1 Un pēc tam cēlās Nātāns,
lai pravietotu Dāvida laikā.
2 Kā atsevišķi atdalīts ir pateicības upura taukums,
tā Dāvids – Israēla tautā;
3 ar lauvām kā ar kazlēniem viņš spēlējās,
ar lāčiem – kā ar ganāmpulka jēriem.
4 Vai tad jaunībā viņš nenokāva milzeni,
no negoda neatbrīvoja tautu,
atvēzējoties ar lingas akmeni,
Goliāta lielīgumam darot galu?
5 Viņš piesauca Kungu, Visuaugstāko,
un viņa labajai rokai Kungs piešķīra spēku
nonāvēt vīru, varenu kaujā,
un apliecināt savas tautas spēku.
6 Tā desmitiem tūkstošu dēļ tauta godināja viņu,
Kunga svētības dēļ – cildināja,
ar godības vainagu sumināja,
7 jo viņš apkāva naidniekus, kas bija visapkārt,
iznīcināja pretiniekus filistiešus
un satrieca to spēku līdz pat šai dienai.
8 Viņš teica Svēto, Visuaugstāko,
ar slavinājuma vārdiem it visā, ko vien darīja,
ar visu savu sirdi dziedāja slavas dziesmas
un mīlēja viņu – savu Radītāju.
9 Psalmotājus viņš nostādīja altārim līdzās,
lai melodijas saldi atbalsotos,
10 svētkiem piešķīra diženumu
un noteica svētku laikus gadā,
lai Kunga svētais vārds tiktu cildināts
un jau no agra rīta atbalsotos svētnīcā.
11 Kungs piedeva viņam grēkus,
uz mūžīgiem laikiem cēla godā viņa spēku,
dāvāja ķēniņu derību viņam
un goda troni Israēlā.
12 Gudrs dēls nāca pēc viņa,
un, pateicoties viņam, tas dzīvoja plašumos.
13 Miera laikā valdīja Sālamans,
kam mieru uz robežām piešķīra Dievs,
lai viņa vārdā tas uzceltu namu
un uz mūžīgiem laikiem svētnīcu darinātu.
14 Cik gan gudrs tu kļuvi jaunībā,
sapratnes pārpilns kā upe!
15 Tavs gars apņēma zemi,
kuru piepildīji ar mīklainām līdzībām.
16 Tavs vārds sasniedza nomaļas salas.
Tevi mīlēja tava miera dēļ.
17 Ar dziesmām, sakāmvārdiem, līdzībām,
ar skaidrojumiem tu pārsteidzi pasauli.
18 Par Israēla Dievu sauktā
Kunga Dieva vārdā
tev krājās zelts kā alva,
kā svins tev vairojās sudrabs.
19 Tu atvēlēji savus sānus sievietēm,
ar savu miesu tu ļāvies to varai;
20 tu aptraipīji savu godību
un apgānīji savus pēcnācējus,
tā izraisot dusmas pār bērniem
un pārmetumus par savu muļķību,
21 izraisot ķēniņvaras šķelšanos
un neuzticīgas ķēniņvalsts rašanos no Efraima.
22 Taču savu žēlastību Kungs neliegs nekad
un neatkāpsies no saviem vārdiem,
viņš neizdeldēs sava izredzētā atvasi
un neiznīcinās tā pēcnācējus, kas mīlējis viņu.
Jēkabam viņš ir saglabājis atlikumu
un Dāvida saknes dzinumu – Dāvidam.
23 Kad Sālamans nolikās atdusēties ar tēviem,
viņš atstāja vienu no saviem pēcnācējiem,
muļķībā dižu, sapratnē nabagu – Rehabeāmu,
kas ar savu neapdomību sadumpoja tautu,
24 un Jārobāmu, Nebāta dēlu,
kas ieveda grēkā Israēlu
un pavedināja grēcīgos ceļos Efraimu.
Viņu grēki tik ļoti vairojās,
ka viņus izraidīja no zemes:
25 viņi bija lūkojuši īstenot visu, kas ļauns,
līdz pienāca atmaksa.
