Mēles savaldīšana
1 Mani brāļi, nekļūstiet daudzi par skolotājiem, jo jūs zināt, ka mēs, skolotāji, tiksim stingrāk tiesāti. 2 Mēs visi bieži klūpam. Vīrs, kas neklūp vārdos, ir pilnīgs, spējīgs iegrožot arī visu miesu. 3 Bet, ja mēs zirgam laužņus liekam mutē, lai tas mums klausītu, tad arī visu zirgu vedam sev līdzi. 4 Redzi, arī lielie kuģi, kurus dzen stipri vēji, ar niecīgu stūri tiek virzīti, kurp vien stūrmanis to grib, 5 tāpat arī mēle ir mazs loceklis, bet varen dižojas. Redzi, tik maza uguns tik lielu mežu aizdedzina. 6 Arī mēle ir uguns, kā nelietības pasaule tā ielikta starp mūsu locekļiem, tā apgāna visu mūsu ķermeni un ierauj liesmās visu dzīves gaitu, pati būdama elles aizdedzināta. 7 Visa zvēru un putnu, rāpuļu un jūrā mītošo dzīvnieku daba pakļaujas un ir pakļauta cilvēka dabai, 8 bet neviens cilvēks nevar pakļaut dumpīgo ļaunumu – mēli, kas pilna nāvējošas indes. 9 Ar mēli mēs slavējam Kungu un Tēvu, un ar mēli mēs lādam cilvēkus, kas pēc Dieva līdzības radīti. 10 No tās pašas mutes iziet svētīšana un lāsti. Mani brāļi, tam tā nav jābūt. 11 Vai tad no viena un tā paša avota klintī izplūst salds un rūgts ūdens reizē? 12 Vai tad var, mani brāļi, vīģes koks dot olīvas un vīnakoks vīģes? Tāpat arī sāļš avots nevar dot saldu ūdeni.
Debess un zemes gudrība
13 Kas no jums ir gudrs un saprātīgs? Lai ar labu uzvedību viņš parāda savus darbus klusā gudrībā. 14 Ja jūsu sirdī ir rūgta skaudība un ķildas, nelielieties un nemelojiet pret patiesību – 15 šāda gudrība nav nākusi no augšienes, bet ir no zemes, tā ir miesiska un dēmoniska. 16 Kur vien skaudība un ķildas, tur ir sajukums un viss ir samaitāts. 17 Bet gudrība no augšienes vispirms ir šķīsta, pēc tam miermīlīga, rāma, prātam paklausīga, pilna žēlsirdības un citu labu augļu, tā ir taisnīga un bez liekulības. 18 Taisnības augļus mierā sēj tikai tie, kas paši tur mieru.
III.
Runā jōir uzmaneigim.
1 Muni brōli, naesit lelā skaitā par mōceitōjim. Jyus zynot, ka mums (mōceitōjim) vajadzēs stōtīs bōrgōkas tīsas prīškā. 2 Ikvīns nu mums pakreit daudzōs lītōs. Bet kas runā napakreit, tys ir piļneigs cylvāks; tys ir spējeigs vysu mīsu saturēt grūžūs.
3 Jo mes zyrgim mutē līkam īmovus, lai jī myusu klauseitu, tad mes vodam vysu jūs mīsu. 4 Raug, arī kugi, lai gon ir leli un teik ar styprim vējim dzeiti, teik vadeiti ar nīceigu styuri, kur tikai vadeitōjs grib. 5 Tai pat arī mēle ir mozs lūceklis, bet saceļ lelas lītas.
Raug, nalela dzērkstele aizdadzynoj lelu mežu. 6 Arī mēle ir guņs. Jei ir nataisneibas pasauļs. Mēle atsarūn storp myusu lūceklim kai tys, kurs elnes aizdadzynōts, padora nateiru vysu mīsu un izceļ myusu dzeives ceļā guņsgrāku.
7 Cylvāks ir savaļdējis un savolda ikvīnu dzeivinīku un putnu, rōpuļu un yudiņa dzeivinīku sugu, 8 bet mēles, tō namīreigō ļaunuma, pōrpiļdeitō ar nōveigu indi, nivīns cylvāks savaļdeit naspēj.
9 Ar jū mes slavejam Kungu un Tāvu; ar jū mes lōžam cylvākus, kas ir radeiti pēc Dīva leidzeibas. 10 Nu tōs pošas mutes izīt svēteiba un lōsti. Bet tys, muni brōli, tai nadreikst byut. 11 Vai tad nu vīna un tō poša olūta dzeislas reizē tak ōrā soldons un ryugts (yudiņs)? 12 Muni brōli, vai tad figu kūks var dūt eleju, vai arī veina kūks figas? Sōļyudiņa olūts soldona yudiņa dūt navar.
13 Kas storp jums ir gudrs un saprateigs, tys sovus dorbus lai parōda pīmīleigā un klusā gudreibā un lobā izaturēšonā. 14 Bet jo jyusu sirdī ir ryugtō skaudeiba un nasadareiba, tad nasadižojit un namalojit patīseibas prīškā. 15 Taida gudreiba nanōk nu augstīnes, bet gon ir vērszemiska, mīseiga un veļniška. 16 Jo kur volda skaudeiba un nasadareiba, tur ir nakōrteiba un visi ļaunī dorbi. 17 Bet gudreiba, kas nōk nu augšīnes vyspyrms ir teira, tad ir mīrmīleiga, rōma, padeveiga, (lobam pīītama), žālsirdeibas un cytu lobu dorbu pylna; jei nav vīnpuseiga, nav arī līkuleiga. 18 Taisneibas augļus mīrā sēj tikai tī, kas poši ītur mīru.
