigs kolps! Tai kai tu beji uzticeigs pi mozuma; ej nyu sova kunga prīcā. 22 Tad pīnōcis tys ar divejim talentim saceja: Kungs, tu maņ uzticēji divejus talentus. Raug, es nūpeļneju klōt vēļ divejus. 23 Kungs jam atbiļdēja: Labi, tu esi lobs un uzticeigs kolps! Tai kai tu beji mozumā uzticeigs, es tev uzticēšu daudzumu; ej nyu sova kunga prīcā. 24 Tad pīgōja klōt ari tys, kam beja dūts vīns talents, un saceja: Kungs, es zynu, ka tu esi borgs cylvāks; tu pļaun tur, kur naesi sējis un losi tur, kur naesi bōrstejis. 25 Tōpēc maņ beja tevis bais, un es tovu talentu aproku zemē. Še, sajem tū, kas tev pīdar. 26 Bet kungs jam atbiļdēja: Tu esi ļauns un slynks kolps! Tu tadei zynōji, ka es pļaunu tur, kur naasmu sējis, un losu tur, kur naasmu bōrstejis? 27 Tev vajadzēja tad munu naudu īdūt naudas augļōtōjim, lai es atgōjis sajimtu tū, kas maņ pīdar, ar auglim. 28 Tōpēc atjemit nu jō tū talentu un atdūdīt tam, kam ir desmit talentu. 29 Jo gon tam, kam ir, byus vēļ pīlykts, un jam byus pōrpiļneiba; bet nu tō, kam nav, tiks atjimts ari tys, kas jam vēļ ir. 30 Un tū nalīteigū kolpu metit ōrejā tymsumā; tur byus vaidēšona un zūbu grīzšona.
Postora tīsas aproksts.
31 Kad Cylvāka Dāls nōks sovā gūdā un ar jū visi eņgeli, tad Jys nūsasēss sovas gūdeibas krāslā. 32 Pret jū byus sapuļceitas vysas tautas, un Jys atškērs vīnus nu ūtrim tai pat, kai gons atškir vuškas nu ōžim. 33 Un nūstōdeis vuškas pa sovai lobajai un ōžus pa sovai kreisajai rūkai.
34 Tad Kēneņš teiks tim, kas byus pa Jō lobajai rūkai: Ejte, muna Tāva svēteitī! Īmontojit sev kēnesti, kura jums ir sagatavōta nu pasauļa dybynōšonas. 35 Jo gon, kad Es beju izaļcis, jyus Mani pabarōjot, kad beju slōpstūšs, jyus Mani padzirdejot, kad beju ceļā, jyus Mani pījēmet mōjōs, 36 kad beju plyks, jyus Mani apgērbet, kad beju slyms, jyus Mani apraudzejot, kad beju cītumā, jyus Mani apmeklējot. 37 Tūlaik taisneigī atbiļdēs saceidami: Kungs, kod gon mes asam redzējuši Tevi izolkušu un byutu pabarōjuši, vai ari slōpstūšu un byutu padzirdejuši? 38 Kod mes asam redzējuši Tevi ceļā un pījāmuši mōjōs? Kod plyku un byutu apgārbuši? 39 Kod mes Tevi byutu redzējuši slymu, vai ari cītumā un atgōjuši pi Tevis? 40 Un atbyldādams Kēneņš jim saceis: Patīši, es Jums soku, kū asat padarejuši vīnam nu tim vysmozōkajim munim brōlim, tū jyus asat padarejuši maņ pošam.
41 Pēc tam Jys teiks tim, kas byus pa Jō kreisajai rūkai: Ejte jyus nūst nu Manis, nūlōdātī, uz myužeigū guni, kura ir sagatavōta valnam un jō eņgelim! 42 Jo gon, kad Es beju izaļcis, jyus naīdevet Maņ ēst, kad Es beju slōpstūšs, jyus naīdevet dzert, 43 kad Es beju ceļā, jyus napījēmet Manis mōjōs, kad Es beju plyks, jyus naapgērbet Manis, kad beju slyms, un cītumā, jyus Manis naapcīmōjot. 44 Tad vini vaicōs saceidami: Kungs, kod gon mes byutu Tevi redzējuši olkstūšu, vai slōpstūšu, vai ceļā, vai plyku, vai slymu, vai cītumā asūšu un byutu Tev napakolpōjuši? 45 Tūlaik Jys tim atbiļdēs saceidams: Patīši, Es jums soku, kō jyus ikreizes naasat darejuši vīnam nu šitim vysmozōkajim, tō jyus naasat darejuši Maņ pošam.
46 Un šitī nūgrims myužeigōs mūkōs, bet taisneigī īīs myužeigā dzeivē.
