Apustulis Pēteris un Jānis sinedrija priekšā
1 Viņiem uz tautu runājot, piestāja priesteri, tempļa sardzes priekšnieks un saduķeji, 2 noskaitušies, ka viņi māca tautu un sludina Jēzū augšāmcelšanos no mirušajiem. 3 Tie sagrāba viņus un turēja apcietinājumā līdz rītam; tad bija jau vakars. 4 Bet daudzi, kas šos vārdus dzirdēja, sāka ticēt, un šo vīru skaits bija ap pieci tūkstoši. 5 Nākamajā dienā Jeruzālemē sapulcējās viņu vadoņi, vecajie un rakstu mācītāji, 6 augstais priesteris Hanns, arī Kajafa, Jānis, Aleksandrs un citi, kas bija no virspriesteru dzimtas. 7 Nostādījuši abus apustuļus vidū, tie sāka iztaujāt: “Kādā spēkā un kā vārdā jūs to darījāt?” 8 Tad Pēteris, Svētā Gara pārņemts, tiem sacīja: “Tautas vadoņi un vecajie, 9 ja mums šodien jāatbild par labu darbu pie slima cilvēka, kā viņš kļuva vesels, 10 tad lai jums un visai Israēla tautai ir zināms, ka Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā, kuru jūs piesitāt krustā un kuru Dievs uzmodināja no mirušajiem, šis cilvēks stāv vesels jūsu priekšā. 11 Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlāji, esat atmetuši. Tas ir kļuvis par stūrakmeni. 12 Un nav pestīšanas nevienā citā, nedz cits vārds zem debess ir cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” 13 Redzēdami Pētera un Jāņa drosmi un nopratuši, ka viņi ir neizglītoti un vienkārši ļaudis, tie brīnījās, jo labi saprata, ka viņi bijuši kopā ar Jēzu, 14 un, redzēdami izdziedināto cilvēku pie viņiem stāvam, tiem nebija ko teikt. 15 Pavēlējuši viņiem iziet no sinedrija, tie sprieda savā starpā: 16 “Ko lai mēs ar šiem cilvēkiem darām? Caur viņiem taču ir notikusi zīme, skaidri redzama visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem, – noliegt mēs to nevaram, 17 bet, lai starp cilvēkiem tas neizpaužas vēl vairāk, piedraudēsim viņiem šajā vārdā ne ar vienu cilvēku vairs nerunāt.” 18 Viņus pieaicinājuši, tie viņiem stingri aizliedza Jēzus vārdā runāt un mācīt. 19 Bet Pēteris un Jānis tiem atbildēja: “Spriediet paši – vai Dieva priekšā ir taisnīgi jūs vairāk klausīt nekā Dievu? 20 Mēs nevaram nerunāt par to, ko paši esam redzējuši un dzirdējuši.” 21 Tad tie vēl vairāk piedraudēja un viņus atlaida, jo ļaužu dēļ tie nezināja, kā viņus sodīt, jo visi slavēja Dievu par to, kas bija noticis. 22 Cilvēkam, pie kura bija notikusi dziedināšanas zīme, bija vairāk nekā četrdesmit gadu.
Ticīgie lūdz drosmi
23 Atlaisti tie devās pie savējiem un vēstīja, ko virspriesteri un vecajie tiem bija sacījuši. 24 To dzirdējuši, visi vienprātībā skaļi sauca uz Dievu: “Valdniek, tu, kas esi radījis debesis un zemi, un jūru, un visu, kas tajā, 25 tu caur sava kalpa, mūsu tēva Dāvida, muti Svētajā Garā esi sacījis: kādēļ satrakojušās tautas un ciltis perina nelietību? 26 Sacēlušies ir zemes ķēniņi, valdnieki sadevušies kopā pret Kungu un viņa Svaidīto. – 27 Jo patiesi Hērods un Poncijs Pilāts ar pagāniem un Israēla ļaudīm ir šajā pilsētā sadevušies kopā pret tavu svēto kalpu Jēzu, ko tu esi svaidījis. 28 Tie apvienojušies, lai darītu to, ko tava roka ir gribējusi un kas jau iepriekš bija tavs nodoms, ka tam tā jānotiek. 29 Redzi, Kungs, kā viņi tagad draud; dod saviem kalpiem droši runāt tavu vārdu, 30 lai tava roka izstiepjas dziedināt un zīmes un brīnumi lai notiek caur tava svētā kalpa Jēzus vārdu.” 31 Kad viņi bija beiguši lūgt, vieta, kur viņi bija sapulcējušies, nodrebēja, un visi kļuva Svētā Gara piepildīti un droši teica Dieva vārdu.
