Spitālīgā dziedināšana
(Mk 1:40–45Lk 5:12–16)1 Kad Jēzus nokāpa no kalna, viņam sekoja liels ļaužu pūlis. 2 Un, redzi, kāds spitālīgais, pienācis klāt, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt!” 3 Jēzus, roku izstiepis, pieskārās viņam un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūlīt viņš tapa šķīsts no savas spitālības. 4 Jēzus viņam sacīja: “Pielūko, nevienam to nestāsti, bet ej, rādies priesterim un pienes upurdāvanu, ko Mozus ir noteicis, viņiem par liecību.”
Centuriona kalpa dziedināšana
(Lk 7:1–10Jņ 4:43–54)5 Kad Jēzus iegāja Kapernaumā, pie viņa pienāca kāds centurions un lūdza: 6 “Mans kalps guļ mājās paralizēts un briesmīgi cieš.” 7 Jēzus tam sacīja: “Es iešu un viņu dziedināšu.” 8 Bet centurions atbildēja: “Kungs, es neesmu tā cienīgs, ka tu nāc manā namā; dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts. 9 Jo arī es esmu cilvēks, kas pakļauts varai, un man ir padotie – kareivji; kad vienam es saku: ej, – tas iet, un citam: nāc, – viņš nāk, un savam kalpam: dari to, – viņš dara.” 10 To dzirdēdams, Jēzus izbrīnījās un sacīja tiem, kas viņam sekoja: “Patiesi es jums saku: ne pie viena Israēlā es tādu ticību neesmu atradis. 11 Un es jums saku: daudzi nāks no austrumiem un rietumiem un sēdēs kopā ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu Debesu valstībā, 12 bet Valstības dēli tiks izgrūsti ārā tumsībā; tur būs vaimanas un zobu griešana.” 13 Tad Jēzus sacīja centurionam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis!” Un kalps tapa vesels tanī pašā stundā.
Daudzi tiek dziedināti
(Mk 1:29–34Lk 4:38–41)14 Jēzus ienāca Pētera namā un redzēja viņa sievasmāti guļam drudža pārņemtu. 15 Viņš pieskārās tās rokai, un drudzis to atstāja, un tā piecēlās un viņam kalpoja. 16 Kad pienāca vakars, pie viņa atveda daudzus dēmonu apsēstus. Un viņš garus izdzina ar vārdu un dziedināja visus neveselos, 17 ka piepildītos, ko Kungs caur pravieti Jesaju ir sacījis: viņš uzņēma mūsu kaites un nesa mūsu sērgas.
Par Jēzus sekotājiem
(Lk 9:57–62)18 Lielu ļaužu pūli sev visapkārt redzēdams, Jēzus lika pārcelties uz otru krastu. 19 Tad pie viņa pienāca kāds rakstu mācītājs un teica: “Skolotāj, es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” 20 Jēzus tam sacīja: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” 21 Kāds cits viņa māceklis sacīja viņam: “Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.” 22 Bet Jēzus viņam sacīja: “Seko man un ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus!”
Jēzus apsauc vētru
(Mk 4:35–41Lk 8:22–25)23 Jēzus iekāpa laivā, un viņa mācekļi tam sekoja. 24 Un, redzi, jūrā izcēlās liela vētra, tā ka viļņi vēlās pāri laivai; bet Jēzus gulēja. 25 Tie piegājuši viņu modināja, saukdami: “Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!” 26 Jēzus tiem sacīja: “Kādēļ esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Tad piecēlies viņš apsauca vējus un jūru, un iestājās liels klusums. 27 Bet cilvēki izbrīnā jautāja: “Kas viņš ir, ka vēji un jūra viņam paklausa?”
Jēzus dziedina apsēstos
(Mk 5:1–20Lk 8:26–39)28 Kad viņš nonāca otrā pusē, Gadaras apgabalā, viņu sastapa divi dēmonu apsēsti, kas bija iznākuši no kapiem; tie bija ļoti bīstami, tādēļ neviens nevarēja pa šo ceļu staigāt. 29 Un, redzi, tie sāka kliegt: “Kāda daļa mums ar tevi, Dieva Dēls? Vai tu esi nācis pirms laika mūs mocīt?” 30 Bet tālu no viņiem ganījās liels cūku bars. 31 Un dēmoni viņu lūdza: “Ja tu mūs izdzen, tad liec mums ieiet cūkās.” 32 Jēzus tiem sacīja: “Ejiet!” Un tie izgājuši iegāja cūkās, un, redzi, viss ganāmpulks metās no kraujas jūrā un noslīka ūdenī. 33 Bet gani aizbēga un, nonākuši pilsētā, pastāstīja visu, arī par dēmonu apsēstajiem. 34 Un, redzi, visa pilsēta iznāca Jēzum pretī, un, viņu ieraudzījuši, tie lūdza, lai viņš iet prom no to apvidus.
VIII.
Špitaleigō izveseļōšona.
1 Nūkōpūt nu kolna, Jam pakaļ gōja leli ļaužu puļki. 2 Un, raug, vīns špitaleigais, pīgōjis pagūdynōja Jū un saceja: Kungs, jo tik gribi, Tu vari padareit mani teiru. 3 (Jezus), izstīpis sovu rūku, aizskōre jū un saceja: Es grybu, esi teirs! Un tyuleņ jys palyka nu špitaleibas teirs.
