Slavas dziesma augstajam priesterim Simonam
1 Simons , Onijas dēls, augstais priesteris
viņš bija tas, kas savas dzīves laikā salaboja namu,
templi nostiprināja savās dienās.
2 Viņš lika pamatus augstajiem divkāršajiem mūriem,
stāvajai nocietinātajai sienai, kas ieskauj svētnīcu.
3 Viņa dienās izcirta ūdenstvertni,
krātuvi – kā jūrai tai apkārtmērs.
4 Viņš rūpējās, lai tauta neietu bojā,
un aplenkuma gadījumam nocietināja pilsētu.
5 Cik gan godpilns viņš bija, tautas ieskauts,
no nama aiz aizkara iznācis:
6 kā mākoņos rīta zvaigzne,
kā pilnmēness laikā mēnesis;
7 kā saule, kas apspīd Visuaugstākā templi,
kā varavīksne, kas mirdz godības mākoņos;
8 kā pavasarī rožu zieds,
kā lilijas avota malā;
9 kā kvēpināmajā traukā uguns un vīraks,
kā zelts vienā gabalā, visdažādākajiem dārgakmeņiem rotāts;
10 kā olīvkoks, piebiris augļiem,
kā ciprese, ieslējusies mākoņos!
11 Godības ģērbā tērpies,
lepnos greznojumus aplicis,
pie svētā altāra kāpjot,
viņš vairoja svētnīcas pagalma godību.
12 Saņemot veltes no priesteru rokām,
pie ugunsaltāra paaugstinājuma viņš stāvēja
kā ciedru atvase Libānā, brāļu vainagā ieskauts,
kā palmu stumbrs, ko ietvēra lokā
13 ar savu godību visi Ārona dēli,
stāvot visas sapulcējušās Israēla tautas priekšā
Kungam veltītu upuri rokā.
14 Un uz paaugstinājumiem, svinot dievkalpojuma nobeigumu,
lai rotātu upuri Kungam, Visuvaldītājam,
15 viņš izstiepa savu roku pār kausu
un ziedojot lēja vīnogu asinis.
Ar tām viņš slacīja altāra pamatus jaukai smaržai
Visuvaldniekam, Visuaugstākajam.
16 Tad aurēja Ārona dēli,
ar kaldinātām taurēm taurēja,
varenām balsīm skandināja
Visuaugstākā priekšā par piemiņu.
17 Tad reizē visa tauta
steigšus metās zemē uz vaiga
pielūgt savu Kungu –
visaugsto Dievu, Visuvaldītāju.
18 Ar savām balsīm viņu cildināja psalmotāji,
un daudzskanībā melodija saldi atbalsojās.
19 Visaugstā Kunga tauta lūdza lūgšanā Žēlsirdīgo,
līdz rits bija galā un dievkalpojums beidzās.
20 Tad nokāpis viņš pacēla savas rokas
pār visiem sapulcējušamies Israēla dēliem,
lai Kunga svētību dotu ar savām lūpām
un lepotos ar viņa vārdu, –
21 un otrreiz tauta krita uz sava vaiga,
lai saņemtu Visuaugstākā svētību.
22 Un tagad pateicieties it visu Dievam,
kas visur veic diženus darbus,
kas mūsu dzīves dienas ceļ godā
no mātes miesām
un rīkojas ar mums pēc savas žēlsirdības.
23 Lai viņš jums dāvā līksmu sirdi!
Lai mūsu laikā iestājas miers
uz mūžīgiem laikiem Israēlā!
24 Lai viņš uztic mums savu žēlsirdību
un lai mūs atpestī mūsu dienās!
Trīs tautas
25 Divas tautas manai dvēselei riebjas,
bet trešā vispār nav tauta:
26 tie, kas dzīvo Samarijas kalnā, un filistieši
un muļķa tauta, kas mīt Šehemā.
Svētrakstītāja novēlējums
27 Šajā grāmatā rodamās pamācības
sapratnes un zinības jautājumos
ir uzrakstījis Jēzus jeruzālemietis,
Sīraha dēls, Elāzāra dēla dēls,
no kura sirds plūda gudrība.
28 Svētlaimīgs, kas pēc šīm pamācībām dzīvos,
kas glabās tās sirdī, kļūs gudrs,
29 jo, izpildot tās, spēs visu,
Kunga gaisma – tā spēks.
Dievbijīgiem viņš ir dāvājis gudrību,
mūžīgi mūžam lai slavēts ir Kungs!
Āmen! Āmen!
