Līdzība par ķēniņa dēla kāzām
(Lk 14:15–24)1 Jēzus tiem atkal runāja līdzībās: 2 “Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas rīkoja savam dēlam kāzas. 3 Viņš sūtīja savus kalpus paziņot aicinātajiem par kāzām, bet tie negribēja nākt. 4 Viņš sūtīja vēl citus kalpus, likdams teikt aicinātajiem: redzi, mans mielasts ir sagatavots, mani vērši un nobaroti teļi jau ir nokauti, un viss ir gatavs, nāciet uz kāzām! 5 Taču tie nelikās ne zinis un aizgāja – cits uz savu lauku, cits savās veikala darīšanās. 6 Bet pārējie, satvēruši viņa kalpus, par tiem ņirgājās un tos nonāvēja. 7 Ķēniņš sadusmojās un nosūtīja savu karaspēku iznīcināt šos slepkavas un nodedzināt viņu pilsētu. 8 Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzām viss ir sagatavots, bet aicinātie nebija cienīgi; 9 ejiet pa apkārtējiem ceļiem un aiciniet kāzās visus, ko vien sastopat! 10 Kalpi izgāja uz ceļiem un atveda visus, ko vien sastapa, gan ļaunus, gan labus; un kāzu nams bija pilns mielasta viesiem. 11 Tad ķēniņš iegāja savus viesus aplūkot un ieraudzīja tur kādu cilvēku, kas nebija tērpies kāzu drēbēs. 12 Ķēniņš tam jautāja: mans draugs, kā tu esi šeit ieradies bez kāzu drēbēm? – Bet tas klusēja. 13 Tad ķēniņš sacīja kalpiem: sasieniet viņam kājas un rokas un izmetiet viņu ārā tumsā; tur būs vaimanas un zobu griešana. 14 Jo daudz ir aicināto, bet maz izredzēto.”
Par nodevu maksāšanu cēzaram
(Mk 12:13–17Lk 20:20–26)15 Tad farizeji aizgāja un apspriedās, ka Jēzu vajadzētu pieķert kādā vārdā. 16 Tie sūtīja pie viņa savus mācekļus kopā ar Hēroda piekritējiem, un tie jautāja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu esi patiess, tu Dieva ceļus māci patiesībā un nelokies neviena priekšā, jo tu neuzlūko cilvēka ārieni; 17 saki mums – kā tu domā, vai ir atļauts dot cēzaram nodevas vai ne?” 18 Jēzus, noprazdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Ko jūs mani izaicināt, jūs liekuļi? 19 Parādiet man naudu, ko maksājat nodevās.” Tie atnesa viņam denāriju. 20 Tad viņš tiem jautāja: “Kā attēls šis un uzraksts?” 21 Tie viņam atbildēja: “Cēzara.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Tad dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” 22 Tie izbrīnījās par dzirdēto un, viņu atstājuši, aizgāja.
Saduķeji izjautā Jēzu par augšāmcelšanos
(Mk 12:18–27Lk 20:27–40)23 Tajā pašā dienā atnāca pie viņa saduķeji, kas apgalvoja, ka augšāmcelšanās neesot. Tie viņu izjautāja: 24 “Skolotāj, Mozus ir sacījis: ja kāds nomirst, būdams bez bērniem, lai viņa brālis apprec viņa sievu un dod savam brālim pēcnācējus. – 25 Pie mums, redzi, bija septiņi brāļi, pirmais apprecējās un nomira, neatstājis pēcnācējus, un viņa sieva palika viņa brālim. 26 Tāpat notika arī otrajam un trešajam – un tā līdz pat septītajam. 27 Visbeidzot nomira arī sieva. 28 Tad nu kuram no septiņiem viņa piederēs pēc augšāmcelšanās, jo tā taču tiem visiem bijusi sieva?” 29 Jēzus tiem atbildēja: “Jūs maldāties, nesaprazdami ne Rakstus, ne Dieva spēku. 30 Jo tie, kas augšāmcēlušies, nedz prec, nedz tiek precēti, bet ir kā eņģeļi debesīs. 31 Vai tad jūs neesat lasījuši, ko Dievs jums teicis par mirušo augšāmcelšanos? 32 – Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs! – Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.” 33 Ļaužu pūlis, to dzirdot, bija pārsteigts par viņa mācību.
