“Kritusi, kritusi lielā Bābele”
1 Pēc tam es ieraudzīju citu eņģeli nokāpjam no debesīm; tam bija milzīga vara, un zeme tika apgaismota no viņa godības spožuma. 2 Viņš iesaucās stiprā balsī:
“Ir kritusi lielā Bābele,
ir kritusi un tapusi par dēmonu mitekli,
par katra nešķīsta gara mitekli,
par mitekli katram nešķīstam putnam
un katram nešķīstam un nīstamam zvēram!
3 Jo visas tautas ir dzērušas
no viņas skurbā netiklības vīna
un zemes ķēniņi ar to piekopuši netiklību,
un zemes tirgotāji no viņas greznošanās kāres
ir tapuši bagāti.”
4 Un es dzirdēju vēl citu balsi no debesīm sakām:
“Izejiet, mani ļaudis, no tās,
lai jūs nebūtu līdzdalīgi viņas grēkos
un nesaņemtu viņas sodību,
5 jo viņas grēki ir sakrājušies līdz pat debesīm
un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus.
6 Apejieties ar viņu tāpat, kā viņa apgājās ar jums,
un atmaksājiet viņai divkārt pēc viņas darbiem!
Kausā, kurā viņa jauca vīnu, sajauciet viņai divtik!
7 Cik daudz viņa dzīvoja slavā un greznībā,
tik daudz dodiet viņai mocību un bēdu,
tādēļ ka savā sirdī viņa mēdza teikt:
te es sēžu, ķēniņiene, es neesmu atraitne,
un bēdas es nepiedzīvošu nekad.
8 Tādēļ vienā dienā nāks sodība pār viņu –
nāve un bēdas, un bads,
un viņa tiks sadedzināta ugunī,
jo varens ir Dievs Kungs,
kas viņu tiesājis.
9 Zemes ķēniņi, kas ar viņu bija piekopuši netiklību un dzīvojuši greznībā, raudās un vaimanās par viņu, kad redzēs viņas liesmu dūmus, tai sadegot. 10 Šausmu pārņemti par viņas mocībām, viņi stāvēs iztālēm un sauks:
vai! vai! lielā pilsēta,
Bābele, varenā pilsēta,
vienā stundā nāca sods pār tevi!
11 Zemes tirgotāji vaimanā un apraud viņu, jo neviens vairs nepērk viņu preces – 12 zeltu un sudrabu, dārgakmeņus un pērles, smalka lina audumu, purpura, zīda un tumšsarkanu audumu un visādus kvēpināmos kokus, ziloņkaula, cēlkoka, vara, dzelzs un marmora traukus, 13 kanēli, smaržvielas un kvēpināmās smaržzāles, mirres un vīraku, vīnu, olīveļļu un smalkus miltus, un labību, jūglopus un sīklopus, zirgus un ratus, un cilvēku miesas un dvēseles –,
14 augļi, ko tava dvēsele tīko, tev ir zuduši,
un viss greznais un spožais no tevis ir aizgājis,
un nekas no tā vairs nebūs atrodams.
15 Tirgotāji, kas tapuši no viņas bagāti, šausmu pārņemti par viņas mocībām, stāvēs iztālēm, raudās un vaimanās:
16 vai! vai! lielā pilsēta,
kas esi tērpta smalka lina, purpura un tumšsarkanā audumā,
greznota ar zeltu, dārgakmeņiem un pērlēm,
17 jo vienā mirklī tik liela bagātība ir pagalam.
Un ikviens kuģa stūrmanis un ikviens, kas tajā vietā kuģoja, – jūrnieki un visi tie, kuru darbs ir uz jūras, – nostājās iztālēm 18 un, redzēdami tās liesmu dūmus, sāka kliegt: kura pilsēta gan līdzinās šai lielajai pilsētai? 19 Un viņi kaisīja pelnus sev uz galvas un kliedza raudādami un vaimanādami:
vai! vai! lielā pilsēta! –
visi, kam piederēja kuģi uz jūras, kļuva bagāti no tās augstajām cenām –
vienā mirklī tā ir pagalam.
20 Priecājieties par viņu, debesis,
svētie un apustuļi, un pravieši,
jo Dievs ir spriedis viņai tiesu jūsu dēļ.”
21 Tad kāds stiprs eņģelis pacēla akmeni, līdzīgu lielam dzirnakmenim, un iemeta jūrā, teikdams:
“Tāpat ar sparu zemē tiks notriekta lielā pilsēta Bābele,
un tā vairs nebūs atrodama.
22 Un tevī neskanēs vairs
cītaristu, dziedātāju, stabulētāju un taurētāju skaņas,
un neviens amata meistars
vairs nebūs tevī atrodams,
un dzirnavu troksnis
vairs nebūs tevī dzirdams,
23 lāpas gaisma
vairs nespīdēs tevī,
un neatskanēs tevī
līgavaiņa un līgavas balss.
Tavi tirgotāji bija zemes varenie,
un ar tavām burvestībām tika maldinātas visas tautas.
24 Šajā pilsētā ir izlietas praviešu un svēto asinis
un visu uz zemes nokauto asinis.”
XVIII.