Pirmā kristiešu kopiena
32 Ticīgo pulks bija viena sirds un dvēsele, un neviens neko no savas mantas nesauca par savu – viss viņiem bija kopīgs. 33 Un apustuļi ar lielu spēku liecināja par Jēzus Kristus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija pār viņiem visiem. 34 Viņu vidū nebija trūkumcietēju, jo ikviens, kam piederēja zeme un nami, pārdeva tos un atnesa iegūto naudu 35 un nolika pie apustuļu kājām, un tā tika izdalīta visiem, kā kuram vajadzēja. 36 Arī Jāzeps, viens no apustuļiem, Kiprā dzimis levīts, saukts Barnaba, kas tulkojumā nozīmē: Mierinājuma dēls, 37 pārdeva lauku, kas tam piederēja, atnesa naudu un nolika pie apustuļu kājām.
IV.
Pīters un Jōņs augstōs padūmes prīškā.
1 Koleidz jī ļaudim šytū runōja, klōt pīgōja goreidznīki, svētneicas prīkšnīks un sadduceji. 2 Jī beja apkaitynōti, ka tī mōceja ļaudis un ikš Jezus sludynōja augšamceļšonūs nu myrūnim. 3 Tōpēc tī jūs sajēme cīši un leidz nōkūšai dīnai īslūdzeja cītumā, jo beja jau klōtu vokors. 4 Daudzejī nu tim, kas šytū runu dzērdēja, palyka ticeigi. Un tai veirīšu skaits pasalelynōja leidz pīcom tyukstūšom.
5 Un nūtyka, ka nōkūšā reitā Jeruzalemā sasapuļcēja vērsinīki, tautas vacōkī, Rokstim mōceitī, 6 vērsgoreidznīki Annass un Kaifass, Jōņs, Aleksandrs un visi tī, kas pi vērsgoreidznīku kōrtas pīdarēja. 7 Jī lyka atvest tūs sev prīškā un vaicōja: Ar kaidu pylnvaru vai kō vōrdā jyus šytū darejot?
8 Tad Pīters, Svātō Gora pōrjimts, jim saceja: Tautas prīkšnīki un Izraeļa vacōkī, 9 jo mes šudiņ slymam cylvākam izdareitōs labdareibas dēļ teikam izmaklāti, caur kū jys ir palicis vasals, tad lai byus jums visim un vysai Izraeļa tautai zynoms: 10 Jezus Kristus nu Nazaretes vōrdā, kuru jyus pikolot krystā, bet Dīvs pīcēle nu myrūnim: caur Jū šytys cylvāks stōv jyusu prīškā vasals. 11 Jys ir tys akmiņs, kuru jyus, cēlēji, atmetet, bet Jys palyka par styura pamatakmini. 12 Un ni kamā cytā pesteišonas navā, jo ni vīns cyts vōrds zam dabasim cylvākim navā dūts, caur kuru mes varātu pesteišonu īmontōt.
