Lielā mauka uz zvēra
1 Tad nāca viens no septiņiem eņģeļiem, kam bija septiņi trauki, un viņš sāka runāt ar mani: “Nāc šurp, es tev rādīšu, kādu sodu saņem lielā mauka, kas sēž uz dziļajiem ūdeņiem, 2 ar kuru zemes ķēniņi piekopuši netiklību, un zemes iedzīvotāji apdzērušies no viņas netiklības vīna.” 3 Un eņģelis mani garā aiznesa tuksnesī. Es ieraudzīju kādu sievieti sēžam uz tumšsarkana zvēra, pilna ar zaimošanas vārdiem. Tam bija septiņas galvas un desmit ragu. 4 Sieviete bija tērpusies purpura un tumšsarkanā tērpā un bija greznojusies ar zeltu, dārgakmeņiem un pērlēm un turēja rokā zelta kausu, kas bija pilns ar negantībām un viņas netiklības nešķīstību. 5 Uz pieres viņai bija rakstīts vārds kā noslēpums: lielā Bābele, zemes netiklību un negantību māte. 6 Es redzēju, ka sieviete apreibusi no svēto un Jēzus liecinieku asinīm. Viņu ieraudzījis, es ļoti izbrīnījos. 7 Tad eņģelis man teica: “Kādēļ tu brīnies? Es tev pastāstīšu noslēpumu par šo sievieti un zvēru ar septiņām galvām un desmit ragiem, kas viņu nes.” 8 Zvērs, ko tu redzēji, bija, tagad nav, bet viņš izkāps no bezdibeņa un tad ies pazušanā. Visi zemes iedzīvotāji, kuru vārdi no pasaules radīšanas nav rakstīti dzīvības grāmatā, brīnīsies, redzot, ka zvērs bija un tad viņa vairs nav, bet viņš atkal būs klāt. 9 Šeit vajag prātu, kurā mīt gudrība: septiņas galvas nozīmē septiņus kalnus, uz kuriem tā sieviete ir apsēdusies, un arī septiņus ķēniņus. 10 Pieci ir krituši, viens ir pašreiz, viens vēl nav nācis, bet, kad atnāks, viņam būs jāpaliek īsu brīdi. 11 Bet zvērs, kas bija un kura vairs nav, pats viņš ir astotais un viens no tiem septiņiem, un viņš ies pazušanā. 12 Un desmit ragi, kurus tu redzēji, ir desmit ķēniņi, kas ķēniņa varu vēl nav saņēmuši, bet viņi to saņems uz vienu stundu reizē ar zvēru. 13 Viņiem ir viena doma un spēks, un savu varu tie piešķir zvēram. 14 Tie karos pret Jēru, un Jērs viņus uzvarēs, jo viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, un kopā ar viņu ir aicinātie, izredzētie un uzticamie. 15 Tad eņģelis man saka: “Tie ūdeņi, ko tu redzēji, kur sēž mauka, tie ir ļaudis un ļaužu pūļi, tautas un valodas. 16 Un tie desmit ragi, ko tu redzēji, un zvērs, tie ienīdīs mauku, izpostīs un atstās to kailu, viņas miesas apēdīs un viņu sadedzinās ugunī, 17 jo Dievs lika tiem sirdīs darīt viņa nodomu un darboties saskanīgi, nododot savu valstību zvēram, līdz kamēr piepildīsies Dieva vārdi. 18 Un sieviete, ko tu redzēji, ir lielā pilsēta, kas valda pār zemes ķēniņiem.”
XVII.
Babilona izpūsteišona.
1 Tad vīns nu tim septenim engelim ar septenim traukim atgōja un runōja man saceidams: Ej šur, es tev parōdeišu tīsu par lelū palaidni, kas sēd vērs lelajim yudinim. 2 Ar jū vērszemes kēneni dareja bezkauneibas dorbus un vērzemes īdzeivōtōji pīdzēre jōs bezkauneibas veina.
3 Tad jys mani pajēme gorā uz tūksnesi. Te es redzēju sīvīti, kas sēdēja uz sorkona lūpa, kurs beja klōts ar Dīvu saimojūšim vōrdim, jam beja septeņas golvas un desmit rogu. 4 Sīvīte beja gārbusēs purpurā un samtā un klōta ar zaltu, dōrgakminim un perlem. Jai rūkā beja zalta bikers piļdeits ar jōs bezkauneibas nateireibom un rībeigumu. 5 Uz pīres jai beja uzraksteits vōrds, — nūslāpums, — Lelō Babilona bezkauneigūs un vysa rībeigō vērszemes mōte. 6 Es redzēju sīvīti dzeram svātūs asni un Jezus līcinīku asni. Tū radzādams es ļūti nūsabreinōju.
7 Tad engeļs man saceja: Kōpēc tu breinojīs? Es tev izskaidrōšu sīvītes un tō lūpa, kas jū nas, un kuram ir septeņas golvas un desmit rogu, nūslāpumu. 8 Tys lūps, kuru tu redzēji, beja un tagad jō vairs nava. Bet jys vēļ nu bezdibiņa izaceļs, lai tad dūtūs iznīceibā. Tad tī vērszemes īdzeivōtōji breinōsīs, kuru vōrdu nu poša pasauļa radeišonas nav dzeiveibas grōmotā, kad jī redzēs, ka tys lūps beja, ka jō vairs nava un ka jys otkon byus. 9 Te prōtam vajadzeiga gudreiba.
Tōs septeņas golvas ir septeni kolni uz kurim sēd sīvīte un septeni kēneni. 10 Pīci nu jim jau ir krytuši; vīns ir te, bet ūtrais vēļ nav atgōjis; un kad arī jys atnōks, tad jys paliks tikai uz eisu laiku. 11 Lūps, kas beja un vairs nava ir pats ostoitais; jys nōk nu septenim un dūdās iznīceibā.
12 Tī desmit rogu, kurus tu redzēji, ir desmit kēneni, kuri vaļdeišonas vēļ nav sajāmuši, tūmār jī kai kēneni valdeišonu panōks reizē ar lūpu uz vīnu stundi. 13 Jī ir vīnā prōtā un lūpam atdūd sovu spāku un varu. 14 Jī karōs pret jāru, bet jārs jūs uzvarēs, — jys ir valdinīku Kungs un kēneņu Kēneņš, un jam sekōs aicynōtī, izlaseitī un uzticeigī.
15 Jys man saceja tōļōk: Yudiņi, pi kurim, kai tu redzēji, palaidne sēd, nūzeimoj tautas un tauteibas, ciļtis un volūdas. 16 Tī desmit rogi, kurus tu redzēji, un tys lūps palaidni īneiss, atstōs jū vīntuleibā un nabadzeibā; jī reis jōs mīsu un sadadzynōs gunī, 17 jo Dīvs jūs sirdīs īdeve, lai tī izpiļdeitu Jō nūdūmus, ka vīnprōteigi dorbōtūs un sovu spāku nūdūtu lūpam, cikom izapiļdeis Dīva vōrdi. 18 Un tei sīvīte, kuru tu redzēji, ir tei lelō piļsāta, kurai ir vara par vērszemes kēnenim.