1 Pēc tam es redzēju cytu engeli nūkōpam nu dabasim; jam beja lela vara un nu jō spūžuma beja apgaismōta zeme. 2 Jys lelā bolsā sauce: Sabruka, sabruka lelō Babilona; jei palyka par demonu mitekli, par nūmetni visim naškeistajim gorim, par nūmetni visim nateirajim un rībeigajim putnim. 3 Vysas tautas dzēre jōs bezkauneibas veinu, vērszemes kēneni ar jū dareja naceisteibu un vērszemes tērgotōji nu jōs lelōs pōrmēreibas palyka bogōti.
4 Un es dzērdēju cytu bolsu nu dabasim saucam: Dūdīs prūjom, muna tauta, lai tu najimtu daleibas jōs grākūs un nacīstu nu mēra. 5 Jōs grāki snādzās leidz pat dabasim, un Dīvs pīmiņ jōs nataisneibas. 6 Atdūdit jai tū, kū jei (jums) ir davuse un pēc jōs dorbim atdūdit jai divkōrši. Kausu, kuru jei jums lēja, pīlejit jai divkōrši. 7 Tik pat daudz, cik jei sevi augstynōja un uzdzeivōja, tik dūdit jai cīsšonu un bādu. Jei sovā sirdī dūmoj: Es sēžu te kai kēninīne, es naasmu atraitne un bādu napazeistu. 8 Tōpēc vīnā dīnā nōks jōs cīsšonas: nōve, bādas un bods un jū sadadzynōs gunī, jo Dīvs, kas jū tīsōs ir vareigs Kungs.
9 Un vērszemes kēneni jū apraudōs un vaimaņōs tī, kas ar jū pīkūpe naceisteibu un uzdzeivōja, kad jī īraudzeis jōs degšonas dyumus. 10 Jī stōvēs nu tōlīnes bailēs pret jōs cīsšonom un saceis: Bāda, bāda, tu lelō Babilona, tu varenō piļsāta! Un tīsa par tevi ir nōkuse vīnā pošā stundē.
11 Arī vērszemes tērgōtōji tū apraudōs un skums, jo nikas vairs jūs preču napērks. 12 Ni zalta preču, ni sudobra, ni dōrgakmiņu, ni perļu, ni dōrgūs audumu, ni purpura, ni zeida, ni samta, ni kaidu smaržeigu kūku, nikaidu zylūņkaula trauku, nikaidu dōrgō kūka trauku, ni arī kapara, dzeļža un marmora; 13 ni cinamonu (ni smaržu), ni kyupynojamūs trauku, ni myrras, ni kyupynojamō, ni veina, ni eleja, ni smolkmyltu, ni kvīšu, ni vēršu, ni vušku, ni zyrgu, ni pajyugu, ni vērgu, ni cylvāku dvēseļu.
14 Tī augli, pēc kurim slōpst tova sirds, nu tevis ir atjimti, vyss tovs skaistums un daiļums ir iznicis un jys vairs nav atrūnams. 15 Šytūs lītu tērgōtōji, kas nu tevis ir palykuši bogōti, bailēs pret cīsšonom stōvēs nu tolīnes un raudōdami un bādōdamīs 16 sauks: Bāda, bāda, tu lelō, dōrgūs audumūs, purpurā un samtā gārbtō un ar zaltu, dōrgakminim un pērlem puškōtō piļsāta! 17 Vīnas stundes laikā pazuda tik lelas bogōteibas.
Kugu vadeitōji, visi pīkrastes braucēji, laivinīki un visi jyuras braucēji nūstōja nu tolīnes 18 un klīdze itkai radzātu sova guņsgrāka dyumus saceidami: Vai ir kaida cyta leidzeiga šai lelajai piļsātai? 19 Jī bēre putekli sev uz golvas un raudōdami un vaimaņōdami sauce: Bāda, bāda, tu lelō piļsāta! Nu tovim dōrgumim palyka bogōti visi tī, kam uz jyuras ir kugi. Un jei iznyka vīnā pošā stundē.
20 Līksmojit par tū dabasi, jyus svātī, jyus apostoli un pravīši, jo Dīvs ir uzajēmīs jyusus pret jū aizstōvēt.
21 Vīns spēceigs engeļs pacēlis akmini, dzērnovu akmiņa lelumā, īsvīde jū jyurā saceidams: Ar taidu trūksni izniks Babilona, tei lelō piļsāta un jei vairs nabyus atrūnama. 22 Nivīnas kūklātōju, ni skaņu mōkslinīku, ni fleitistu, ni taurātōju skaņas nikas tevī vairs nadzērdēs; nivīns mōkslinīks naatrass tevī nikaidas mōkslas, nivīna dzērnovu trūkšņa nikas vairs tevī nadzērdēs 23 nivīnas lampas gaisma vairs tevī naspeidēs, nivīna leigovaiņa vai leigovas bolss vairs tevī naskanēs. Tovi tērgōtōji beja tī vērszemes lelī, tova būršonas mōksla maldynōja vysas tautas. 24 Tevī ir atrosts pravīšu un svātūs asnis, jā, vysu, kas vērs zemes ir nūnōvāti.