Lielākais bauslis
(Mk 12:28–34Lk 10:25–28)34 Bet farizeji, padzirdējuši, ka viņš saduķejus apklusinājis, sapulcējās vienkopus. 35 Tad viens no viņiem, likuma zinātājs, Jēzu izaicinādams, jautāja: 36 “Skolotāj, kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā?” 37 Jēzus atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. – 38 Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis. 39 Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – 40 Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.”
Par Kristu – Dāvida dēlu un Kungu
(Mk 12:35–37Lk 20:41–44)41 Un Jēzus jautāja farizejiem, kas bija sapulcējušies: 42 “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” Tie viņam atbildēja: “Dāvida.” 43 Viņš tiem jautāja: “Kā tad Dāvids viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams:
44 Kungs sacīja manam Kungam:
sēdies pie manas labās rokas,
līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu. –
45 Ja Dāvids sauc viņu par Kungu, kā tad viņš var būt tā dēls?” 46 Un neviens nevarēja viņam nekā atbildēt, nedz arī uzdrīkstējās kopš šīs dienas viņam ko jautāt.
XXII.
Kēneņa kōzu mīlasts.
1 Un Jezus atbyldādams stōsteja jim otkon pīleidzeibōs, saceidams:
2 Dabasu vaļsteiba ir pīleidzynojama kēneņam, kurs sataiseja sovam dālam kōzas. 3 Un syuteidams sovus kolpus, aicynōja īlyugtūs īsarast kōzōs; bet tī nagribēja īt. 4 Tad otkon jys nūsyuteja cytus kolpus, saceidams: Pasokit īlyugtajim: Raug, muna mīlasts jau sagatavōta, muni vērši un barūtni nūkauti, un vyss ir sagatavōts; ejte uz kōzom. 5-6 Bet jī, nagrīzdami vēreibas, nūgōja kotrs sovu ceļu: vīns uz sovu teirumu, cyts otkon uz sovu tērgōtovu, bet pōrejī uzbruka jō kolpim, dareja jim pōresteibas un jūs nūnōvēja. 7 Tad kēneņš aizadusmōja un, nūsyutejis sovus karapulkus, nūnōvēja slapkovas un sadadzynōja jūs mīstu. 8 Pēc tō pasaceja sovim koļpim: Kōzas gon sagatavōtas, bet īlyugtī nabeja cīneigi. 9 Ejte tad uz krystcelim, un kū vīn sastopsit, aicynojit kōzōs. 10 Izgōjuši koļpi uz celim, saaicynōja vysus, kurus tik satyka, ļaunūs un lobūs; un kōzu ustoba pīsapildeja cīmenim. 11 Īgōjis kēneņš apsavārtu tūs, kas beja pi golda, īraudzeja tur vīnu cylvāku, kas nabeja gērbīs kōzu drēbēs un saceja tam: 12 Draugs, kai tu šite īgōji, naturādams kōzu drēbu? Bet tys klusēja. 13 Tad kēneņš pavēlēja sovim koļpim: Sasīnit jam rūkas un kōjas un izsvīdit jū ōrejā tymsumā. Tur byus raudōšona un zūbu grīzšona. 14 Jo daudz ir aicynōtu, bet moz izlaseitu.
Nūdūkļu jautōjums.
15 Pēc tam farizeji aizgōja prūjom un pōrsprīde sevī, kai Jū nūkert runā. 16 Un tōdēļ syuteja pi Jō sovus mōcekļus reizē ar Eroda pīkritējim un lyka pavaicōt: Mōceitōj, mes zynom, ka Tu esi taisneigs, un patīseibā mōci Dīva ceļu un nasaraugi ni uz kō, jo Tu nagrīz vēreibas uz cylvāku vaiga. 17 Pasoki tad mums, kai Tev rōdōs, vai pīkreit moksōt keizaram nūdūkļus vai nē?
