Par laulības šķiršanu
(Mt 19:1–12)1 No turienes Jēzus nāca Jūdejas apvidū, Jardānas otrā pusē, un ļaužu pūlis atkal sapulcējās pie viņa, un viņš, kā allaž, tos mācīja. 2 Pienāca kādi farizeji un, viņu izaicinādami, jautāja: “Vai ir atļauts vīram atlaist sievu?” 3 Viņš jautāja: “Ko Mozus jums ir pavēlējis?” 4 Tie sacīja: “Mozus ir atļāvis rakstīt šķiršanās rakstu un atlaist .” 5 Tad Jēzus tiem sacīja: “Jūsu cietsirdības dēļ viņš jums šo likumu ir rakstījis. 6 Bet no radīšanas iesākuma Dievs viņus veidojis kā vīrieti un sievieti. 7 Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti. 8 Un tie divi būs viena miesa. Tā ka tie vairs nav divi, bet viena miesa. 9 Tādēļ, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” 10 To pašu viņam mājās jautāja arī mācekļi. 11 Un viņš tiem sacīja: “Ja kāds savu sievu atlaiž un citu apprec, tas pārkāpj laulību pret to. 12 Un, ja sieva no sava vīra šķiras un apprec citu, tā pārkāpj laulību.”
Jēzus svētī bērniņus
(Mt 19:13–15Lk 18:15–17)13 Un tie nesa bērniņus pie Jēzus, lai viņš tiem pieskartos. Bet mācekļi tos norāja. 14 Jēzus, to redzēdams, sadusmojās un tiem sacīja: “Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. 15 Patiesi es jums saku: kas Dieva valstību nesaņems kā bērniņš, tas nekad neieies tajā.” 16 Un viņš tos apkampa, uzlika tiem rokas un tos svētīja.
Par bagāto vīru
(Mt 19:16–30Lk 18:18–30)17 Kad viņš izgāja uz ceļa, viens pieskrēja un, ceļos nometies viņa priekšā, lūdza: “Labais Skolotāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?” 18 Jēzus tam sacīja: “Kādēļ tu mani sauc par labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. 19 Baušļus tu zini: nenogalini; nepārkāp laulību; nezodz; nedod nepatiesu liecību; nekrāp; godā savu tēvu un māti. ” 20 Bet tas viņam sacīja: “Skolotāj, to visu es esmu pildījis kopš savas jaunības.” 21 Jēzus, viņu uzlūkojis, iemīlēja to un sacīja: “Vienas lietas tev trūkst. Ej un pārdod visu, kas tev ir, un izdali nabagiem, tad tev būs manta debesīs; nāc un seko man.” 22 Un viņš, sadrūmis par šo vārdu, aizgāja nomākts, jo viņam piederēja lieli īpašumi. 23 Uzlūkojis visapkārt savus mācekļus, Jēzus tiem sacīja: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!” 24 Un mācekļi bija satraukti par viņa vārdiem. Tad Jēzus vēlreiz tiem sacīja: “Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! 25 Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā!” 26 Tie sabijās vēl vairāk un runāja savā starpā: “Kas tad var tikt glābts?” 27 Jēzus, tos uzlūkojis, sacīja: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.” 28 Tad Pēteris ierunājās: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un esam tev sekojuši.” 29 Jēzus sacīja: “Patiesi es jums saku: nav neviena, kas, atstājis māju vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un evaņģēlija dēļ, 30 nesaņemtu simtkārtīgi jau šajā laikā mājas un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut ar vajāšanām, un nākamajā laikā – mūžīgo dzīvību. 31 Daudzi pirmie būs pēdējie un pēdējie – pirmie.”
Jēzus trešo reizi māca par savu nāvi un augšāmcelšanos
(Mt 20:17–19Lk 18:31–33)32 Viņi bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzālemi. Jēzus gāja viņiem pa priekšu, un tie bija apjukuši un baiļodamies viņam sekoja. Viņš atkal ņēma pie sevis tos divpadsmit un sāka viņiem stāstīt, kas ar viņu notiks: 33 “Redzi, mēs ejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos virspriesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un nodos viņu pagāniem. 34 Un tie viņu apsmies un apspļaudīs, tad šaustīs un nonāvēs viņu, un pēc trim dienām viņš augšāmcelsies.”
Jēkaba un Jāņa lūgums
(Mt 20:20–28)35 Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie viņa un sacīja: “Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!” 36 Viņš tiem jautāja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” 37 Un tie sacīja: “Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs – pie kreisās.” 38 Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” 39 Un tie viņam sacīja: “Mēs varam.” Bet Jēzus tiem teica: “To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, 40 bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas – to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots.” 41 Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni. 42 Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. 43 Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. 44 Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. 45 Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.”