4 Tad Jezus jam saceja: Sorgīs, nasoki tō nikam, bet ej, pasarōdi prīsteram, un upurej dōvonu, kū Moizešs pavēlēja, kai līceibu dēļ jim.
Kolpa izveseļōšona.
5 Īejūt Kafarnaumā, pi Jō pīgōja klōtu vīns simtnīks un, lyugdams Jō, saceja: 6 Kungs, muns kolps guļ mōjōs krampa sarauts un cīš brīsmeigas sōpes. 7 Jezus tam atbiļdēja: Es aizīšu un padareišu jū vasalu. 8 Bet simtnīks atbyldādams saceja: Kungs, es naasmu cīneigs, ka Tu ītu zam muna jumta; bet soki tikai vōrdu, un muns kolps byus vasals. 9 Jo ari es asmu vērseibai padūts cylvāks, un maņ ir padūti karaveiri; un soku vīnam: Ej, un tys īt; ūtram — Ej šur, un tys atīt; munam kolpam soku: Dori tū, un jys dora.
10 Tū izdzērdis, Jezus breinōjōs un pakaļgōjējim saceja: Patīši, jums soku: Nikur Izraelī naasu atradis tik lelas ticeibas. 11 Tōpēc Es jums soku: daudzeji atīs nu austrumim un vokorim un dabasu vaļsteibā ar Abraamu, Izaaku un Jākubu pi golda atsasēss; 12 bet vaļsteibas bārni tiks izmasti ōrejā tymsumā. Tur byus vaimanēšona un zūbu grīzšona. 13 Tad Jezus saceja simtnīkam: Ej, lai nūteik tai, kai tu esi īticējis. Un tamā pat stuņdē kolps palyka vasals.
14 Īgōjis Pītera mōjā, Jezus īraudzeja jō sīvas mōti, guļūt karstinē. 15 Jys sajēme jū aiz rūkas, un korstums jū atstōja; jei pīsacēle un jim kolpōja.
16 Kad atgōja vokors, atvede pi Jō daudz valna apsāstūs. Jys ar vōrdu izdzyna gorus, un vysus slymūs padareja vasalus. 17 Tai izapiļdeja tys, kū ir teicis pravīts Izaja:
Jys pajēme uz sevis myusu vōjumus
un nese myusu slimeibas.
18 Jezus, radzādams, ka ap Jū stōv leli ļauzu puļki, pīsaceja pōrsaceļt uz ūtru krostu.
K. Jezus vīnu atraida, ūtru aicynoj īt sev pakaļ.
19 Te pi Jō pīgōja klōtu vīns Rokstim mōceitais un saceja: Mōceitōj, es īšu tev pakaļ, kur vīn Tu īsi. 20 Jezus tam atbiļdēja: Lopsom ir olas, gaisa putnim perekli, bet Cylvāka Dālam nav vītas, kur golvu nūlikt.
21 Vīns cyts nu Jō mōceklim Jam saceja: Kungs, atļaun maņ pyrmōk aizīt tāva paglobōtu. 22 Bet Jezus tam atbiļdēja: Tu ej Maņ pakaļ un ļaun myrušajim globōt sovus myrūņus.
Auka uz jyuras.
23 Pēc tam Jys pats un Jam pakaļ Jō mōcekļi īkōpe laivā. 24 Un, raug, uz jyuras sasacēle tik lela auka, ka laivu applyudynōja viļni. Bet Jys gulēja. 25 Pīgōjuši klōtu, Jō mōcekli Jū pīcēle saceidami: Kungs, glōb (myusus), mes ejam būjā. 26 Bet Jys atbiļdēja: Kō jyus asat pōrsabeiduši, — jyus mozticeigī! Tad pīsacēlis, Jys pavēlēja vējim un jyurai; un īsastōja lels klusums. 27 Ļaudis tad breinōjōs un saceja: Kas Tys taids ir, ka pat vēji un jyura Jō klausa?
Valna apsāstais palīk vasals.
28 Kad ūtrajā krostā Jys atgōja uz Gerazenu apgobolu, Jam prīškā aizskrēja divi valna apsāstī, kuri izgōja nu kopim. Jī beja tik beistami ka nikas pa tū ceļu navarēja pōrīt. 29 Un, raug, jī klīdze saceidami: Kas mums ar Tevi, (Jezus) Dīva Dāls? Vai tad Tu jau pyrms laika atgōji myusus mūceit?
30 Natōli nu jim ganejōs lels cyuku bors. 31 Ļaunī gori Jō lyudze saceidami: Jo Tu myusus izdzeņ, syuti tamā cyuku borā. 32 Jys tim saceja: Ejte. Un, izgōjuši, tī sagōja cyukōs. Un, raug, vyss bors svīdēs par krosta nūgōzi jyurā, un yudiņūs aizgōja būjā. 33 Tad goni laidēs bēgt, un aizgōjuši uz mīstu, pastōsteja par vysu, ari par tim valna apsāstajim. 34 Un, raug, vyss mīsts izgōja Jezum pretim; un, pamanejuši Jū, lyudze, lai Jys ītu prūjom nu jūs molas.