18 Jezus, pazinis jūs viļteibu, teice: 19 Līkuli, kōdēļ Mani kārdynojat? Parōdit Maņ nūdūkļu naudas zeimi! Un jī pasnēdze Jam denaru. 20 Jys pavaicōja nu jim: Kō šytei biļde un uzroksts? Tī Jam atbiļdēja: Keizara. 21 Tad Jys tim saceja: Kas ir keizara, atdūdit keizaram; bet kas ir Dīva, tū — Dīvam. 22 Tū izdzērduši, nūsabreinōja, un pamatuši Jū, nūgōja prūjom.
Mīsas augšanceļšonōs.
23 Tamā pat dīnā atgōjuši sadduceji, kuri nūlīdz mīsas augšanceļšonūs, vaicōja: 24 Mōceitōj, Moizešs ir teicis: Jo kas nūmērtu, napametis dāla, lai tad jō brōļs precej jō sīvu, ka pamest brōļam paaudzi. 25 Beja tad pi mums septeni brōli. Pyrmais apsaprecēja un nūmyra, un, napametis augļa, sovu sīvu pamete brōļam. 26 Tys pat nūtyka ar ūtrū, trešū — leidz septeitajam. 27 Golu‐golā pēc visim nūmyra ari poša sīvīte. 28 Kuram nu tim septenim pīdarēs tei sīvīte augšanceļšonā? Jo visim tadei jei beja sīva.
29 Jezus tim atbiļdēja: Jyus moldotēs, naprosdami ni Rokstu, ni Dīva vareibas. 30 Augšancālušīs tadei ni precejās, ni precej, bet gon dzeivoj dabasūs, kai Dīva eņgeli. 31 Jyus, laikam, naasat lasejuši tūs vōrdu, kurus Dīvs par augšancālušim nu myrūnim jums saceja. 32 Es asmu Abraama Dīvs, Izaaka Dīvs, un Jākuba Dīvs. Tadei na myrušūs Dīvs, bet gon dzeivūs.
33 Ļaužu puļki, tū dzērdādami, apbreinōja Jō mōceibu.
Lelōkō bausleiba.
34 Bet farizeji, izdzērduši, ka Jys pīspīde sadducejus klusēt, sagōja vīnuvīt. 35 Vīns nu jim Lykuma zynōtōjs kārdynōja Jū saceidams: 36 Mōceitōj, kurō bausleiba ir lykumā vyssvareigōkō?
37 Jys tam atbiļdēja: Mīļōj Kungu, sovu Dīvu nu vysas sirds, nu vysas sovas dvēseles un nu vysa sova prōta. 38 Šytei ir tei pyrmō un vyssvareigōkō bausleiba. 39 Jai leidzeiga ir ūtra: Mīļōj sovu tyvōkū, kai pats sevi. 40 Šytamōs divejōs bausleibōs pastōv vyss lykums un pravīši.
Davida dāls.
41 Jezus vaicōja nu sasalasejušim vinuvit farizejim: 42 Kū jyus dūmojat par Kristu? Kō dāls Jys ir? — Davida, atbiļdēja tī. 43 Tad Jys vaicōja tōļōk: Kai tad Davids gorā sauc Jū par kungu saceidams:
44 Kungs ir teicis munam kungam:
sēstīs Maņ par lobajai rūkai,
koleidz es paguļdeišu tovus īnaidnīkus
tovom kōjom par pamēsli.
45 Jo Davids sauc Jū par kungu, kai tad Jys var byut jō dāls?
46 Bet nivīns navarēja Jam uz šytō atbiļdēt. Un nu tōs dīnas nivīns vairs naīsadrūšynōja kaut kū nu Jō vaicōt.