Aklā Bartimeja dziedināšana
(Mt 20:29–34Lk 18:35–43)46 Un tie nonāca Jērikā. Kad viņš ar saviem mācekļiem un lielu ļaužu pūli gāja prom no Jērikas, ceļa malā sēdēja kāds akls ubags, Timeja dēls Bartimejs. 47 Izdzirdis, ka tas ir Jēzus no Nācaretes, viņš sāka kliegt un sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 48 Un daudzi to apsauca, lai viņš apklustu. Bet viņš kliedza jo skaļāk: “Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 49 Jēzus apstājies sacīja: “Sauciet viņu šurp!” Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: “Esi drošs, celies, viņš tevi sauc.” 50 Un, savus svārkus nometis, viņš pielēca kājās un nāca pie Jēzus. 51 Un Jēzus viņam jautāja: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Aklais sacīja: “Rabuni, kaut es varētu redzēt!” 52 Jēzus viņam sacīja: “Ej, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un tūlīt viņš kļuva redzīgs un sekoja Jēzum ceļā.
X.
Lauleibas naškirameiba.
1 Nu turīnes Jys gōja tōļōk un atgōja uz Judeas apgobolu, viņpus Jordana. Jam ceļā pīsavīnōja daudz ļaužu un Jys, kai parosti, otkon jūs mōceja.
2 Tad pīgōjuši farizeji, kārdynōdami Jū, vaicōja: Vai ir atļauts veiram atstōt sīvu?
3 Bet Jys tim atbiļdēja: Ku jums pīsaceja Moizešs? 4 Jī saceja: Moizešs atļōve raksteit škēršonōs zeimi un atstōt. 5 Tad Jezus jim saceja: Jyusu cītsirdeibas dēļ (Moizešs) pīraksteja taidu pavēli. 6 Bet pasauļa īsōkumā Dīvs jūs radeja kai veiru un sīvu. 7 Tōpēc cylvāks pamess sovu tāvu un mōti un pīsavīnōs sovai sīvai, 8 un jī divi byus vīnā vīneigā mīsā. Tai ka vairs nabyus divi, bet tikai vīna mīsa. 9 Tai tad, kū Dīvs ir savīnōjis, tō cylvāks lai naškir.
10 Mōjōs asūt, mōcekli klause nu Jō par tū pat lītu. 11 Jys atbiļdēja: Kas, sovu sīvu pametis, cytu precej, tys ar jū pōrkōp lauleibu; 12 un jo sīva, pamatuse sovu veiru, īt pi cyta, jei lauž lauleibu.
Jezus un bārni.
13 Tad nese pi Jō bārnus, lai Jys pi tim pīsadūrtu. Bet mōcekli nesējus nūrōja. 14 Jezus, tū radzādams, dusmōjōs un jim saceja: Ļaunit bārnim īt pi Manis un nalīdzit jim tō, jo taidim pīdar Dīva vaļsteiba. 15 Patīši, Es jums soku: Kas Dīva vaļsteibas tai napījimtu, kai bārns, tys jamā naīīs. 16 Tad, jūs apskōvis, uzlyka uz jim rūkas un jūs svēteja.
Bogōtais jaunēklis.
17 Kad Jys izgōja uz ceļa, aiztecēja Jam prīškā vīns un, pakritis ceļūs, vaicōja: Lobū Mōceitōj, kas maņ jōdora, lai es īmontōtu myužeigū dzeivi?
18 Jezus tam atbiļdēja: Kōpēc tu Mani sauc par lobū? Nivīns nav lobs, kai tik vīns vīneigais Dīvs. 19 Bausleibas zini? — Nanōvej, nalauz lauleibas, nazūdz, nalīcynoj nataisneigi, napīkrōp, gūdynoj sovu tāvu un mōti. 20 Bet jys atbiļdēja: Mōceitōj, es jau nu pošas bērneibas tū vysu piļdeju. 21 Tad Jezus, pasavēris uz jō ar mīleigu skotu, saceja: Vīnas lītas vēļ tev pītryukst: ej, izpōrdūd vysu, kas tev ir, un izdoli nabogim, un tev byus krōjums dabasūs. Tad atej un, nasdams sovu, krystu ej Maņ pakaļ. 22 Bet tō vōrda dēļ jys nūskuma un skumeigs nūgōja prūjom, jo jam beja daudz monta.
23 Jezus, pasavēris apkōrt, saceja sovim mōceklim: Cik gryuts ir bogōtnīkim īīt Dīva vaļsteibā! 24 Un mōcekli Jō vōrda nūsabeida. Bet Jezus jim atkōrtōja: Bārni, cik gryuts ir tim, kas sovu cereibu līk montā, īīt Dīva vaļsteibā! 25 Vīgļōk ir kameļam izīt cauri odotas acei, kai bogōtnīkam īīt Dīva vaļsteibā. 26 Tad jī pōrsabeida vēļ styprōk un sovstarpeigi runōjōs: Kas gon var topt izpesteits? 27 Jezus, pasavēris uz jim, saceja: Cylvākim tys navarams, bet na Dīvam. Dīvam tadei vyss ir varams.
