Elāzāra lūgšana
1 Kāds godājams vīrs, pazīstams tās zemes priesteris, vārdā Elāzārs, jau krietnā vecumā un dzīvē dažādu tikumu apveltīts, aicināja sev tuvākos sirmgalvjus piesaukt svēto Dievu un lūdzās tā: 2 “Valdniek, diženākais un augstākais, visspēcīgais Dievs, žēlsirdīgais visas radības Valdītāj, 3 paskaties uz Ābrahāma pēcnācējiem, uz svētā Jēkaba dēliem, tavas svētītās daļas tautu, kas sveša svešā zemē netaisni iet bojā. 4 Tu pazudināji ūdeņos faraonu, šīs Ēģiptes iepriekšējo valdnieku, kurš dīžājās nekaunīgā valodā un pretlikumīgā augstprātībā ar daudziem kararatiem un pārāk lielu karaspēku, un parādīji žēlastības gaismu Israēla ciltij. 5 Tu, Valdniek, satrieci Sanherību, spēcīgo asīriešu ķēniņu, kas lepojās milzu spēkiem un, ar ieročiem piesavinājies visas apkārtējās zemes, cēlās pret tavu svēto pilsētu, to nomelnodams savā lepnībā un pārdrošībā; tu skaidri atklāji savu spēku daudzām tautām. 6 Tu izglābi Bābelē līdz pēdējam matam sveikus un veselus trīs draugus, kuri, lai izvairītos no tukšas pagāniskas pielūgšanas, labprātīgi atdeva savu dvēseli ugunij; tu apslacīji degošo sārtu un visu liesmu uzsūtīji ienaidniekam. 7 Tu izvedi gaismā skaudīgo aprunu dēļ pazemē lauvām par ēsmu notriekto Daniēlu. 8 Tu ieraudzīji dziļjūras vaļa vēderā dziestošo Jonu un sveiku un veselu to atdevi tuviniekiem. 9 Arī tagad, augstprāta Nīdēj un visžēlīgais visu Sargātāj, parādies drīz Israēla cilts brāļiem, pretlikumīgo bezgožu cittautiešu pāridarīšanas upuriem. 10 Bet, ja mūsu dzīvi svešumā pārņēmusi necieņa pret Svēto, tad, izrāvis mūs no ienaidnieku rokām, pazudini mūs, Valdniek, pēc sava prāta. 11 Lai tukšticībnieki neslavē elkus par tavu mīļo ļaužu bojāeju, teikdami: neglāba gan viņus viņu Dievs. 12 Tu, Mūžīgais, kam pieder viss spēks un visa vara, pievērs tagad mums skatienu: žēlo mūs, kas nelikumīgi, bezprāta lepnībā no dzīves izrauti kā tādi sazvērnieki. 13 Lai izbīstas tautas šodien, Visugodātais, tava neuzvaramā spēka, tev pieder spēja glābt Jēkaba cilti. 14 Tevi asarās lūdzas visi mazie bērni un viņu vecāki. 15 Lai visām tautām atklājas, ka tu esi ar mums, Kungs, un neesi savu vaigu no mums novērsis, bet izdari, Kungs, kā sacīji: pat ienaidnieku zemē es tos nenoraidīšu.”
