Sveiciens
1 Es, presbiteris, rakstu mīļotajam Gajam, ko mīlu patiesībā.
Par viesmīlību
2 Mīļotais, es tev novēlu, lai tev visnotaļ labi klājas un ir laba veselība, kā tas jau ir tavai dvēselei. 3 Es ļoti priecājos, kad ieradās tavi brāļi un liecināja par to patiesību, kurā tu jau dzīvo. 4 Man nav lielāka prieka kā dzirdēt, ka mani bērni dzīvo patiesībā. 5 Mīļotais, tu esi tik uzticams it visā pret saviem brāļiem, pat ja tie tev ir sveši. 6 Viņi par tavu mīlestību liecināja draudžu priekšā, un tu darīsi labu, ja tālākajam ceļam tos sagatavosi Dieva cienīgi. 7 Viņi taču izgāja Kunga dēļ, neko neņemdami no pagāniem. 8 Tādus mums vajag uzņemt, lai mēs kļūstam par patiesības līdzstrādniekiem. 9 Es kādu vārdu uzrakstīju arī draudzei, bet Diotrefs, kas uzmeties viņiem par vadoni, mūs nepieņem. 10 Tādēļ, kad es ieradīšos, tad gan atgādināšu, ko viņš darījis. Viņš mūs apmelo ļauniem vārdiem un ar to vien neapmierinās. Viņš ne tikai pats brāļus neuzņem, bet traucē arī tos, kas grib viņus uzņemt, un izdzen viņus no draudzes. 11 Mīļotais, neseko sliktam paraugam, bet labam. Tāds, kas dara labu, ir no Dieva. Tāds, kas dara ļaunu, nav redzējis Dievu. 12 Visi liecina labu par Dēmētriju – arī pati patiesība un mēs liecinām labu, un tu zini, ka mūsu liecība ir patiesa.
Sveicieni
13 Man būtu bijis tev vēl daudz ko sacīt, bet negribu tev rakstīt ar tinti un spalvu. 14 Es ceru drīzumā tevi ieraudzīt un runāt vaigu vaigā. 15 Miers lai ar tevi! Tevi sveicina draugi. Sveicini katru draugu atsevišķi.
I.
1 Presbiters nūmīļōtajam Gajam, kuru es mīļoju ikš patīseibas.
2 Nūmīļōtais! Vyspyrms es nūvēleju tev byut piļneigi vasalam un lai tev labi klōtūs tai, kai tova dvēsele ir piļneigi vasala.
3 Es beju ļūti prīceigs, kad brōli atgōjuši līcynōja par tovu patīseibu, kai tu dzeivoj patīseibā. 4 Man nav lelōkas prīcas, kai kad es dzēržu, ka muni bārni dzeivoj patīseibā.
5 Nūmīļōtais! Tu esi bejis uzticeigs vysā, kū tu brōlim un kū svešinīkim esi darejis. 6 Par tovu mīlesteibu jī līcynōja sapuļces prīškā. Tu dareisi pareizi, jo tu jim, kai Dīvam pīdar, arī turpmōk paleidzēsi. 7 Jō vōrda dēļ jī ir izgōjuši un nu pogōnim nikō nasajam. 8 Par taidim (veirim) jōgōdoj mums, lai arī mes byutu leidzstrōdnīki patīseibā.
9 Es draudzei nūsyuteju rokstu, bet Diotrefes, kas vysod grib byut pyrmais, myusu napījam. 10 Kad es aizīšu, es jam par tū dareišu pōrmatumus; kū jys dora, ka par mums izplota ļaunas runas un ar tū veļ naap amīrynōdams, pat brōļu napījam un tim, kas grybātu pījimt, traucej un nu draudzes jūs izslādz.
11 Nūmīļōtais, nador pakaļ ļaunajam, bet gon lobajam. Kas dora lobu, tys ir nu Dīva; bet kas ļaunu dora, tys Dīva nikod vēl nav redzējis.
12 Par Demetriju visi dūd lobu atsauksmi, arī par jō taisneigumu. Arī mes par jū labi atsasaucam, un tu zyni, ka myusu līceiba ir patīsa.
13 Man byutu veļ daudz kas tev rokstams, bet es nagrybu ar spolvu un tinti tev raksteit. 14 Es ceru ōtri tevi redzēt un tad mes izarunōsim mutiski.
15 Mīrs lai ir tev! Tevi sveicynoj draugi. Sveicynoj draugus kotru atseviški.