Breivprōteigōs nabadzeibas atolgōjums.
28 Tūlaik Pīters sōce Jam runōt: Raug, mes vysu asam pamatuši un nūgōjuši Tev pakaļ. 29 Jezus atbiļdēja: Patīši, Es jums soku: Nivīna nava taida, kas, Manis un Evangelija dēļ pametis sātu, brōļus, mōsas, mōti, tāvu, bārnu vai teirumu, 30 symtkōrteigi vairōk nasajimtu jau šamā pasaulē, lai gon vojōts, sātu brōļu, mōsu, mōšu, bārnu un teirumu, un nōkūšajā pasaulē myužeigu dzeivi. 31 Daudzejī, kas ir pirmī, paliks pādejī, un kas ir pādejī, byus pirmī.
Jezus īprīkš pasludynoj sovas cīsšonas.
32 Kad jī beja ceļā uz Jeruzalemu un Jezus gōja jim pa prīšku, tad jī breinōjōs un pakaļgōjēji beidōs. Tūlaik Jys otkon pajēme nūmaļ tūs divpadsmit un sōce jim stōsteit, kas ar Jū nōkūtnē nūtiks. 33 Raug, mes ejam uz Jeruzalemu, un Cylvāka Dālu nūdūs vērsgoreidznīkim, Rokstim mōceitim (un vacōkajim); un tī Jū nūtīsōs uz nōvi un nūdūs pogōnim; 34 tī Jū izsmīs, apspļaus, nūšausteis un nūnōvēs. Bet pēc trejom dīnom Jys augšamceļsīs.
Zebedeja dālu lyugums.
35 Tad, pīgōjuši pi Jō klōt, Zebedeja dāli Jākubs ar Jōni lyudze: Mōceitōj, mes grybam, ka Tu padareitu mums tū, kō mes nu Tevis lyugsim. 36 Bet Jys vaicōja: Kū tad grybat, ka Es jums padareitu? 37 Jī atbiļdēja: Padori, ka Tovā gūdā mes sādātu, vīns pa Tovai lobajai un ūtrs pa tovai kreisajai.
38 Bet Jezus jim atbiļdēja: Jyus poši nazynat, kō lyudzat. Vai tad jyus varēsit dzert tū bikeri, kuru Es dzeršu, vai ari pījimt tū kristeibu, kurā Es topšu nūkristeits? 39 Jī atbiļdēja: Mes varam. Bet Jezus jim saceja: Bikers, kuru Es dzeršu, jums byus jōdzer un tei kristeiba, kurā Es topšu kristeits, jums byus jōpījam, 40 bet sēdēšonas nūrōdeit pa munai lobajai vai kreisajai pusei nava muns uzdavums; jōs pīdar tim, kurim ir pīškērtas.
41 Izdzērduši tū, tī desmit sōce dusmōtīs uz Jākuba un Jōņa. 42 Tōpēc Jezus, pasaucis jūs klōt, jim saceja: Jyus zynat, ka tī, kuri ir pogōnu tautu vaļdinīki, sovim pavaļstnīkim dūd pavēles kai kungi, un jūs lelveiri jūs kolpynoj. 43 Storp jums jōbyun cytaiž; tai tad, jo kas nu jums grybātu byut lelōkais, tam jōbyun jyusu kolpam. 44 Un, jo kas nu jums grybātu byut pyrmais, tam jōbyun vysu vērgam. 45 Ari Cylvāka Dāls naatgōja, lai tyktu apkolpōts, bet lai pats kolpōtu un daudzeju atpērkšonas dēļ atdūtu sovu dzeiveibu.
Jericha oklais.
46 Tad jī īgōja Jerichā. Kad Jys ar sovim mōceklim lelā ļaužu pulkā nu Jerichas gōja tōļōk (prūjom), ceļa molā sēdēja oklais Timaja dāls Bartimajs un ubogōja. 47 Kai tik izdzērda, ka te ir Jezus Nazarīts, sōce saukt saceidams: Jezus, Davida Dāls, apsažāloj par mani! 48 Daudzeji lyka jam klusēt. Bet jys vēļ styprōk sauce: Davida Dāls, apsažāloj par mani!
49 Jezus nūstōjis saceja: Atsaucit jū šur! Jī atsauce oklū saceidami: Nūsamīrej! Celīs kōjōs, Jys tevis sauc. 50 Tad jys, nūsvīdis svōrkus, pīsatryuka kōjōs un atgōja pi Jezus. 51 Jezus vaicōja: Kō tu gribi, ka Es tev padareitu? Oklais lyudze: Rabbuni, ka es palyktu otkon redzeigs. 52 Un Jezus jam saceja: Ej, tova ticeiba tevi pesteja. Un tyuleņ tys palyka redzeigs un gōja pa ceļu Jam pakaļ.