13 Radzādami Pītera un Jōņa drūšsirdeibu un nūmaneidami, ka tī ir namōceiti un naizgleitōti cylvāki, jī breinōjōs un pazyna, ka tī beja Jezus mōcekli. 14 Un radzādami pi jūs klōtasūšu izvasalotū cylvāku, jī nazynōja, kū atbiļdēt, 15 un lyka tim nu augstōs padūmes īt prūjom. Tad jī cyts ar cytu sasarunōja saceidami: 16 Kū mes ar šitim cylvākim lai dorom? Tadei ir skaidrs, ka tys breinums caur jim ir nūticis, un tys ir visim Jeruzalemas īdzeivōtōjim zynoms, un mes tū nūlīgt navaram. 17 Un lai šei līta tautā naizaplateitu tōļōk, pīdraudēsim jim, ka par tū vōrdu ni vīnam cylvākam vairs narunōtu. 18 Tad ji īsauce tūs atpakaļ un nūlīdze, ka Jezus vōrdā vairs ni sludynōtu, ni mōceitu.
19 Bet Pīters ar Jōni tim atbyldādami saceja: Vai Dīva prīškā tys ir taisneigi: jyusu vairōk klauseit na kai Dīva? — Sprīdit poši. 20 Mes gon nikaidā ziņā navaram narunōt tō, kū mes poši asam redzējuši un dzērdējuši. 21 Bet tī jim pīdraudēja vēļ vairōk un tad palaide vaļā. Jī ļaužu dēļ navarēja atrast nikaida pamata, lai jūs nūstrōpātu, jo tō nūtykuma dēļ visi slaveja Dīvu. 22 Tam cylvākam, kuram tys izvasalōšonas breinums nūtyka, beja pōri četrudesmit godu.
Pateiceibas lyugšona.
23 Palaisti vaļā, jī aizgōja pi sovejim un izstōsteja vysu, kū vērsgoreidznīki un tautas vacōkī jim saceja. 24 Šytū ziņu izdzērduši, visi reizē pacēle sovu bolsu uz Dīvu un lyudzēs: Kungs, Tu radeji dabasus, zemi, jyuru un vysu, kas jamōs ir. 25 Tu caur Svātū Goru nu myusu tāva, tova kolpa, lyupom saceji:
Kōpēc viļņojās tautas,
un ļaudis gōdoj tukšas lītas?
26 Kōpēc sasacēļ zemes kēneni,
un kōpēc vaļdinīki puļcejās pretim
pret Kungu un pret Jō Apsvaideitū?
27 Šamā piļsātā, patīši, Erods un Pontijs Pilats sasapuļcēja ar pogōnim un ar Izraeļa ciļtim pret Tovu svātū Dālu Jezu, kuru Tu apsvaideji. 28 Jī izpiļdeja tū, kū Tova rūka un Tovs vysvareigais lāmums beja nūteicis. 29 Kungs, raug, kai tagad jī breidynoj. Tōdēļ dūd sovim kolpim spāku, ka jī drūšsirdeigi sludynōtu visim Tovu Vōrdu. 30 Izstīp sovu rūku, lai caur Tova svātō Dāla Jezus vōrdu nūteik izavasalōšonas, zeimes un breinumi.
31 Jim lyudzūtīs, aiztreisēja tei vīta, kur jī beja sasalasejuši, un jī tyka pīpiļdeiti ar Svātū Goru un drūšsirdeigi sludynōja Dīva vōrdu.
Kristticeigūs vīnprōteiba
32 Un vysam ticeigūs pulkam beja vīna sirds un vīna dvēsele Nivīns tō, kū turēja, naīskaiteja par sovu īpašumu: vyss jim beja kūpejs. 33 Apostoli ar lelu veiksmi līcynōja par Kunga Jezus (Kristus) augšamceļšonūs. 34 Vysūs mitēja lela žēlesteiba. Tōpēc ari storp jim nabeja ni vīna tryuceiga. Kam beja zemes gobols vai mōja, tys, jū pōrdevis, sajimtū moksu atnese 35 un nūlyka pi apostolu kōjom. Nu šytō tad ikvīnam pēc vajadzeibas tyka izdaleits. 36 Tai levitam Jezupam nu Cyra, kuru apostoli nūsauce par Barnabasu, tys ir Īprīcynōšonas dālu, beja zemes gobols. 37 Jys tū pōrdeve un naudu atnesis nūlyka pi apostolu kōjom.
