Dieva laipnība un Israēla pretestība
1 Āsāfa psalms .
Ieklausies, mana tauta, manā bauslībā!
Sniedziet ausi, ka dzirdat, ko saku!
2 Atvēršu līdzībām muti,
stāstīšu mīklas no senseniem laikiem,
3 ko esam dzirdējuši un turam prātā,
kā mūsu tēvi mums stāstījuši.
4 Mēs neslēpsim no viņu dēliem,
izstāstīsim nākamai audzei
Kunga slavu un viņa varu,
un brīnumus, ko viņš darījis.
5 Viņš noteica liecību Jēkabā
un bauslību nolika Israēlam,
un pavēlēja mūsu tēviem,
lai tie māca to saviem dēliem,
6 lai zina nākamā audze –
dēli, kas vēl tikai dzims,
lai aug un izstāsta saviem dēliem –
7 ka tie paļaujas uz Dievu
un neaizmirst Dieva darbus,
un ievēro viņa baušļus,
8 lai nav tādi kā viņu tēvi –
spītnieku un dumpinieku audze,
audze ar gļēvām sirdīm,
kuras gars nebija uzticīgs Dievam.
9 Efraima dēli, bruņotie loka šāvēji,
apcirtās bēgt sadursmes dienā –
10 tie lauza derību ar Dievu,
viņa bauslībā atteicās staigāt
11 un aizmirsa viņa darbus
un brīnumus, ko viņš tiem rādījis.
12 Viņu tēvu priekšā viņš darīja brīnumu
Ēģiptes zemē, Coanas laukā –
13 viņš šķēla jūru un izlaida tos cauri,
uzmetis ūdeņus kā gubu,
14 un veda tos dienā mākonim līdzi
un visu nakti uguns gaismā,
15 un šķēla klintis tuksnesī,
un dzirdīja kā no dzīles – papilnam,
16 un izdzina strūklas no klints,
un ūdeņiem lika tecēt kā upēm.
17 Bet atkal tie grēkoja pret viņu,
izkaltušā zemē dumpojās pret Visuaugsto,
18 tīšām tie pārbaudīja Dievu –
tie prasīja ēst, kas tiem kāro,
19 tie izrunājās pret Dievu, tie teica:
vai jaudās Dievs klāt tuksnesī galdu?
20 Viņš sita gan klinti, un šļācās ūdens
un straumes vēlās;
vai arī maizi viņš jaudās dot,
vai sagādās gaļu savai tautai? –
21 Kad Kungs to dzirdēja, viņš noskaitās,
un uguns iedegās pret Jēkabu,
un dusmas sacēlās pret Israēlu,
22 jo tie neticēja Dievam
un nepaļāvās, ka viņš tos izglābs!
23 Tad viņš pavēlēja mākoņiem augšā
un debesu durvis atdarīja,
24 viņš lika līt pār tiem mannai, ko ēst,
un debesu labību deva tiem.
25 Cilvēks ēda maizi, ko tik varenie ēd, –
viņš barību sūtīja tiem papilnam,
26 viņš izdzina austreni debesīs,
viņa spēks izlaida dienvidvēju,
27 viņš lika gaļai kā pīšļiem birt
un spārnotiem putniem kā jūras smiltīm.
28 Viņš lika tiem krist viņu nometnē
ap viņu mitekļiem,
29 viņi ēda un pieēdās ļoti –
ko tie kāroja, viņš tiem deva!
30 Pirms tie atrāvās no sava kāruma –
vēl ēdiens tiem mutē –,
31 Dieva dusmas cēlās pret tiem,
un viņš kāva brangākos no tiem,
Israēla jaunekļus gāza zemē.
32 Vienalga, tie grēkoja vēl,
tie nenoticēja viņa brīnumiem!
33 Viņš lika to dienām pazust dvesmā
un to gadiem – baismā!
34 Kad viņš tos kāva, tie sāka alkt viņa –
tie atgriezās un meklēja Dievu,
35 tie atcerējās, ka Dievs – viņu klints,
ka Dievs, Visuaugstais, viņu izpircējs.