Jūdi tiek izglābti un iegūst ķēniņa labvēlību
16 Līdzko Elāzārs bija beidzis lūgšanu, ķēniņš ar dzīvniekiem un karaspēku visā varenībā tuvojās zirgu skriešanās laukumam. 17 Un jūdi, to vērojot, sāka skaļi saukt uz debesīm, tā ka tas atbalsojās tuvākajās ielejās un raisīja kareivjos spēju pārdzīvojumu. 18 Tad augsti slavētais visa Valdītājs un patiesais Dievs atklāja savu svēto vaigu un atvēra debesu vārtus, no kurienes nolaidās divi eņģeļi, slavas apmirdzēti un baisi izskatā, un redzami visiem, izņemot jūdus. 19 Viņi nostājās un pildīja ienaidniekus ar satraukumu un bailēm un savažoja tos kā iemietus. 20 Un šaušalas pārņēma arī ķēniņu, un viņš aizmirsa savu ļaunprātīgo apņemšanos. 21 Bet dzīvnieki pavērsās pret karaspēku, kas gāja aiz viņiem, un bradāja tos kājām un nonāvēja. 22 Tad ķēniņa dusmas pārvērtās žēlabās, un viņš lēja asaras par saviem ļaunajiem plāniem. 23 Jo, kad viņš izdzirdēja kliegšanu un ieraudzīja visus saliektus bojāejas priekšā, aiz niknuma raudot, viņš draudēja draugiem, teikdams: 24 “Jūs pārkāpjat varu un nežēlībā esat pārspējuši tirānus un mani pašu, jūsu labdarītāju, jūs grasāties atstāt bez valdīšanas un atņemt man dzīvību, slepus kaldami ļaunus plānus, kuri kaitē valstij. 25 Kurš ikvienu ir izdzinis no viņa mājas, pretlikumīgi sapulcinājis šeit tos, kas uzticībā turējuši mūsu valsts aizsardzību? 26 Kurš tik prettiesiski gremdējis netaisnībā ļaudis, kas izsenis starp visām tautām izcēlušies ar labvēlību pret mums visās lietās un bieži uzņēmušies visļaunākās briesmas? 27 Raisiet, raisiet vaļā netaisnās važas; sūtiet ar mieru uz mājvietām, izlūdzoties piedošanu par nodarīto! 28 Atsvabiniet visspēcīgā dzīvā debesu Dieva dēlus, viņš no mūsu senču laikiem līdz pat šim brīdim sniedz mūsu valstij nevainojamu slavu un labklājību.” 29 Tā, redzi, viņš teica. Un tūdaļ atsvabinātie jūdi sāka slavēt svēto glābēju Dievu par to, ka tikko izrāvušies no nāves.
30 Pēc tam ķēniņš, atgriezies pilsētā, atsauca pie sevis atbildīgo par ienākumiem un lika jūdiem piešķirt vīnu un pārējo, kas nepieciešams līksmošanai, nolemdams, ka tanī pašā vietā, kur viņi domāja nāvi sagaidīt, lai tie septiņas dienas pilnā priekā svin savu izglābšanos. 31 Tad agrāk nicinātie un peklei tuvu bijušie vai gandrīz jau tajā nokāpušie, no skarbas un nožēlojamas nāves izglābtie, katru dienu svinēja priekpilnas dzīres vietā, kas reiz bija domāta kā viņu kaps un pazudināšana. 32 Pārtraukuši asaraino dziedāšanu, viņi sāka senču dziesmu un slavēja glābēju un brīnumu radītāju Dievu. 33 Tāpat arī ķēniņš sarīkoja krietnas dzīres tam par godu un nepārtraukti raidīja uz debesīm bagātīgus atzinības vārdus par viņu brīnumaino glābiņu. 34 Tad nu tie, kas agrāk jūdus bija lēmuši bojāejai un ka putni tos apgānītu, un ar prieku tos pierakstījuši, tagad dziļās vaimanās gremdējās kaunā un, slavu zaudējuši, dzēsa sevī ugunīgo pārdrošību. 35 Tikmēr jūdi, kā jau teicām, bija sākuši dziedāt un svinēdami vadīja laiku, līksmi slavējot un skandējot psalmus. 36 Un viņi iedibināja kopīgu paražu visās jūdu dzīvesvietās paaudžu paaudzēs minētās dienas vadīt priekā un nevis izēšanās un dzeršanas dēļ, bet pateicībā par Dieva sniegto izglābšanos. 37 Viņi satikās ar ķēniņu un lūdza atļauju atgriezties savās dzīvesvietās. 38 Jūdu pierakstīšana ilga četrdesmit dienas – no divdesmit piektās pahona mēneša dienas līdz ceturtajai epifa mēneša dienai, viņu iznīcināšanu bija nolikuši no epifa mēneša piektās līdz septītajai dienai – trijās dienās, 39 kurās Visuvaldītājs dižā slavā rādīja savu žēlastību, viņus neskartus izglābdams. 40 Jūdi pilnā ķēniņa apgādībā līksmojās līdz četrpadsmitajai dienai, kad tikās ar viņu un lūdza atlaist tos mājās. 41 Un valdnieks, piekritis viņiem, augstsirdīgi uzrakstīja par jūdiem vēstījumu ar parakstu visiem pilsētas varasvīriem, un tam bija šāds saturs:
