Jēzus pilnvaras apšaubīšana
(Mt 21:23–27Mk 11:27–33)1 Kādu dienu, kad viņš templī mācīja ļaudis un sludināja evaņģēliju, pie viņa piestājās virspriesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem 2 un, uzrunādami viņu, sacīja: “Saki mums, kā varā tu to dari? Kas tev ir devis tādu varu?” 3 Viņš tiem atbildēja: “Arī es jums ko jautāšu, sakiet man: 4 vai Jāņa kristība bija no debesīm vai no cilvēkiem?” 5 Tie savā starpā sāka spriest: “Ja sacīsim: no debesīm, – viņš teiks: kādēļ tad jūs viņam neticējāt? 6 Bet, ja teiksim: no cilvēkiem, – visa tauta mūs nomētās akmeņiem, jo tā ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.” 7 Un viņi atbildēja, ka nezinot, no kurienes. 8 Jēzus tiem sacīja: “Tad arī es jums neteikšu, kā varā es to daru.”
Līdzība par ļaunajiem vīnkopjiem
(Mt 21:33–46Mk 12:1–12)9 Bet ļaudīm viņš sāka stāstīt šādu līdzību: “Kāds cilvēks iestādīja vīnadārzu un, nodevis to vīnkopjiem, aizceļoja uz ilgāku laiku. 10 Noteiktā laikā viņš sūtīja savu kalpu pie vīnkopjiem, lai viņi tam dotu no vīnadārza augļiem, bet vīnkopji to piekāva un aizsūtīja tukšā atpakaļ. 11 Viņš sūtīja vēl otru kalpu, bet arī šo piekāvuši un pazemojuši tie aizsūtīja tukšā atpakaļ. 12 Tad viņš sūtīja vēl trešo, bet tie arī šo, smagi savainojuši, izmeta ārā. 13 Tad vīnadārza saimnieks sacīja: ko lai es daru? Es sūtīšu savu mīļoto dēlu, varbūt to viņi ņems vērā. 14 Bet vīnkopji, viņu ieraudzījuši, savā starpā sprieda: šis ir mantinieks, nonāvēsim viņu, un mantojums būs mūsu! 15 Un viņi to izmeta no vīnadārza un nonāvēja. Ko nu vīnadārza saimnieks ar tiem darīs? 16 Viņš nāks un šos vīnkopjus pazudinās, un dos vīnadārzu citiem.” Kad klausītāji to dzirdēja, tie sacīja: “Tas nedrīkst notikt.” 17 Jēzus, tos uzlūkodams, sacīja: “Kā tad jāsaprot rakstītais: akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni? 18 Ikviens, kas kritīs pār šo akmeni, sašķīdīs, bet, uz kuru tas kritīs, to tas satrieks putekļos.” 19 Rakstu mācītāji un virspriesteri tajā brīdī gribēja viņu sagūstīt, bet viņi baidījās no tautas. Tie saprata, ka šo līdzību viņš bija stāstījis par viņiem.
Par nodevu maksāšanu cēzaram
(Mt 22:15–22Mk 12:13–17)20 Tie viņu novēroja un nosūtīja savus izlūkus, kas izlikās par taisnīgiem, lai pieķertu viņu kādā vārdā un varētu viņu nodot pārvaldnieka varai un tiesai. 21 Un tie viņam jautāja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu runā taisnīgi un nevērtē cilvēku pēc ārienes, bet runā un māci patiesībā Dieva ceļu. 22 Vai ir atļauts cēzaram dot nodevas vai ne?” 23 Pamanījis viņu viltību, viņš tiem sacīja: 24 “Parādiet man vienu denāriju! Kā attēls un uzraksts ir uz tā?” Tie sacīja: “Cēzara.” 25 Viņš tiem teica: “Tad dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” 26 Un tie nespēja viņu pieķert vārdos tautas priekšā un, nobrīnījušies par viņa atbildi, apklusa.
Saduķeji izjautā Jēzu par augšāmcelšanos
(Mt 22:23–33Mk 12:18–27)27 Tad pienāca kādi saduķeji – tie noliedz augšāmcelšanos – un viņam jautāja: 28 “Skolotāj, Mozus mums rakstīja: ja kādam nomirst brālis, kam ir sieva, bet nav bērnu, tad lai viņš ņem sev brāļa sievu un dod savam brālim pēcnācējus. – 29 Bija septiņi brāļi, un pirmais, apņēmis sievu, nomira, būdams bez bērniem; 30-31 arī otrais un trešais apprecēja viņu, tāpat pārējie līdz pat septītajam, un visi nomira, neatstādami bērnus. 32 Beigās nomira arī sieva. 33 Kuram no tiem viņa būs sieva augšāmcelšanā? Viņa taču bija sieva visiem septiņiem.” 34 Jēzus viņiem sacīja: “Šī laikmeta dēli precas un tiek precēti; 35 bet tie, kas būs cienīgi sasniegt to laikmetu un augšāmcelšanos no mirušajiem, nedz precēsies, nedz tiks precēti. 36 Tie vairs nevar nomirt, jo ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva dēli, būdami augšāmcelšanās dēli. 37 Bet, ka mirušie celsies augšām, to arī Mozus ir rādījis stāstā par ērkšķu krūmu, kur Kungu sauc par Ābrahāma Dievu, Īzaka Dievu un Jēkaba Dievu. 38 Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo viņam visi ir dzīvi.” 39 Tad kādi rakstu mācītāji sacīja: “Skolotāj, tu labi pateici.” 40 Un neviens vairs neuzdrošinājās viņam ko jautāt. 41 Bet viņš tiem teica: “Kādēļ saka par Kristu, ka viņš ir Dāvida dēls? 42 Jo pats Dāvids psalmu grāmatā saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies man pie labās rokas, 43 līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu zem tavām kājām. 44 Tātad Dāvids sauc viņu par Kungu; kā tad viņš var būt tā dēls?” 45 Visai tautai dzirdot, viņš sacīja saviem mācekļiem: 46 “Sargieties no rakstu mācītājiem, kas grib staigāt garos tērpos un labprāt saņemt sveicienus tirgus laukumos, un ieņemt goda vietas sinagogās un mielastos. 47 Viņi aprij atraitņu namus un, lai izrādītos, ilgi lūdz Dievu – tie saņems bargāku sodu!”
XX.
Streids ar vērsinīkim.
1 Un nūtyka vīnu dīn, kad Jys svētneicā mōceja ļaudis un sludynōja Evangeliju, pīgōja klōt vērsgoreidznīki un Rokstim mōceitī reizē ar tautas vacōkajim 2 un vaicōja nu Jō saceidami: Soki mums, ar kaidom tīseibom Tu šytū dori, un kas Tev tōs tīseibas deve.
3 Jys tim atbiļdēja: Ari Es grybu jums likt prīškā vīnu jautōjumu. 4 Pasokit maņ: Vai Jōņa kristeiba pagōja nu dabasim vai nu ļaudim?
5 Jī pōrsprīde sovstarpeigi saceidami: Jo mes saceisim: ka nu dabasim, tad Jys var mums saceit: Kōpēc tad jyus jam naticējot? 6 Jo mēs saceisim: nu ļaudim, tod myusus visi ļaudis ar akminim nūmātōs. Jī tadei ir pōrlīcynōti, ka Jōņs ir pravīts. 7 Tai tad jī atbiļdēja, ka nazynūt nu kurīnes (paīt)—. 8 Jezus tim saceja: Ari Es jums nasaceišu, ar kaidom tīseibom Es tū doru.
Pīleidzeiba par ļaunajim dōrzkūpim.
9 Un Jys sōce ļaudim stōsteit nōkušū pīleidzeibu: Vīns cylvāks, īreikōjis veina dōrzu, atdeve jū dōrzkūpim uz rentes un uz garōka laika izceļōja. 10 Kad atgōja augļu laiks, jys nūsyuteja uz dōrzkūpim sovu kolpu, lai tī jam atdūtu veinūgu dōrza augļu daļu. Bet dōrzkūpi tū sasyta un palaide prūjom tukšā. 11 Ūtrreiz nūsyuteja cytu kolpu, bet ari šytū jī sasyta, izsmēja un aizsyuteja tukšā. 12 Tad jys nūsyuteja vēļ trešū; bet ari tū jī sakova un izmete ōrā.
13 Tad veina dōrza kungs saceja: Kū lai es doru? Es nūsyuteišu sovu nūmīļōtū dālu; tu tadei jī īvārōs. 14 Bet, īraudzejuši jū, dōrzkūpi sovstarpeigi pōrsprīde saceidami: Šytys ir mantinīks; mes jū nūnōvēsim un montōjums paliks mums. 15 Un izmatuši orā nu veina dōrza, jū nūnōvēja.
16 Kū tad veina dōrza kungs ar jim padareis? — Jys atgōjis iznycynōs tūs dōrzkūp’us un veina dōrzu atdūs citim. Jī, tū dzērdādami, saceja: Tys lai nanūteik.
17 Bet Jys, pasavēris uz tim, saceja: Kū tad nūzeimoj šitī Rokstu vōrdi:
Tys akmiņs, kū byuvātōji atmete, ir palicis par styura pamatakmini.
18 Ikvīns, kas uz šō akmiņa nūkriss, sadrups; bet uz kō jys uzkriss, tū satrīks.
19 Rokstim mōceitī un vērsgoreidznīki gribēja tamā pat stuņdē ceļt pret Jū rūkas, bet beidōs ļaužu; jī tadei nūprota, ka tei pīleidzeiba atsateic uz jim.
Nūdūkļu jautōjums.
20 Jī stipri skatejōs pēc Jō un izsyuteja izlyukus, lai tī, izalykdami par taisneigim, sagyutu Jū kaidā vōrdā. Tad jī Jū nūdūtu vērseibai, apgobola pōrvaļdnīka varai. 21 Jī vaicōja saceidami: Mōceitōj, mes zynom, ka labi runoj un mōci, ka nasaskot uz cylvāka vaiga, bet gon pēc patīseibas mōci Dīva ceļus. 22 Vai pīnōkās keizaram moksōt nūdūkļus, vai nē?
23 Bet Jys, radzādams cauri jūs viļteibu, saceja: (kōpēc Mani kārdynojit?) 24 Parōdit Maņ denaru. Kō ir šei zeime un vērsroksts? Jī atbiļdēja: keizara. 25 Tad Jys saceja: Tai tad, tū, kas keizaram pīdar, atdūdit keizaram, bet kas Dīvam pīdar — Dīvam.
26 Un jī, navarādami Jō ļaužu prīškā sagyut pi vōrda, nūsabreinōja un nūklusa.
Augšamceļšonōs jautōjums.
27 Tad atgōja daži sadduceji, kas nūlīdz augšamceļšonūs, un vaicōja 28 saceidami: Mōceitōj, Moizešs mums pavēlēja: Jo mērst pracāts brōļs, naatstōjis bārnu, tad lai jō sīvu precej jō brōļs un izsauc sovam brōļam pēcnōcējus. 29 Beja septeni brōli; pyrmais apsaprecējis nūmyra bez bārnim. 30 Tad pajēme jū ūtrais sev par sīvu, bet ari nūmyra bez bārnim; 31 tad pajēme jū trešais. Un tai visi septeni nūmyra, napamatūt pēcnōcēju. 32 Golā nūmyra ari tei sīvīte. 33 Kam tad jei pīdarēs augšamceļšonā? Jei tadei visim septenim beja par sīvu.
34 Jezus tim atbiļdēja: Šō pasauļa bārni precejās un īt pi veira. 35 Bet tī, kas byus atzeiti par cīneigim dēļ viņa pasauļa un augšamceļšonōs, ni precēsīs, ni pi veira īs. 36 Jī pat nūmērt vairs navarēs. Jī tadei ir Dīva bārni, leidzeigi eņgelim, jo jī ir augšamceļšonōs bārni. 37 Tū, ka myrūni ceļsīs augšam, pat Moizešs nūrōda vītā par ēršku kryumu, kur jys Kungu sauc par Abraama Dīvu, Izaaka Dīvu un Jākuba Dīvu. 38 Jys tadei navā myrušūs, bet gon dzeivūs Dīvs, jo visi Jam dzeivoj.
39 Daži nu mōceitim atsasauce: Mōceitōj, tu labi pasaceji. 40 Un jī naīsadrūšynōja vairs kaut kō nu Jō vaicōt.
Davida dāls.
41 Tad Jys nu tim jautōja: Kai tad var saceit, ka Kristus ir Davida Dāls? 42 Davids tadei pats psaļmu grōmotā soka:
Kungs saceja munam kungam,
sēstīs pa munai lobai rūkai,
43 koleidz nūlikšu tovus īnaidnīkus
tovom kōjom par pamēsli.
44 Tai tad Davids Jū sauc par Kungu, un kai tad Jys var byut jō dāls?
45 Kad visi ļaudis klausejōs, Jys saceja sovim mōceklim: 46 Sorgojitēs nu Rokstim mōceitim. Jī mīļoj staigōt garōs drēbēs; jī grib uz atklōtim laukumim byut sveicynōti un ījimt pyrmōs vītas synagogōs un pyrmōs vītas pi maļteites golda. 47 Jī aprej atraitņu montu un taisnojās ar sovom garajom lyugšonom. Jī sajims borgōku tīsas sprīdumu.