36 Bet tie vīla viņu savām mutēm,
un savām mēlēm tie meloja viņam,
37 to sirdis nebija viņam drošas,
tie nebija uzticīgi viņa derībai,
38 bet viņš, līdzcietīgais, piedeva pārkāpumu
un neizpostīja.
Cik reižu viņš savaldīja savas dusmas
un nedeva vaļu visam naidam!
39 Viņš atcerējās, ka tie ir miesa –
vējš, kas aizskrien un neatgriežas!
40 Cik dumpojās tie pret viņu tuksnesī,
sāpināja viņu tukšatnē!
41 Jau atkal tie pārbaudīja Dievu,
Israēla svēto tie apšaubīja,
42 tie neatcerējās viņa roku,
kas reiz tos atpirka no naidnieka,
43 kad viņš rādīja Ēģiptē savas zīmes
un savas mīklas Coanas laukā.
44 Viņš pārvērta asinīs turienes teces,
ka no savām straumēm tie nedabū dzert,
45 tiem uzlaida spietu, kas tos ēda,
un vardes, kas tos izpostīja,
46 atdeva spradžiem viņu ražu
un viņu pūliņus siseņiem,
47 ar krusu nokāva viņu vīnadēstus
un viņu vīģu kokus ar salnu,
48 nodeva krusai viņu lopus
un viņu ganāmpulkus zibeņiem,
49 uzlaida tiem savu dusmu svelmi –
naidu, niknumu un postu –
ļaunuma vēstnešu pulku,
50 sataisīja ceļu savām dusmām,
neaiztaupīja tos nāvei,
viņu dzīvības sadzina mērim,
51 kāva visus pirmdzimtos Ēģiptē –
vīrišķības pirmziedu Hāma teltīs!
52 Viņš dzina kā avis savu tautu,
veda to tuksnesī kā ganāmpulku,
53 vadīja tos droši, un tie nebijās,
bet to naidniekus pārklāja jūra.
54 Viņš ieveda tos savās svētajās robežās,
pie kalna, ko guva viņa labā roka,
55 viņš izdzina tautas to priekšā,
ar mērauklu nomērīja tiem viņu daļu,
teltīs nometināja Israēla ciltis.
56 Bet tie pārbaudīja visaugsto Dievu
un dumpojās pret viņu,
viņa liecības neņēma vērā –
57 tie novērsās, pievīla kā viņu tēvi,
tie atspruka kā vaļīgs loks!
58 Tie dusmoja viņu ar savām augstienēm,
ar saviem elkiem tie viņu kaitināja –
59 izdzirda Dievs un apskaitās,
un pavisam atmeta Israēlu!
60 Viņš pameta savu mājokli Šīlo –
telti, kur viņš mita cilvēku vidū,
61 viņš atdeva gūstā savu spēku
un savu godību naidnieka rokā,
62 viņš sadzina zobenam savu tautu,
uz savu mantojumu viņš saniknojās.
63 To jaunekļus aprija uguns,
to jaunavām nebija kāzu dziesmu,
64 to priesteri krita no šķēpa,
to atraitnēm nebija raudu dziesmu.
65 Un modās Kungs kā no miega,
kā spēkavīrs klaigādams vīna skurbumā,
66 savu naidnieku pakaļas viņš sita trumiem –
mūžīgu negodu viņš uzkrāva tiem!
67 Viņš atmeta Jāzepa telti
un Efraima cilti neizraudzījās –
68 viņš izraudzījās Jūdas cilti,
Ciānas kalnu, kuru viņš mīl,
69 viņš cēla sev svētnīcu – kā debesis augstu,
kā zeme, ko viņš uz mūžiem dibinājis,
70 viņš izvēlējās Dāvidu sev par kalpu
un ņēma to no avju aplokiem,
71 no avju takām viņš to atveda
ganīt Jēkabu, viņa tautu,
un Israēlu, viņa mantojumu,
72 tas viņus ganīja ar krietnu sirdi
un ar prasmīgu roku vadīja viņus.
